Kāpēc aizmirstu apmaksāt rēķinus? 13.12.2021

Sanita jautā: Šobrīd ļoti labi jūtu, ka ķermenis ir mans labākais draugs un tas parāda, ka “nošāvu greizi”. Pirms dažām dienām izvērtās jocīga situācija, kurā skaidri redzama bija mana mācībstunda vai eksāmens. Tā kā tiku pie
iesnām un kakla sāpēm- acīmredzot izkritu.

Caur sludinājumu iegādājos mantas no privātpersonas. Aizbraucot tās paņemt, netikāmies klātienē, bet mantas bija atstātas. Iepriekš nevienojāmies par apmaksas veidu, bet biju sagatavojusi un paredzējusi maksāt skaidrā naudā. Tā kā netikāmies, persona teica, ka var maksāt ar pārskaitījumu, bet vēlams uzreiz. Man nebija iespēja veikt šo pārskaitījumu, tāpēc teicu, ka to izdarīs mans vīrs un uzreiz nosūtīju viņam visu informāciju. Braucot prom vīrs paziņoja, ka tehnisku iemeslu dēļ viņš to varēs izdarīt tikai pēc nedēļas. Piedāvāju pārdevējam citu pārskaitījuma
veidu, no kura viņš atteicās. Komunikācija notika sarakstoties un es sāku saņemt pārmetumus, ka nesamaksāju par saņemtajām lietām. Izskaidroju situāciju, bet  vienalga turpinājās pārmetumi, lai samaksāju. Summa nebija liela un attālums bija pietiekami liels, tāpēc es nevēlējos vēlreiz braukt pie pārdevēja. Sarakstes gaitā jutu, ka manī uznāk dusmas, lepnums-  apsveru domu aizvest mantas atpakaļ, jo likās, ka negribu neko no tāda cilvēka, kurš nesaprot situāciju. Es atvainojos, ka tā ir sanācis un apsolīju samaksāt tiklīdz tas būs iespējams vai arī braucot tajā virzienā aizvest naudu.

Šobrīd domājot, kādas bija manas sajūtas, redzu stūrgalvību vai ietiepību- man likās kā tā var, kā var tik ļoti uzbrukt par tādiem sīkumiem. Tai pašā laikā es sapratu, ka katram cilvēkam ir sava pieredze, iespējams kāds ir jau piekrāpis un nesamaksājis vai tiešām tā naudas summa bija vajadzīga.  Kādas mācības vēl šī situācija man parādīja? Par ko vēl
varēja rasties aizvainojums? Vai tas bija lepnums/egoisms, ka tajā brīdī nolēmu (ietiepos?) nebraukt atpakaļ, jo biju ar bērniem un viņi jau bija izgulējušies?

Pēc šīs situācijas atpazīstu, ja es mēdzu nepadomāt par samaksu- ja man nav skaidras naudas vai ir rēķins, mēdzu aizmirst to samaksāt. Ko tas māca?

Elvita Rudzāte atbild: Aizmāršība liecina par baiļu klātesamību. Kad cilvēks ir koncentrējies uz to no kā viņam bail, tad viņš aizmirst par pārējo. Otrs iemesls, kad cilvēks kaut ko aizmirst ir tad, kad viņam vienlaicīgi ir vairāki pienākumi. Tādā gadījumā ir jāskatās, vai cilvēks uz sevis nav uzņēmies par daudz pienākumu.

Sanitas aprakstītā situācija norāda, ka Sanita neprot iejusties otra ādā. Kad viņa konstatēja, ka vīrs nevar tūlīt veikt maksājumu, tad viņai vajadzēja noskaidrot, cik pārdevējam ir nozīmīgi naudu saņemt uzreiz vai ir iespēja pagaidīt nedēļu, kad vīrs nokārtos tehniskās problēmas? Cik saprotu no Sanitas puses nebija iedziļināšanās pārdevēja situācijā, bet vienkārši nostādīja pārdevēju fakta priekšā, lai gaida naudu nedēļu. Sanita gribēja, lai pārdevējs izprot viņas situāciju, bet necentās izprast pārdevēja situāciju. To sauc par egoismu, kas arī ir Sanitas neapgūtā mācība.

Piekrītu Sanitai, ka šī situācija pacēla ārā vēl Sanitas lepnību un, protams, aizvainojumu, ka viņas teikto neņem vērā, bet vēl neglītā veidā uzbrūk ar pārmetumiem, bet vairāk man šķiet, ka šī situācija norādīja uz to, ka Sanita domā, ka “pasaule griežas tikai ap viņu”.

Iesaku Sanitai padomāt, vai viņa koncentrējoties uz savām problēmām, spēj paskatīties ārpus sevis kā klājas citiem? Piemēram, vai problēmsituāciju laikā viņa spēj iztēloties kā jūtas viņas vīrs vai domā tikai par to kā jūtas viņa pati?

Sanita raksta: “…es mēdzu nepadomāt par samaksu- ja man nav skaidras naudas vai ir rēķins, mēdzu aizmirst to samaksāt.” Nepadomāšana par samaksu, ja nav iespējas to veikt uzreiz, liecina, ka viņa maksājumu veikšanu neuzskata kā svarīgu uzdevumu. Tas, kas cilvēkam ir ļoti svarīgs, to viņš neaizmirst. Tieši tāpēc viņa nespēja izprast, kāpēc pārdevējs tā dusmojas, jo viņas skatījumā parāda summa nav liela, kas patiesībā ir relatīvs jēdziens, jo tas, kas vienam šķiet mazs, otram varbūt ir kritiski nozīmīgs. Piemēram, ja pārdevējs visu savu naudu ir samaksājis bankai parāda dzēšanai, tad arī niecīga summa viņam ir kritiski svarīga eksistenciālām vajadzībām.

Sanitai ir jāmaina attieksme pret naudu kā tādu un jāizprot, ka aizmirstot samaksāt arī nelielu naudas summu, viņa uzņemas uz sevis negatīvu enerģiju, kas vēlāk var radīt materiāla rakstura problēmas. Viņai ir jāpaceļ atbildības līmenis naudas jautājumos. Ja viņa būs bezatbildīga naudas jautājumos, tad viņa savā dzīvē sastapsies ar bezatbildību no citu cilvēku puses un droši vien ļoti par to dusmosies, neizprotot, ka arī pati ir bezatbildīga kādā no jautājumiem un tieši tāpēc sev piesaistījusi bezatbildīgu cilvēku.

Pozitīvi ir tas, ka Sanita cenšas izprast savas neapgūtās mācības, kas nozīmē, ka viņa ir uz pareizā ceļa un pakāpeniski novērsīs arī savus trūkumus.