Bailes un to sniegtās mācības 11.08.2021

Bailes ir tumsas spēku ierocis. Tāpēc visas totalitārā režīma valsts iekārtas kārtību valstī uztur iedzenot sabiedrībā bailes. Spilgts piemērs mūsdienās ir Baltkrievija, kur Lukašenko iedzenot Baltkrievijas iedzīvotājos milzīgas bailes no ciešanu piedzīvošanas, panāca iedzīvotāju protestu akciju pārtraukšanu. Uz to nebija gatava Eiropas Savienība, jo neticēja, ka mūsdienās kaut kas tāds ir iespējams. Diemžēl tieši mūsdienās tas ir visvairāk iespējams, jo liela daļas cilvēces ir atteikusies no ticības Dievam un Dievišķo likumu ievērošanas, neapzināti izsakot piekrišanu pakļauties tumsas spēku varai. Lai protesta akcijas sasniegtu mērķi, to līderiem un sekotājiem ir jābūt bezbailīgiem, gudriem, ar augstu apziņas līmeni.

Cilvēks, kas cieš no bailēm, vēl ir tālu no Dieva un uz To nepaļaujas. Tieši tas ir cilvēkam jāmācās, jāatgriežas ticībā pie Dieva un jāizprot, ka rezultāts ir atkarīgs tikai no Dieva gribas nevis no cilvēka spējām. Tieši tas ir izskaidrojums, kāpēc vienas profesijas cilvēkiem, ar vienādām spējām ir tik dažādi darba rezultāti, jo Dievs skatās uz katru no mums individuāli. Ar to vien, ka cenšamies un sakām, ka ticam Dievam, ir par maz. Ja Dievs vēlas, lai cilvēks iemācās paļauties uz Viņu, tad dzīvē nāksies sastapties ar situācijām, kur nebūs citas iespējas kā tikai paļauties uz Dieva gribu.

Bailes ir ļoti dažādas, jo cilvēki ir ļoti dažādi, ar dažādām neapgūtām mācībām. Vislielākās no visām bailēm ir bailes “mani nemīl”. Visu stresu un problēmu pamatā ir bailes “mani nemīl”, tikai reti, kad mēs par to aizdomājamies. Piemēram, komunikācijas problēmu pamatā ir bailes “mani nemīl”.

Bailes “mani nemīl” māca mīlēt, negaidot neko pretim. Ja cilvēks mīl, negaidot kā tiks novērtēta viņa mīlestība, tad viņš jūtas brīvs. Ja cilvēks dzīvo gaidās, ka viņa doto kāds pamanīs un novērtēs, tad nākas piedzīvot vilšanās situācijas un katra mazākā kļūme šajā cilvēkā izsauc stresu bailes “mani nemīl”.

Bailes “mani nemīl” uzdevums ir atgādināt cilvēkam, ka viņu mīl Augstākie Spēki, Dievs un cita dzīvā radībiņa, piemēram, kāds mājdzīvnieks vai istabas augi vai bērzs pie mājas. Nelaime ir tā, ka cilvēki šo mīlestību nepamana, jo ar mīlestību saprot tikai tuvinieku doto mīlestību.

Jo augstāk attīstīts gars, jo mazāk viņā ir gaidas un viņš kļūst par devēju. Tāpēc tik svarīgi ir paplašināt apziņas līmeni. Laimīgs cilvēks ir devējs, t.i., tāds cilvēks, kas spēj nesavtīgi dot, neko negaidot pretim. Šāds cilvēks neapvainosies uz tuviniekiem vai darba devēju, ka viņa doto nepamana vai skaļi nenovērtē (nepaslavē). Šāds cilvēks izjutīs prieku par iespēju kādam palīdzēt, prieku par iespēju dot to, ko spēj dot, piemēram, dalīties ar savām zināšanām un prasmēm. Cilvēks, kas ir izpratis Dievišķo Došanas-ņemšanas likumu un ikdienā to praktizē, nejūt bailes “mani nemīl”, jo viņš ir piepildīts ar to mīlestību, kuru viņš dod citiem.

Tātad galvenā mācība, ko stress bailes “mani nemīl” māca ir nesavtīga mīlestības došana, kas piepilda pašu cilvēku ar mīlestību un tāpēc viņš neizjūt mīlestības trūkumu. Pat, ja tuvinieki vai apkārtējā sabiedrība pret šo cilvēku izturas noraidoši, viņš vienalga jūtas laimīgs, jo viņš ir mīlestības devējs.

