Ar ko atšķiras kopiena no Svētā Gara Kopienas? 17.07.2021

Ir zināms, ka nākotnes ekonomika būs kopienu ekonomika. Tomēr daudziem ir maldīgs priekšstats par kopienas jēdzienu, kas bieži tiek jaukts ar sektu un kultu.

Kopiena ir cilvēku grupa, kura apvienojusies kopīgu interešu, mērķu vai dzīves veida dēļ. Šos cilvēkus apvieno kaut kas kopīgs, piemēram, dzīves uzskati, reliģija, tautība vai kas cits. Katrai kopienai ir sava identitāte, kas to raksturo. Pasaulē plaši izplatītas ir cilvēku ar īpašām vajadzībām kopienas, kur apvienojušies cilvēki ar īpašām vajadzībām un cilvēki, kas vēlas palīdzēt šiem cilvēkiem veidot patstāvīgu dzīvi.

Lielo Skolotāju Mācībā ir dota informācija par Svētā Gara Kopienas izveidošanu uz Zemes. Pagaidām Svētā Gara Kopiena vēl nepastāv, jo šajā Kopienā var apvienoties tikai cilvēki ar ļoti augstu apziņas līmeni, bet ir tās iedīgļi, kuru galvenais uzdevums ir paplašināt sabiedrības apziņas līmeni.

Tātad katrai kopienai ir kāds noteikts mērķis un mērķa grupa, kam kopiena vēlas palīdzēt.

Daudzi cilvēki jauc kopienas ar sektām.

Sekta (latīņu: sekta — ‘domāšanas veids, mācība’) ir organizēta reliģiska kopiena, kas ir atzars kādai no lielajām reliģijām, kurš ir radies atšķirīgu uzskatu dēļ. Sektas ir reliģiju vai reliģiju apakšnovirzienu, it kā pareizākās versijas. Tātad lielākā daļa sektu ir radušās opozicionējot kādam konkrētam lielākas reliģijas aspektam. Ja reliģiskā rakstura organizācija nesaistās ne ar vienu no lielākajām reliģijām un ir pilnīgi patstāvīga, tā nav uzskatāma par sektu, bet gan kultu. Bieži vien cilvēki arī kultus sauc par sektām, tomēr tas ir nekorekti.

Vairumā gadījumu sektu pārstāvji tiešām strikti ievēro reliģijas praktizēšanu un ievēro ļoti stingru tikumības kodeksu, kas var iekļaut visdažādākos noteikumus. Tas bieži vien noved pie izolācijas un norobežošanās no pārējās sabiedrības locekļiem, jo sektu pārstāvji uzskata, ka viņu domāšanas veids un dzīves uzskati ir nepareizi un grēcīgi. Daudzām sektām ir raksturīga arī mantas kolektivizācija, kas nozīmē, ka tās locekļiem nav tiesību uz privātīpašumu. Viss pieder konkrētajai sektai. Vēl sektām ir raksturīga izteikta pakļaušanās un kalpošana līderim jeb vadonim. Visi ārējie sektas locekļi ir vienlīdzīgi. Protams, pastāv arī demokrātiskākas sektas, kuru praktizēšana īpaši neatšķiras no lielāko reliģiju praktizēšanas.

Iesaistīšanās sektās ir pilnībā brīvprātīga, tomēr daudzas sektas piekopj dažādas cilvēku vervēšanas taktikas. Sektām ir ļoti svarīgi, lai tās piekritēju skaits augtu un tās gūtu pēc iespējas lielāku ietekmi, tāpēc to locekļiem ir jācenšas piesaistīt arvien jaunus sekotājus. Pastāv pat uzskats, ka jaunu sekotāju piesaistīšanai tiek izmantota hipnoze vai dažādas psiholoģiskās ietekmēšanas metodes.

