Kāpēc man neveicas ar vīriešiem? – pirmais turpinājums 16.07.2021
Kāpēc man neveicas ar vīriešiem? – raksta sākums
Jāņa viedoklis:
Varbūt šeit vari paskatīties Lindas situāciju, ar turpinājumiem, varbūt atradīsies kāda atbilde, risinājums uz attiecību sfēru. https://domatajs.lv/vai-laulib
Un otrā gadījumā paskaties te par personības iezīmēm, [ar visiem turpinājumiem] kāpēc ar mani notiek tā kā notiek, pie tam vēl ne tā, kā sākumā bija iecerēts; varbūt ka noder https://domatajs.lv/ka-es-varu
Samanta, tev ir līdzīga, pat ļoti līdzīga situācija kā Lindai.
Tīri intuitīvi sajutu no Augšas šādu informāciju, adresētu tavai situācijai- neveido attiecības. Pašreizējā tavā situācijā + apziņas stāvoklī kādā tagad ikdienā atrodies- vienkārši aizliegtu tev to darīt. No paša prāta skatpunkta- tāds paskarbs vēstījums no Augšas. Tevī ir kaut kas tāds, kas vīriešus atbaida. Viņi vienkārši nāks un ies, bet nekas nesanāks. Attiecības beigsies, tā īsti arī neiesākušās.
Vēl visiem, kuriem ir attiecības [esošas vai ir doma uzsākt], gribētu pateikt vienu lietu- kāds ir MOTĪVS, NOLŪKS sākt, veidot attiecības. Kāpēc? Kāpēc man to vajag? Kas bija TAS, kas man lika meklēt otru cilvēku? Vai tas MOTĪVS
patiešām ir Tavs? Vai sabiedrības, apkārtējo ļautiņu un dzimtas egregora mākslīgi uzspiests? Un dzimtas scenārijs atkārtojas jau kārtējo paaudzi ne pirmo desmitgadi vien. Ja vien kāds neaizdomājas kaut ko mainīt, varbūt pārrakstīt visu scenāriju, iepriekšējo iznīcinot, precīzāk, nepieļaut vienas un tās pašas kļūdas. Te nav svarīgi vai atrasts otrs cilvēks vai pagaidām vēl nē. Vai man to otru cilvēku vajag, lai aizbāztu kaut kādu drausmīgu tukšumu sevī? Vientulības sajūta? Laika kavēklis? Rotaļlieta? Nav ar ko apspriest citu dzīves vai seriālu, ziepju operu intrigas? Atstāšu aiz sevis pēcnācējus, lai viņi atminētos mani, ka kaut ko atstāju fiziskajā plānā? Atstāšu sabiedrībā kaut ko, kādu garadarbu vai uzceltu namu vai izdotu likumu?
Atstāt aiz sevis tikai tāpēc, ka lai mani piemin pēc manas aiziešanas no fiziskā plāna manā skatījumā ir tīri nepieņemami, egoistiski. Kaut kur lasīju, ja gribi otru pusīti, attiecības un visu ar visām izrietošajām sekām [neprognozējamām tajā skaitā], tad paskaties kādas Tev ir attiecības ar sevi pašu. Un otru ekscentrisko cilvēku, kurš laiku pa laikam skatās pretim no spoguļa. Ja viens cilvēks meklē otru cilvēku kā sava veida plāksteri, lai sevī aizpildītu kaut kādus caurumus, nebūšanas, nomāktību, bezcerības sajūtu, pārdzīvojumus no iepriekšējām attiecībām, tad nekas prātīgs nesanāks. Ja 1 cilvēks meklē otru, lai aizpildītu kaut kādu vientulību sevī, tad nekas prātīgs nesanāks. Ja sabiedrībā visi tā dara- jāprecas, vajag tā kā visiem ir- māja, ģimene, bērni un viss pārējais, vai to vajag arī Tev? Iegūt otra naudu, mantu, īpašumu? Ja viens cilvēks grib attiecības, cerībā, ka nu tik ies nu tik būs tā laime un viss pārējais, apmēram tā kā filmās, seriālos un glancētos žurnālos, tad ilgtermiņā nekas prātīgs nesanāks. Kādu laiku tas varbūt strādās, kā sava veida ilūzija, kura tāpat reiz izirst, sabrūk, izgaist kā rīta migla. Bet tas nav ilgtermiņa risinājums.
Man jau liekas, ka ja kāds grib attiecības, ir jāpavērtē kas notiks, ja viņam tās nebūs. Jeb vai viņš ir pašpietiekams cilvēks. Tāds, kuram nav garlaicīgi pašam ar sevi. Varbūt vajag sākt attiecības ar sevi un tad skatīties kas būs tālāk. Neizvirziet kaut kādas prasības, gaidas. Un nevajag domāt un galvu lauzīt par to tik grūti un sūri- atstāj šo problēmu Dievam, lai risina. Ne man to spriest un domāt, bet domās pieņemt abus scenārijus – pirmajā attiecības būs, bet
otrajā- ne. Varbūt Viņam ir pavisam kas cits padomā. Bet iesaku paskatīties kā ir tev ar sevis pašpietiekamības līmeni, latiņu. Vai esi laimīgs, apmierināts ar sevi? Īgni, pikti, kašķīgi, riebīgi nepatīkam ne sev un otram jau ne tik. Ir naivi domāt citādi, ka mani tādu īgnu un kašķīgu otrs sagaidīs atplestām rokām. Jā, varbūt tā sanāks, bet pēc kāda
laika tas otrs varbūt būs laimīgs ticis vaļā no pastāvīgas īgņas.. Ja viens cilvēks meklē laimi attiecībās, tad otrs to nevar iedot. Protams, filosofiskais jautājums – kas ir laime?
Daudzi to meklē ārējā fiziskajā pasaulē, bet meklējumi fiziskajā pasaulē jau no paša sākuma ir nolemti neveiksmei. Iesaku atrast laimi sevī un tad būs kam dot, jo tādi atradīsies, kuri meklē, bet nav atraduši. Un ja laime ir atrasta, tad to var dot daudziem, visiem. Ja meklē laimi ārpus sevis tad neatradīsi. Varbūt tiešām skaistais sakāmvārds -katrs ir pats savas laimes kalējs- nav tikai tukša skaņa. Vai esi laimīga ar sevi un otru cilvēku, kurš skatās pretim no spoguļa? Būtu labi, ka jā. Un tad tiešām reālā dzīve tev var piespēlēt vai nu laimīgu, pašpietiekamu cilvēku, kurš attiecībās spoguļos tevī jau esošu laimi, pašpietiekmību, dvēseles mirdzumu vai īgnumu un visādi citādi riebīgumu.
Vienkārši uz lapas uzrakstīt kāds ir MOTĪVS, NOLŪKS, ko gribu attiecībās dabūt un kāpēc man kaut ko tādu vispār vajag darīt. Un vai tā ir mana patiesā griba, vai pamatā slēpjas kaut kādas bailes. Bailes palikt vienam. Pētot apkārtējo attiecības, risinot teorētiski savu iespēju robežās, nonācu, ka pamatā ne tikai Latvijas mērogā, bet arī daudzu citu valstu problēma lielā mērā aizsākusies ne pārāk senā pagātnē- cars Nikolajs II . . .
sending...