Stress bailes “mani nemīl” var rasties jau gara iemiesošanās brīdī, ja vecāki intīmajai tuvībai ir nodevušies nevis tāpēc, ka gaida atnākam bērna garu, bet lai baudītu seksa laikā gūto labsajūtu. Bērna gars atnākot redz, ka vecāki viņu negaida, un tas viņam sagādā lielo vilšanos, jo viņš pie vecākiem ir steidzies ar vislielāko mīlestību.

Vēlāk šis stress attīstās grūtniecības laikā, ja bērns dzird, ka viņa atnākšana vecākiem ir radījusi problēmas, īpaši, ja vecāki apsver domu par abortu.

Pēc tam stress turpina attīstīties pēc piedzimšanas. Piemēram, tas attīstās arī brīdī, ja vecāki neizrāda par bērnu interesi tā raudāšanas laikā. Vecākiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem ar bērna audzināšanu. Ja vecāki bērnu kritizē vai tam nepievērš uzmanību, tad šis stress sāk attīstīties vēl straujāk. Vēlāk skolā un visur citur, kur bērns sastopas ar kritiskām vai izsmejošām piezīmēm, tas tikai vairo bailes “mani nemīl”. Īpaši bīstama ir bērnu salīdzināšana un vērtēšana, uz kuru balstās mūsu izglītības sistēma. Paradokss, bet negribot esošā izglītības sistēma ļoti veicina stresu bailes “mani nemīl” un vainas izjūtas attīstību.

Kā pieaugušam cilvēkam bailes “mani nemīl” attīstās pie neveiksmīgām attiecībām. Jo vairāk neveiksmīgu attiecību, gan darbā, gan personiskajā dzīvē, jo lielākas bailes “mani nemīl” līdz cilvēks ir tik ļoti nocietinājies, ka viņš vairs nejūt mīlestību pat, ja kāds cenšas viņam to dot.

Bailes “mani nemīl” pārsniedzot kritisko robežu transformējas vainas izjūtā. Savukārt vainas izjūta pārsniedzot kritisko robežu transformējas dažāda veida bailēs. Piemēram, bailēs kaut ko nokavēt.

Ko māca bailes nokavēt? Novērtēt laika vērtību, t.i., ieguldīt laiku tikai lietderīgā darbā, kas palīdz sabiedrībai un cilvēkam augt garā, netērējot laiku muļķībām, baudām, izklaidēm, novērtējot katru minūti, ko Dievs ir dāvājis. Mēs neviens nezinām, cik ilgi varēsim dzīvot šajā iemiesojumā jeb kad Dievs mūs paņems pie Sevis, tāpēc ir svarīgi katru dienu nodzīvot kā pēdējo ar pievienoto vērtību.

Kad cilvēks ir nomodā, viņš daudzus stresus prot apzināti vai neapzināti nomākt. Bet, kad cilvēks laižas miegā vai jau ir aizmidzis, tad viņš vairs nespēj kontrolēt savus stresus un tie par savu klātbūtni sāk atgādināt. Bailes neļauj cilvēkam gulēt. Tāpēc visi tie, kas cieš no bezmiega, cieš arī no kaut kādām bailēm, kuras radušās no bailēm “mani nemīl”.

Mūsdienās visvairāk cilvēki baidās zaudēt darbu un materiālo labklājību. Tas ir pateicoties tumsas spēku veiksmīgajam darbam, panākot cilvēku atteikšanos un attālināšanos no Dieva.

Tumsas spēki sākumā ar kārdinājumu palīdzību (naudu, varu un baudu), bet vēlāk ar bailēm tur šīs nelaimīgās dvēseles savās rokās. Gaismas spēki mēģina pamodināt aizmigušās dvēseles. Dzīvē tas notiek caur dažādām jaukām, sirsnīgām un ar mīlestību piepildītām situācijām, kad pazudusī dvēselīte pēkšņi sajūt, ka var dzīvot arī citādi. Tajā brīdī šai dvēselītei mainās vērtību sistēma. Viņa saprot, ka ne nauda, ne vara, ne bauda nespēj šo dvēselīti piepildīt, ka tikai MĪLESTĪBA spēj šo dvēselīti piepildīt. Kad tumsas spēki redz, ka dvēselīte vēlas mainīt savu dzīvi, tad viņi mēģina šo dvēselīti iebiedēt jeb radīt milzīgas bailes.

