Kā risināt grūto situāciju ģimenē? 21.11.2014

Seleste jautā: Esmu ļoti pagurusi, nespēju saņemt sevi rokās, lai izlektu no dzīves riteņa un mainītu tā griešanos ātrumu un virzienu, darbs dzen darbu. Pēdēja laikā sāku domāt – vai esmu vai neesmu apveltīta ar mātes instinktu vispār? Kāpēc man nav spēka veltīt laiku saviem bērniem tik, cik viņi grib? Es cenšos, bet noguruma dēļ vai arī citu iemeslu dēļ tas neizdodas, lai arī sev nosolos mainīties. Mani nomoca abu bērnu strīdi un ķīviņi, kas rodas, ja pietrūkst naudas, lai aizvestu viņus kaut kur vai nopirktu viņiem kaut ko, kas iepriecinātu viņus. Uzspēlējam spēles, parunājamies, padarbojamies. Bet par maz. Man nāk miegs, es gandrīz nepārtraukti gribu gulēt. Un palasīt, padomāt, paplānot gribas. Sāp bieži galva, ka arī gribas vienkārši padomāt, bet nesanāk, jo bērni prasa uzmanību. Mīlu viņus no visas sirds. Neteikšu, ka neko lietas laba nedaru, jo ar vīru esam sākuši pielietot arvien jaunas metodes, kas nes ļoti labus augļus. Un tomēr. Par maz tas viss. To redzu ne vien pēc bērnu strīdiņiem, bet ari pēc tā, ka mazākajam bērniņam ir nervozitāte un tas maigi teikts, to nevaru šeit tā vienkārši aprakstīt. Esam bijuši pie ārstiem, bet tas viss
tik lēni iet, ir tik daudz izmeklēšanu, visa informācija tik lēna un sadrumstalota, pie kopsaucēja nonākt grūti un ģimenes ārstam tādas lietas stāstīt nevēlos! Psihiatrs- nevēlos mazu skolas bērnu sākt zāļot ar zālēm, jo tas jau pēdējais, ko darītu, ja neticētu vairs, ka citādi var palīdzēt. Psihologs-smilšu terapija ir bijusi, varbūt turpināt? Peldēšana? Psihologa saruna- tai neticu, jo esam pāris reižu runājusies, esmu lasījusi daudz un pat apmeklējusi seminārus, tāpēc ļoti labi un skaidri saprotu-ar to galā tikt vajag man PAŠAI. Tikai-es nezinu -kā? Nu ja, varbūt vairāk DARĪT neka tikai lasīt un domāt. Bet – ko darīt ar nogurumu? Nu jā…un vēl man ir jautājums par mīlestību. Es esmu piedevusi sev un savai pagātnei, visiem cilvēkiem ap mani un sev un cenšos nevilkt sev līdzi neko, tomēr mūsu starpā ģimenes krīzes laikā nostājas kāds cilvēks. Nepārstāstīšu peripētijas, lai nav romāna garums,bet tas cilvēks bija man gan draugs, gan sarunu biedrs, gan plecs, kur paraudāt, gan
pasmieties un pasmaidīt par dzīvi, gan ar ko kopā piedzīvot skaistus mirkļus. Tai pat laikā idealizētais cilvēks pēkšņi pagriezās ar muguru
pret mani, jo tika pārkāpta kāda neredzama līnija starp mums. Un es sen ar to biju rēķinājusies, bet, kad tas notika, tik un tā nebija viegli. Un tātad- man ir ģimene- tātad likumsakarīgi, ir mans vīrs. Tikai-es viņu mīlu, viņš man patīk, bet es nevēlos seksuālas attiecības ar viņu. Esam izrunājušies par to visu krustām šķērsām, pie risinājuma – nenonākam. Ko iesākt-nesaprotam. Un arī vīram jau sākušās nopietnas veselības problēmas- insulta draudi, galvassāpes un reiboņi, analīzes pagaidām neko neuzrāda, bet insults ir tāda lieta, ka kādā brīdī var būt par vēlu. Ko iesākt, lai cilvēks neciestu manis dēļ? Kā atbrīvot viņu?

Elvita Rudzāte atbild: Nogurums rodas no nomāktības un vainas izjūtas. Tā kā Seleste nezina kā risināt radušos grūto situāciju ģimenē, tad tas viņu nomāc, radot galvas sāpes un nogurumu. Arī vīra veselības problēmas ir saistītas ar viņa vainas izjūtu, ka nav gana labs vīrs, lai sieva vēlētos ar viņu intīmās attiecības un ir milzīgas bailes par nākotni. Bērni jūt vecāku stresus, īpaši jaunākais, tāpēc savstarpēji strīdas, jo nespēj tikt galā ar telpā esošo negatīvo enerģiju, jo nezina kā palīdzēt vecākiem. Iespējams vecākais bērns jūtas mazāk mīlēts no vecāku puses, tāpēc uzbrūk jaunākajam aiz greizsirdības. Bet jaunākais nespējot tikt galā ar visiem pārdzīvojumiem, sāk slimot.

Ko darīt? Vispirms ir jāsakārto attiecības starp vecākiem. Man ir par maz informācijas, lai es varētu ieteikt kā risināt radušos situāciju. Man nepieciešams veikt abiem vecākiem dzīves analīzi. Lai palīdzētu jaunākajam bērnam, nepieciešams viņam veltīt dievišķo enerģiju, ikdienas lasot lūgšanas. Es ieteiktu lasīt lūgšanu: “Esi sveicināta Marija” 33 reizes katru dienu. Bet ar to būs par maz. Var turpināt smilšu terapiju, kuras laikā bērns atbrīvo daļu stresus, bet pēc tam ģimenē un iespējams arī skolā tos atkal paņem atpakaļ. Tāpēc šis darbs ir pa apli. Jātiek vaļā no stresu uzņemšanas cēloņiem, bet te palīgā jānāk vecākiem ar vēlmi risināt savas problēmas.