Tomēr vairums no lielākajiem mūsdienu reliģiskajiem novirzieniem arī sākotnēji bija sektas. Ja sektas laika gaitā pilnveidojas un to sekotāju skaits pieaug, tā pārvēršas par reliģisko konfesiju vai novirzienu. Arī kristietība, kas mūsdienās ir pasaules lielākā reliģija, kuras sekotāji sastāda vairāk kā 30% no pasaules kopējās populācijas, sākotnēji bija sekta, kas atdalījusies no jūdaisma. Kristietība ļoti strauji ieguva lielu sekotāju skaitu un tās ideoloģija pilnībā atšķīrās no jūdaisma mācības, tāpēc kļuva par atsevišķu reliģiju. Vēlāk arī pašai kristietībai radās vairākas sektas. Piemēram, visiem labi zināmie protestantisma virzieni, kā luterānisms, kalvinisms, puritānisms u.c. arī sākotnēji bija nelielas sektas, kurām bija tikai daži piekritēji un praktizētāji. Vēlāk arī no protestantu baznīcām izveidojās jaunas sektas, kā, piemēram, mormoņi, Jehovas liecinieki, baptisti, septītās dienas adventisti u.c.

Jo tālāk no oriģinālās reliģijas ir opozicionāru veidotais atzars, jo mazāka ir sekta. Tieši mazās sektas ir tās, kuras izraisa visnegatīvākās emocijas un pārējās sabiedrības nosodījumu, jo kā jau tika minēts, tās pārsvarā ir slēgtas un tikai neliela cilvēku daļa ir informēta par šīs sektas iekšējo darbību, praktizēšanas veidiem un citām norisēm.

Gan kopienā, gan sektā ir līderis, jo nav iespējams pastāvēt ne kopienai, ne sektai bez līdera. Arī partijām ir līderi, uzņēmumiem ir līderi utt. Īsts līderis kalpo sekotājiem, kas savukārt bez ierunām pakļaujas līdera norādījumiem. Viltus līderis pieprasa bezierunu paklausību no sekotājiem, bet patiesībā kalpo tikai savām personiskajām interesēm. Piemēram, daudzi politiķi nav tautas kalpi, bet gan varas izmantotāji savu personisko interešu labā.

Daudzi kopienas un sektas darbības principi sakrīt, tāpēc arī cilvēki jauc kopienas ar sektām.

Lai izveidotos Svētā Gara kopiena, kas ir augstākā kopienas pakāpe, ir jāpārvar grūtību kalni un jāizpilda Lielo Skolotāju dotie uzdevumi:

1.uzdevums: Izplatīt Lielo Skolotāju doto Mācību.

No malas tas var šķist vienkāršs uzdevums. Daži to izprot kā Mācības grāmatu dāvināšanu sabiedrībai, bet izrādās, ka svarīgi panākt, lai grāmata nonāk pie tiem, kas to patiešām vēlas lasīt un ir gatavs ieklausīties Mācības teiktajā. Ja grāmata nonāk pie cilvēka, kas to noliek plauktā un pēc gadiem atdod makulatūrā, jo neviens šo grāmatu nelasa, tad grāmatas dāvināšana ir bijusi nelietderīga. Tāpēc Mācības izplatīšana tikai ar grāmatu dāvināšanu bez izšķirtspējas, kam drīkst un kam nedrīkst grāmatu dāvināt, var būt pat Mācības degradējoša.

Mācību var izplatīt semināru veidā, bet arī tur pastāv riski, ka semināru vadītājs, pārprot kādu mācības tēzi vai interpretē to nepareizi, kas atkal dara kaitējumu Mācībai. Tāpēc būtiski ir pārrunāt grupā kā katrs Mācības lasītājs izprot konkrēto Mācības tēzi un atšķirīgu viedokļu gadījumā atcerēties, ka jāturpina mācīties, lai noskaidrotu patiesību.

Ļoti svarīgi, lai kopienai būtu līderis ar augstu apziņas līmeni, kas spētu izskaidrot Mācībā teikto un nodrošināt, lai kopienas locekļi nenovirzītos no īstā Ceļa. Tieši tas ir “klupšanas akmens” daudzām grupām, kuras ir mēģinājušas attīstīt Svētā Gara Kopienu. Tomēr, ja Lielie Skolotāji ir pateikuši, ka nākotnes sabiedrība ir kopienu sabiedrība, tad visticamāk tā tas arī būs, tam nepieciešams tikai laiks. Varbūt tagad ir piedzimis kāds bērns, kas pieaugot spēs attīstīt Svētā Gara Kopienu, kurai tagad jau ir ielikti iedīgļi, mācoties no priekšgājēju pieļautajām kļūdām.

2. uzdevums: Jāatrod cilvēki, ar kuriem Lielie Skolotāji var rēķināties.