Tie cilvēki, kuri ir neapzināti nonākuši tumsas spēku varā, izjūt ļoti spēcīgas un neizskaidrojamas bailes. Tie cilvēki, kuri apzināti kalpo tumsas spēkiem, šīs bailes izjūt vēl spēcīgāk, jo viņi redz tumsas spēku formas. Viņi ne tikai redz tumsas spēku formas, bet izjūt to darbību uz sevi – viņi tiek sisti, spīdzināti, izvaroti utt. Viņi piedzīvo patiešām elli.

Ko darīt tiem, kuri izjūt spēcīgas un neizskaidrojamas bailes neapzināti kalpojot tumsas spēkiem? Jāsāk ir praktizēt garīgā prakse, kura iepludina cilvēkā Dievišķo enerģiju. Piemēram, lūgšanām ir ļoti spēcīgs Dievišķās enerģijas spēks. Ar garīgās prakses praktizēšanu būs par maz. Ir jāmācās, jāizprot dzīve, izprotot dzīves situāciju sniegto mācību, stresu un slimību sniegto mācību, Dievišķos jeb Dzīves likumus. Jāatbrīvojas no savām negatīvajām īpašībām un paradumiem, jo tieši negatīvās īpašības un paradumi visvairāk veido kontaktu ar tumsas spēkiem, kā arī nespēja piedot pāridarījumus jeb pagātnes pārdzīvojumu atcerēšanās. Tāpēc šajā darbā ļoti svarīga ir PIEDOŠANA. Tas ir ļoti interesants darbs ar sevi. Svarīgi ir sākt nodarboties ar labdarību. Labdarība nav tikai naudas ziedošana, labdarība ir tad, kad tu kādam palīdzi, bet palīdzēt tu vari arī uzsmaidot. Tikai cilvēki, kas nodarbojas ar labdarību vai caur savu profesionālo darbību palīdz visam tam, ko radījis Dievs, spēj izjust patiesu piepildījuma un laimes izjūtu.

Ko darīt tiem, kuri apzināti kalpo tumsas spēkiem? Domājiet līdzi ar savu galvu, izvērtējiet cik ilgi jūs jūtaties laimīgi, baudot bagātības un varas sniegtās iespējas? Mēģiniet atcerēties, kad pēdējo reizi gulējāt tik saldi kā bērnībā? Kad pēdējo reizi izjutāt prieku par apsarmojušu bērzu, varavīksni un lietus peļķēm? Es saprotu, ka vēlēšanās būt pārākam par citiem sniedz sava veida svētlaimi, bet cik ilgi? Tas ir tikai īss brīdis. Bet patiesa svētlaime ir ilglaicīga. Tā nav emocionāla izjūta, tā ir dziļa un mierīga izjūta, kas sniedz piepildījumu un atbrīvotību. Tikai brīvs cilvēks ir laimīgs. Es saprotu, ka jūsu pieļautās kļūdas ir tik smagas, ka šķiet, ka Dievs tās nekad nepiedos. Dievs piedod pilnīgi visu, ja tikai redz, ka cilvēks pieļautās kļūdas ir apzinājies, nožēlo un ir gatavs sākt dzīvot jaunu dzīvi. Nekad nav par vēlu atgriezties pie Dieva pat, ja šī atgriešanās notiek cietumā.

Mums visiem Dievs ir devis brīvu gribu un saprātu. Tāpēc no mums pašiem ir atkarīgs tas vai mēs būsim vai nebūsim laimīgi. Laime ir mūsu pašu rokās. Bailes ir tumsas rokās, tāpēc transformēsim savas bailes Mīlestībā.

Un nobeigumā apskatīsim spēcīgu, neizskaidrojamu baiļu mācību. Tās saka, ka ir pienācis laiks paskatīties uz dzīvi ar pavisam citām acīm, izprotot visa radītā vērtību, ieraugot sliktajā labo un aiz labā slēpto slikto. Bailes vēlas iegūt brīvību, bet viņas nevar kļūt brīvas, kamēr cilvēks nemaina savu domāšanu, savu attieksmi pret dzīvi, bet lai mainītu domāšanu un attieksmi pret dzīvi ir jāstrādā ar sevi, izzinot savu negatīvo un pozitīvo, ar izpratni transformējot negatīvo pozitīvajā. Citiem vārdiem sakot, bailes vēlas, lai cilvēks pats strādājot ar sevi izjūt kā negatīvais transformējas pozitīvajā, kā notiek garīgā attīstība un pozitīvi mainās dzīve. Cilvēks, kas baidās, ir uzmanīgs. Tā ir baiļu pozitīvā puse.

Autore: Elvita Rudzāte