Locītavu slimību cēloņi 05.11.2014

Fragments no topošās Elvitas Rudzātes grāmatas “Ķermeņa filosofija” sērijā “Piedošanas mācība”.

Locītava medicīnas skatījumā

Locītava (Latīņu val.: articulatio) ir pārtraukts kaulu savienojums, kurā starp kaulu virsmām ir spraugveida dobums.

Locītavas pamatelementi ir virsmas, somiņa un dobums.  Locītavas virsmas klāj skrimslis, kas kustību laikā darbojas par amortizatoru. Gar locītavas virsmu malām stiepjas locītavas somiņa, kas, savienojot kaulu galus, veido locītavas dobumu. Locītavās var būt saistaudu, skrimšļaudu un kaulu palīgaparāti, kas pilnveido locītavas uzbūvi un funkciju. Pie saistaudu palīgaparātiem pieder saites, kas sastopamas gandrīz visās locītavās. Pie skrimšļaudu palīgaparātiem pieder diski, meniski un locītavlūpas. Kaulu palīgaparāti — lēcveida kauliņi sastopami ceļa, plaukstas un pēdas locītavās. Tie atrodas garāmejošo muskuļu cīpslās un kustības momentā novērš cīpslas berzi gar locītavu.

Locītavas garīgajā skatījumā

Locītavas pauž dzīves elastību, vijīgumu, mobilitāti, piekāpību, gatavību kompromisiem, spēju rēķināties ar citiem. Locītavas pārkaulojas, ja cilvēks, kurš uzskata, ka viņam visos jautājumos ir taisnība,  kategoriski nevēlas  bezjēdzīgu skriešanu. Viņš negrib, lai viņa labvēlību izmantotu visi, kam vien nav slinkums. Tad viņam pārakmeņojas, t.i., pārkaulojas locītavas.

Locītavas pauž sadzīvisko virzību, tas ir, piekāpību, pieļāvību, elastību. Ja cilvēks turas pie stīviem priekšstatiem par savu patiesību, un viņam nenāk ne prātā tos mainīt, viņa locītavas pārkaulojas un nekāds spēks tām nespēj likt kustēties.

Locītavas atspoguļo patiesās attiecības starp cilvēka māti un tēvu, lai kādas tās arī  no malas šķistu. Kāju locītavas raksturo cilvēka vecāku ekonomisko virzību un šo problēmu risinājumu viņa bērnības laikā.

Elkoņu locītavas raksturo to, ar kādiem paņēmieniem cilvēks dzīvē virzās  uz priekšu. Dzīve – tā ir veselība, ja cilvēks prot kontaktēties. Ja cilvēks neprot domāt, tomēr vēlas izcīnīt vietu priekšgalā, viņš sāk bruģēt ceļu ar elkoņiem, un elkoņu locītavas saslimst. Ja vēlaties izārstēt elkoņu locītavas, atbrīvojiet dusmas, ar kurām jūs ejat pa dzīvi, grūstot citus.

Gūžu locītavas rāda ģimenes saimnieciskās dzīves elastību un kustīgumu. Ja māte ekonomikas jautājumos ir nepiekāpīga, un tas tēvu sanikno, pārkaulojas kreisā gūžu locītava. Sabrūk arī pats kauls. Ja māte visā savā nepiekāpībā sāk uz sevi un ģimeni dusmoties, pārkaulojas labā gūžu locītava. Ja tēvs dalās neapmierinātības dusmās ar māti, sākas kaulaudu sairšana.

Ja jūs jūtat sāpes visās locītavās vai tikai gūžu locītavās, tā ir jūsu cietsirdība, ko esat pievienojis savai „smagajai artilērijai”. Ko nevar panākt pretojoties, to var panākt ar cietsirdību. Sāpes vienmēr simbolizē cietsirdību.

Gūžu locītavu saslimšana pauž skriešanu skriešanas dēļ, savu kustību vajadzības upurēšanu citu skriešanai pretējos virzienos.

Ceļu locītavas rāda ekonomisko virzību un apmierinātību ar to.

Potīšu locītavas atspoguļo sadzīviskās un ekonomiskās sacīkstes. Potīšu locītavas saslimst tam, kurš, klausoties cita lielībās  par viņa panākumiem, sadusmojas gan uz otru par lielību, gan uz sevi par paša nespēju tikt augstāk.

