Raivo jautā: Mani nomāc daudzu stresu kopums. Šie stresi tik strauji izsmeļ manu aku, kura šķietami vairs nepiepildās. Tas krājies manī ir vairāku gadu garumā, sākotnēji pēc sāpīga dzīves pavērsiena es zaudēju spēju just, tomēr nebija tik traki, darbos veicās labi (ne izcili, bet to
es arī nevēlējos). Pēcāk iestājās vienaldzība. Un tā pakāpeniski, bet pārliecinoši dzīve kļūst arvien bezkrāsaināka. Bieži nomāc bezjēdzība,
pārdomas par to, ka paliks tik vien kā sliktāk utt. Tīri objektīvi arī darbos vairs neveicas tik labi kā agrāk. Es izjūtu milzīgu bezspēku darāmā priekšā, redzu to, ka nesanāk, nesanāk nekas vairs lāgā. Sajūta tāda, it kā es esmu, bet patiesībā tā nav. Es nespēju pat īsti izskaidrot, tu esi tukšs, ļoti nepatīkami tukšs. Notikumi nāk un iet, bet agrāk par ko tika justs prieks vai dusmas ir izzudis. Tagad notikumi rada kārtējos punktus koordinātu plaknē, tie nedarbojas ne pēc noteiktas funkcijas, un pat ja darbotos, tas nešķiet svarīgi. Svarīgs nav it nekas, darbība netiek
veikta un noris “kaut kā”. Tik sāpīgs un sasodīti liels tukšums, kura ietekme sit jau tik ilgi, ka visi sāpju receptori ir atrofējušies. To pat paskaidrot nevar, jo neeksistē kontrastu, kuru konteksta to salīdzināt. Atceros reiz izlasītu citātu uz uzlīmes kādā vietā:
“Страшно не умереть, страшно не жить.” (Nav bail mirt, bail nedzīvot.) Šo citātu es atceros visai spilgti, jo tas patiesi atbilst man. Un es esmu
punktā, kur šķietami nedzīvoju. Es ticu un ceru (praktiski vienīgais, kas šī stāvokļa vētrā nav aizplūdis projām), ka dzīvei ir jēga, tikvien tas, ka atradis to neesmu. Tomēr tā man galvā atskan kā trula frāze, jo neatbild uz jautājumu kā, kādā veida, kad u.c. jautājumi par tās atrašanu. Jūtami tas ir pēdējais salmiņš, kas mani tur sasaistē. Pēdējais. Es ar katru dienu jūtos kā beigu posmā, bet es to tik ļoti negribu, bet te nu tas ir. Tādēļ jautāju: kā? kā sākt dzīvot? Vēl vairāk moka tā apziņa, ka tu zini, kā ir pareizi vai vismaz nojaut, bet tā mehānisma “start” pogas palaišanai pietrūkst dažu milimetru. Tomēr arī tā pēdējā laikā iztrūkst. Cilvēki, kuru apziņa ir ieturēta šaura, dažkārt ir daudz laimīgāki, jo neuzdod jautājumus, kas nenoved tos pie kā līdzīga kāds esmu tagad. Kā?
Elvita Rudzāte atbild: Jāsāk ar piedošanu. Vispirms ir jāpiedod visiem cilvēkiem, kuri ir pagātnē sāpinājuši, sākot no vecākiem, brāļiem, māsām, skolas biedriem, skolotājiem utt. līdz tagadnei. Pēc tam ir jāizprot, ko neapzināti pāridarītāji vēlējās iemācīt. Ja pašam pietrūkst zināšanas, tad nepieciešama konsultācija, kuru varu sniegt, ja man uzticies (mans tel.29463326).
Ja nav vēlēšanās pagātni aiztikt, jo tā ir pārāk sāpīga, tad šo darbu var atlikt uz vēlāku laiku un sākt ar iesaistīšanos kādā labdarības kustībā. Svarīgi ir nevis dot naudu vai mantu, bet pašam palīdzēt ar savu darbu. Palīdzēt var cilvēkiem, dzīvniekiem, dabai jeb visam, ko Dievs ir radījis. Kad cilvēks nodarbojas ar labdarību, dzīves prieks atgriežas.
Ja nepietiek spēka, lai sāktu nodarboties ar labdarību, tad jālasa lūgšanas, lūdzot, Dievam palīdzību atgriezt dzīves prieku.
Cilvēks patiesi laimīgs ir tad, kad viņš palīdz citiem un pilda savu misiju un uzdevumus, kurus uzņēmās pirms iemiesošanās. Bet kamēr cilvēks nav apguvis savas neapgūtās mācības, viņš nespēj sadzirdēt savu sirdi, kas viņam ir jādara. Tāpēc vispirms ir jāstrādā ar sevi un tad jau sirds pati pateiks priekšā ko darīt tālāk.
Sokrata tautskola aicina piedalīties Elvitas Rudzātes vadītās atbalsta grupā “Dzīves analīzes un neapgūto mācību stundu noteikšanas prakse”, attālināti ZOOM platformā. Dalībniekiem būs iespēja: Iepazīties ar dažādu dzīves problēmu, tanī skaitā slimību izveidošanās cēloņiem. Veikt dzīves analīzi, Lasīt vairāk …
Sociālais uzņēmums “DVĒSELES MIERS” aicina piedalīties sevis dziedināšanas programmā “GARĪGĀ PRAKSE – MANA IKDIENA” attālināti, reizi nedēļā, svētdienās, no 2024.g. no 27. oktobris – 8. decembris, plkst.19.00-21.00. Vislabākais palīgs cilvēkam ir cilvēks pats sev. Ikdienā strādājot ar Lasīt vairāk …