Ļoti daudzi cilvēki apgūst Lielo Skolotāju doto Mācību, bet ļoti grūti atrast cilvēkus, ar kuriem Lielie Skolotāji var rēķināties, jo visi cilvēki sastopas ar pārbaudījumiem un ne visi spēj tos izturēt. Jo tālāk tu esi ticis garīgajā izaugsmē, jo grūtāki pārbaudījumi.

Lielie Skolotāji meklē cilvēkus, kuri ir spējīgi izpildīt kādus uzdevumus fiziskajā plānā. Runāt skaistus un pareizus vārdus daudzi prot, bet izdarīt konkrētas lietas, lai sabiedrība kļūtu labāka, tas nav tik vienkārši. Lielie Skolotāji spriež pēc augļiem jeb pēc tā, vai veiktās rīcības ir devušas kādu labumu sabiedrībai – vai sabiedrība ir palikusi labāka?

Tas pats attiecas uz ikvienu cilvēku kā individualitāti – vai apgūstot Mācību, šis cilvēks ir kļuvis labāks pret tuviniekiem un citiem cilvēkiem? Lai cilvēks kļūtu labāks, viņam ir jāsāk strādāt ar sevi, jāsāk attīrīt savus četrus zemākos ķermeņus  – fizisko ķermeni jāattīra no sārņiem, kas uzņemti no piesārņotas barības un apkārtējās vides; ēterisko ķermeni jāattīra no sliktām atmiņām ar piedošanu un neapgūto mācību izpratni; astrālo ķermeni jāattīra no pārdzīvojumiem ar piedošanu un neapgūto mācību izpratni; mentālo ķermeni jāattīra no slitām domām. Kad četri zemākie ķermeņi ir attīrīti, tikai tad cilvēks var sadzirdēt savu Augstāko Es, lai stātos sakaros ar viņu un saprastu, kas gan viņam ir jādara.

Un tādējādi, otrais uzdevums reducējas uz to, ka jāatrod tādus cilvēkus, kuri jau pilnīgi precīzi zina, kas viņiem jādara, viņi apzinās savu misiju un zina kādi uzdevumi kādā secībā viņiem ir jāpilda. Šie cilvēki ir gatavi uzdevuma pildīšanai veltīt visu šo savu mūžu un viņiem ir pilnīgi precīzi jāsaprot, ka viņi ir atnākuši iemiesojumā tāpēc, lai pildītu šo misiju un uzdevumus. Piemēram, lai izplatītu Mācību, lai mācītu bērnus, lai strādātu ar tiem cilvēkiem, kuri nav spējīgi paši parūpēties par sevi, lai izpildītu kādas sociālas nozīmīgas programmas, lai kaut ko darītu.

Patiesībā ir ļoti maz tādu cilvēku, kuri ir spējīgi kaut ko darīt paši, patstāvīgi, organizēt darba telpu un izpildīt šo darbu. Parasti, kad darbīgs cilvēks kaut ko dara šajā pasaulē, viņš dara to priekš sevis, jo viņa galvenais motīvs, kāpēc viņš to dara, ir tāds, lai iegūtu kaut ko sev, piemēram, slavu, varu vai naudu.

3. uzdevums: Palīdzēt tiem cilvēkiem, kuri vēlas mācīties.

Šie cilvēki nav sasnieguši to apziņas līmeni, kas ļauj viņiem maksimāli kalpot dzīvībai, bet viņi tiecas uz to, lai sasniegtu šo apziņas līmeni, uz to, lai iegūtu zināšanas, saņemtu informāciju, saņemtu Mācību.

Šiem cilvēkiem vajag vienkārši dot zināšanas, dot Mācību, skaidrot Mācību un parādīt kā tā darbojas ikdienas situācijās.

Pirmajā uzdevumā ir jādara viss, lai pēc iespējas lielāka sabiedrības daļa uzzinātu par Mācību. Otrajā uzdevumā svarīgi ir atrast cilvēkus, kas gatavi nesavtīgi darīt, nevis tikai runāt. Trešajā uzdevumā jāattīsta tā sabiedrības daļa, kas Mācību ir pieņēmusi un gatavi to pēc iespējas labāk izprast un praktizēt ikdienas situācijās.

Autore: Elvita Rudzāte