Ko māca kauns? 25.11.2014

Ilze jautā: Gribēju jautāt, vai varat komentēt, ar ko saistīta kauna sajūta. Jau no bērnības esmu bijusi bikla, sasaistīta un kautrīga. Tagad saprotu, ka visizteiktākā ir bijusi kauna sajūta. Kauns man ir bijis par elementārām lietām, par ko nebūtu nemaz tā īsti jākaunās. Kauns uz ielas ēst saldējumu, kauns, ka paklūpu, kauns, ka uz mani kāds ciešāk paskatās, kauns, par kaut kādien notikumiem, kuros esmu bijusi iesaistīta, kauns, ka skropstu tuša izsmērējusies. Situācijas ir daudz un
dažādas, un tā neveiklības un kauna sajūta ir bijusi ļoti izteikta. Ar gadiem, caur izpratni un apzinātu sevis trenēšanu esmu palikusi drošāka, bet, šī sajūta vēl tomēr manī ir.

Elvita Rudzāte atbild: Ja cilvēkam ir kauns redzamā formā, tas nozīmē, ka viņam ir lepnība slēptā formā. Tikai cilvēks, kas vēlas lepoties ar saviem sasniegumiem, ļoti kaunas, ja viņam tas neizdodas.

Kauns – lepnuma apmetnis. (Bleiks)

Kauns ir dusmu iedīglis cilvēkam uz sevi pašu, kas ietver sevī reakciju uz pretrunu starp to, kas esi īstenībā, un to, kādam tev ir jābūt, un, kāds tu vēlies būt. (Hēgelis)

Tātad ir nepieciešams cilvēkam kļūt pašam, atgriezties pie savas būtības un nedomāt to, ko citi par viņu padomās. Kauns vēlas cilvēkam iemācīt: “Tu esi brīnišķīga Dievišķa būtne. Kāpēc tu tam netici? Notici sev un tad arī citi tev noticēs.”