Santa jautā: Jau ilgi domāju, un nevaru rast skaidrību, ko man māca manas mātes alkoholisms? Mamma mēnesi dzīvo skaidrā, ir jauka, mīļa, gādīga, un tad nedēļu no vietas “plosto”- un tajā laikā es viņu nepazīstu, pilnīgi cits cilvēks. Viņa ir ļauna, agresīva, piekasīga, neinteresē vairs ne bērni, ne mazbērni. Tikai pudele. Jau gadiem nedzīvoju kopā ar vecākiem, bet vēl joprojām viss iekšā trīc katru šo dzeršanas reizi, pat tad, ja nekomunicēju ar viņu tad, kad notiek dzeršana.
Apzinos- ja tas mani tik ļoti dvēseliski aizskar, man no šīs situācijas ir kas jāmācās, bet nespēju gūt atbildi, kas tieši
tas ir, un kā man labāk uzvesties, kad viņa dzer- ignorēt, mēģināt runāt par ārstēšanos.. nesaprotu. Būšu ļoti pateicīga dzirdēt Jūsu viedokli!
Elvita Rudzāte atbild: Katrā cilvēkā ir 49% sliktais un 51% labais. Katrs cilvēks kaut kādā dzīves situācijā parāda gan savu labo, gan savu slikto, kā arī slēpj, gan savu labo, gan savu slikto. Alkohols apreibina cilvēku, samazina cilvēka vibrācijas, tāpēc alkohola reibumā cilvēks var parādīt savu slēpto slikto vai slēpto labo, jo viņš to nav spējīgs kontrolēt. Tāpēc ļoti bieži vardarbība notiek tieši alkohola iespaidā.
Vēlme pēc alkohola rodas no skumjām, kuras pārsniegušas kritisko robežu. Skumjas ir dusmas, ka dzīvē viss nenotiek tā kā gribētos. Problēmas pašos pamatos slēpjas bailes “mani nemīl”. Kad bailes “mani nemīl” ir pārsniegušas kritisko robežu, rodas vainas izjūta. Kad vainas izjūta ir pārsniegusi kritisko robežu, rodas dusmas. Tāpēc var teikt, ka alkoholiķi ļoti cieš no mīlestības trūkuma, vaino paši sevi un citus savās problēmās un dusmojas uz dzīvi, ka tā tik netaisnīga. Lai remdētu skumjas, alkoholiķi meklē alkoholu, lai nebūtu jādomā par to, kas nomāc jeb lai dvēsele tik ļoti nesāpētu.
Tuviniekiem ir ļoti grūti noskatīties uz alkoholiķi, kas pats sevi iznīcina. Tāpēc viņiem visvairāk nepieciešams attīstīt spēju izjust līdzcietību pret tik nelaimīgu cilvēku kāds ir alkoholiķis. Līdzcietība un spēja mīlēt bez nosacījumiem ir galvenās mācības, kas ir jāapgūst alkoholiķu tuviniekiem. Ja cilvēks izjūt pret otru līdzcietību, tad viņš neapvainojas vai nesadusmojas brīdī, kad alkoholiķis viņam saka sliktus vārdus.
Piemēram, bērni ļoti mīl savus vecākus, arī tos, kuri pret viņiem izturas agresīvi. Var tikai apbrīnot bērnu spēju piedot vecākiem alkoholiķiem, bet kad bērns pieaug un izprot, cik ļoti viņš ir cietis dzīvē vecāka/u alkohola problēmu dēļ, tad viņš var arī zaudēt spēju piedot un sāk vecāku/us nosodīt. Tā ir kļūda. Nekad nedrīkst citus nosodīt, īpaši vecākus. Vienmēr jācenšas otrs cilvēks izprast. Ja cilvēks spēj izprast otra cilvēka uzvedību un rīcību, tad viņā nav dusmu, bet ir līdzcietība pret otru cilvēku, kas pieļauj kļūdu. Ja cilvēks nespēj otru cilvēku izprast, tad viņā mostas nosodījuma izjūta ne tikai pret otra cilvēka pieļautajām kļūdām, bet dusmas, ka jācieš no otra pieļautajām kļūdām.
Es reiz piedalījos bērēs, kur apglabāja alkoholiķi. Bēru ceremonijas laikā bērni, atvadoties no tēva, ielika viņam zārkā šņabja pudeli. Viņi to izdarīja ar tādu mīlestību pret savu tēvu, ka pārējie bēru viesi ar apbrīnu noskatījās, cik ļoti bērni mīl savu nelaimīgo tēvu. Lai arī bērni visu savu bērnību cieta no vecāku alkohola problēmām, viņi ir izpratuši tā kaitīgumu un paši no tā lietošanas ir atteikušies. Atteikšanās no alkohola lietošanas, lai remdētu ciešanas, ir pati svarīgākā mācība, kas jāmācās alkoholiķu bērniem. Problēmas ir jārisina, nevis par tām jāskumst. Alkoholiķi problēmas nerisina, mēģinot no tām aizbēgt apreibinoties.
Kopsavilkumā, Santai ir jāiemācās mīlēt māti bez nosacījumiem, izjust pret viņu līdzcietību brīžos, kad viņa ļaujas alkohola dēmonam vadīt savu dzīvi, jārisina pašai savas problēmas, kas rada neapmierinātību vai ciešanas, jāatsakās no alkohola lietošanas, lai kas dzīvē notiek, ieraugot gaismu tuneļa galā. Vienmēr atcerieties, viss, kas notiek, notiek tikai uz labu. Diemžēl alkoholiķi ir zaudējuši cerību un neredz gaismu tuneļa galā. Tiklīdz viņi to ierauga, tā viņos rodas spēks cīnīties ar atkarības dēmonu.