Kāpēc man neizdodas atvērties mīlestībā pret ģimeni? 10.12.2021

Simona jautā: Jau gadiem cenšos izprast mīlestības ceļus, bet atkal un atkal viss atgriežas pie manas pirmās īstās mīlestības ~20 gados. Tik spēcīgu mīlestību nekad un ne pret vienu neesmu jutusi un Dievs dod, lai kādreiz to izjustu vēlreiz. Šobrīd man 35+ un cits partneris +2 mazi bērni no viņa, bet esmu pazaudējusi mīlestības izjūtu un jūtu t.s. garīgo sausumu vairāku gadu garumā. Cenšos uzturēt sevi pie dzīvības ar 1.mīlestības emocijām, to loloju un kultivēju kā kaut ko svētu, ne pret cilvēku, pret  kuru to jutu kādreiz, bet pašām mīlestības jūtām kā tādām. Uzskatu, ja kaut kas ir mīlestība, Dievs, Viss, tad tas ir tas, ko izjutu 1.mīlestības laikā, jo tad pazūd ego, principi, lepnums, ļoti svarīgi ir saglabāt saikni un jūtas.

Man ir ārkārtīgi skumji un žēl, ka neesmu pratusi to ienest savā tagadējā ģimenes dzīvē, lai arī es ļoti cenšos, atkal un atkal krītu bedrē, kurā meklēju, to kas bija… Meklēju un vēlreiz meklēju šo mīlestības ceļu pie savas ģimenes, bet tik lēni un mokoši tas sanāk. Šķiet, ka nav tā mīlestības resursa ne pret vienu, arī pret sevi. Kā lai izklāj mīlestības ceļu uz savu ģimeni, kad tur pārsvarā ir negatīvās emocijas? Saprotu, ka mans uzdevums ir apgūt beznosacījuma mīlestību, bet tas ir TIK ārkārtīgi grūti, es nezinu kā iet pa šo ceļu ar tik daudz šķēršļiem, no partnera nav atbalsta, tikai nosodījums. Saprotu, ka pati kaut ko nosodu. Lūdzu piedošanu visiem un par visu, tomēr kaut kā pazudis ceļš uz visskaistākajām jūtām. Man šķiet, ka esmu viena tāda šajā pasaulē, saprotu, ka neviens izņemot mani pašu man nepalīdzēs, bet neredzu to gaismu tuneļa galā, viss pret ko atduros ir agresija un neizpratne. Es neprasu, lai mani
žēlo, kaut gan varbūt ļoti gribētos, bet nē, vienkārši vēlos mīlēt un lai mani mīl…Dievs mani mīl, es zinu, un es viņu
mīlu, bet vēlos mīlēt arī savu ģimeni.

Elvita Rudzāte atbild: Es domāju, ka Simonai iemīlēt savu partneri traucē tieši jaunības pieredze, kad viņa izjuta mīlestības jūtas pret partneri, kas iespējams vairāk bija emocijas nekā īsta mīlestība. Viņa salīdzina kā bija un kā tagad ir. Salīdzināšana noved pie neapmierinātības. Gudrs ir tas, kas neko nesalīdzina.

Simonai ir jāsaprot, ka tādas izjūtas kādas bija jaunībā, viņai vairāk nebūs, bet tas nenozīmē, ka tas ir slikti, jo Simona ir augusi garā un viņai jāiemācās mīlēt klusi, mierīgi, bez emocijām. Kamēr viņa nespēs pieņemt partnera trūkumus, diez vai viņa atvērsies mīlestībā.

Ja partneris ir negatīvi noskaņots, tas nozīmē, ka viņam pietrūkst mīlestības. Simona nenoliedz to, ka nespēj partnerim dot mīlestību, kas nozīmē, ka ir pārāk daudz abpusēju aizvainojumu, kas nav izprasti un piedoti. Visvairāk partnerattiecības sagandē vēlmes, tanī skaitā vēlme, lai mani mīl.

Laimīgs cilvēks ir tikai tāds, kas spēj dot un neko negaidīt pretim. Taču Simona atzīst, ka viņai ir grūti dot, grūti atvērt savu mīlestības avotu pret ģimeni. Tādā gadījumā Simonai ir ļoti jāstrādā ar lūgšanām – jālūdz palīdzība Dievmātei un jālasa Rozāriji. Tas ir jādara katru dienu. Jābūt pacietīgai, nedrīkst gaidīt ātru rezultātu, bet jāatstāj tas Dieva ziņā, kurā brīdī izdosies sirdi atvērt mīlestībai.

Es ticu, ka tas noteikti izdosies, ja tikai Simonai pietiks pacietības pārvarēt grūtības. Dievs noteikti Simonu uzklausīs, atbalstīs, ja redzēs, ka Simona ir gatava strādāt ar sevi, noliekot pie malas pagātni, t.i., nedzīvojot pagātnes atmiņās par skaisto mīlestību, bet dzīvojot tagadnē, novērtējot sava partnera pozitīvās puses. Jo vairāk Simona koncentrēsies uz pozitīvām pusēm, un negatīvās puses pieņems tikai kā savus skolotājus, jo labāk viņa jutīsies.

Kad Simona būs nolikusi malā pagātni, atlaidusi savu jaunības mīlestību garīgā līmenī, tikai tad viņa spēs virzīties uz priekšu, atverot savu sirdi mīlestībai pret ģimeni. Ne velti Lielie Skolotāji māca: “Nedzīvojiet pagātnē, jo jūs tur neko nevarat mainīt. Nedzīvojiet nākotnē, jo jūs nezināt, kas būs nākotnē. Dzīvojiet pareizi tagadnē, tad jūs bruģējat ceļu laimīgai nākotnei.”

Ļoti svarīgs ir regulārs darbs un padomdevējs no malas, kas redz kādas mācības Simona nespēj izprast. Dievs katru dienu dod mums zīmes, tikai jāprot tās ieraudzīt un izprast. Ja Simonai ir iespēja, tad iesaku viņai piedalīties 12-dienu Dvēseles šķīstīšanas programmā “Piedod sev” (skatīt šeit) un pēc tam turpināt regulāru darbu programmā “Garīgā prakse – mana ikdiena” (skatīt šeit). Svarīga ir pacietība un vēlēšanās izprast, kāpēc Dievs saveda kopā, kas vienam no otra ir jāmācās. Kad mācības ir apgūtas, tad viss mainās pozitīvā virzienā un pienāks laiks, kad pašai šķitīs dīvaini, ka kādreiz tevi satrauca tas, kas tagad vairs nesatrauc. Viss ir iespējams, ja tikai ir vēlēšanās.