Kaulaudu sairšana veidojas, ja tēvs dalās neapmierinātības dusmās ar māti.

Ja locītavas deformējušās, tad tās ir mātes dusmas uz tēva vājumu, kas jūsos padziļinājušās.

Reti mēdz būt slima viena locītava. Vairāku locītavu saslimšanu parasti dēvē par reimatismu vai reimatoīdo artrītu. Locītavu reimatisms izraisa gan sāpes, gan locītavu pārkaulošanos. Pirms tam tas iznīcina kaulu locītavu virspusi, izgraužot to līdz caurumiem. Kaula iznīcināšana var būt totāla. Kauls var pat piepeši it kā pats no sevis lūzt.

Reimatisms līdzinās spiegam, kas ienaidniekam sagatavo ierakumus, lai viņš tur iekristu un izrādītos aprakts bez cīņas. Reimatisms rodas tiem, kas apvaino, izmantojot līdzības.

Reimatisms pimkārt ir iekaisums. Visas saistaudu slimības vispārināti dēvē par kolagenozēm – pēc kolagēno šķiedru nosaukuma, jo kolagēnās šķiedras veido saistaudu galveno masu. Reimatisms ir saistaudu iekaisums, kas tos pilnībā var iznīcināt. Saistaudi ir arī visos pārējos audos. Tie audu elementus saista vienotos audos un audus savieno ar orgāniem. Savukārt orgāni veido orgānu sistēmu. Orgānu sistēmas apvienojas ķermenī, kas var būt pilnīgi vesels, tikai pateicoties pilnīgai savstarpējai vienotībai. Tādējādi saistaudi kalpo par vienotājiem. Vienīgā pilnīgā apvienošanās notiek aiz brīvas gribas, proti, tāda ir savienošanās mīlestībā. Savienošanās mīlestībā nozīmē vienotību, lai dotu. Jo spēcīgāka ir cilvēka vēlme izvirzīties vai kaut ko sasniegt, jo pamatīgāka ir viņa personiskā iedzīvošanās kāre, jo mazāk viņš iegūst to, ko gribējis. Atklāti paust šādus centienus skaitās apkaunojoši, īpaši no sieviešu puses, tāpēc patiesos mērķus liekulīgi maskē. Cilvēki domā vienu, bet saka citu. Jo saldāka sejas izteiksme, ar kādu tiek piesegts naids, jo pamatīgāka liekulība. Traucēkļi laulībā un traucēkļi saistaudos ir savstarpējs spoguļattēls. Laulības sabrukuma īpatnībām atbilst saistaudu sabrukuma īpatnības.

Saistaudu slimības kolagenozes ir tipiskas cilvēkiem, kas vēlas radīt labu iespaidu par sliktu rīcību. Tā ir slimība, kas raksturīga liekulībai, farizejiskumam. Plaši izplatīts ir locītavu reimatisms un reaktīvaiss poliartrīts. Ir zināms arī sirds reimatisms. Kolagenozes var bojāt visus mīkstos audus, ieskaitot skrimšļus. Bojātiem audiem samazinās apjoms, elastība, jutīgums, funkcionēšanas pakāpe. Tādiem pašiem vārdiem var raksturot cilvēku, kas sliktā spēlē cenšas saglabāt labu pulvera mucu.

Dzīves materiālā attīstība iemieso dzīves vīrišķo pusi. Kas dvēselē ir nemierā ar to, kā attīstās dzīve, tas automātiski ir neapmierināts ar savu tēvu un vīriešu dzimumu. Kas atklātas neapmierinātības vietā kladzina „mums viss ir kārtībā”, tas krāj farizejiskas dusmas. Kad farizejiskas dusmas uzkrājas līdz kritiskajai robežai, sākas locītavu reimatisms. Slimnieka dzimumam nav noteiktas nozīmes. Būtiska nozīme ir slimnieka attieksmei pret savu tēvu kā vīrieti, kas ar savu neprasmi, nespēju, kā arī nevēlēšanos prast un varēt padara grūtu mātes dzīvi.

Aiz bailēm paust savu attieksmi pret tēvu, vienalga kāda iemesla dēļ,  cilvēks slēpj savas dusmas uz tēvu aiz labā bērniņa smaida. Un, ja māte, nocietinājusies pret vīru un slepenībā vēlēdamās viņam atriebties par neīstenotajiem sapņiem, iekaro bērnus ar savu ārkārtīgi labo attieksmi, locītavu reimatisms bērniem ir garantēts. Mātes farizejiskās dusmas uz tēvu, pašai nemanot, pāraug negodīgā bērnu izmantošanā saviem mērķiem un ved postā bērnu materiālo dzīvi, kurā ietilpst arī veselība. Ja bērns farizejiskās dusmas sevī uzkrāj līdz kritiskajam līmenim, rodas reimatisms. Ja viņš mājo sev labvēlīgā vidē, situācija nekļūst kritiska, un viņš šīs dusmas atstāj mantojumā savam bērnam. Ja bērns pārņem vecāku domāšanas veidu, viņš saslimst. Un tad mēdz notikt tā, ka tēvam un mātei locītavas mazliet pasāp, bet viņu bērnam, kas agrā bērnībā sasirdzis ar reimatisko poliartrītu, rodoties sarežģījumiem pēc kādas saaukstēšanās slimības, locītavas sabrūk.

Tātad locītavu reimatisms ir farizejiskuma slimība, liekulīga valdīšana pār vīriešu dzimumu un materiālās dzīves attīstību. Pēc būtības tā ir vēlēšanās likt dzīvei dancot pēc savas stabules. Locītavu reimatisms ir slimība, kurā cilvēks iznīcina pats savas liekulīgās labestības balstus. Tas ir stress, ko var atbrīvot tāpat kā jebkuru citu.

Reimatiķu tēvi ir vīrieši, kas sev netic, kas ļoti baidās un sevišķi spēcīgi neieredz farizejiskās līdzības. Jo vairāk viņi cenšas būt labi un tāpēc dusmas nepauž atklāti, jo sliktāks kļūst viņu bērnu kaulu stāvoklis. Jo spēcīgāk tēvs jūt, ka nespēj kaut ko pasākt, jo pamatīgāk iesprūst viņa saimnieciskā virzība, un tādējādi tiek traucēts bērnu locītavu kustīgums.

Reimatisma slimnieku, kas māti redz kā feju vai dievieti, nevar izdziedināt ar domām, jo viņa būtība atsakās mātē redzēt slikto. Jo smagāka reimatisma forma, jo spēcīgākas slimnieka bailes, kas slēpj dusmas, ko viņš neatzīst, jo identificē cilvēku ar viņa rīcību.

Reimatisms ir atkarības stāvoklis. Kad cilvēks kļūst atkarīgs no vēlmes iedzīvoties un pašmīlības, viņš kļūst nepacietīgs, lai sasniegtu savu pēc iespējas ātrāk. Cilvēkam slimība liek apstāties. Ja cilvēks kļūst atkarīgs no vēlmes kļūt par autoritāti, tad viss sliktais, kas nāk viņam acu priekšā, tiek uztverts kā potenciāls drauds viņa autoritātei. Pret slikto viņš izjūt naidu. Naids ir inde, kas nogalina šūnas. Dusmu lēkme ir uguns, kas saēd audus,  radot reimatismu. Patiesībā cilvēks neieredz paša bailīgumu, neprasmi, bezpalīdzību, nekompetenci, kaunu un atkarību, kura neļauj viņam uzbrukt ienaidniekam.

Reimatisku locekļu iekaisums – vēlme  sevi ātri mobilizēt, visu paspēt un pielāgoties  visām situācijām .

Kas neieredz vīriešus vai redz viņos apdraudējumu savai autoritātei, tas iegūst reimatismu locītavās. Kas neieredz sievietes vai viņās saskata apdraudējumu savai autoritātei, tas iegūst mīksto audu reimatismu.

Noteiktas locītavas gļotādu izžūšana nozīmē: cilvēkam ir kauns melot, ka viņam kaut kas nepadodas, taču godīgs viņš arī nevar būt. Iekaisums, kas rodas  gļotādas izžūšanas dēļ, māca: „Atsakies no savu problēmu risināšanas ar spēku. Atbrīvo lepnību un kaunu, gan jau tava takta izjūta pateiks, kā tālāk dzīvot kā cilvēkam.”

Izdilušas locītavas, kas tiek aizvietotas ar mākslīgajām, ir pazīme primitīva cilvēka kļūšanai par mašīnu.

Autore: Elvita Rudzāte