Skeleta muskulatūras saslimšanas cēloņi 26.11.2014

Fragments no topošās Elvitas Rudzātes grāmatas “Ķermeņa filosofija” sērijā “Piedošanas mācība”.

Skeleta muskulatūra medicīnas skatījumā

Skeleta muskulatūra jeb šķērssvītrotie muskuļi ir aktīvais kustību aparāts. Tās uzdevums ir pārvietot ķermeņa daļas vai ķermeni. Šo muskulatūru inervē somatiskā nervu sistēma, un tās darbība ir pakļauta cilvēka gribai. Skeleta muskulatūru veido apmēram 1/3 pieauguša cilvēka ķermeņa masas un sastāv no vairāk nekā 600 muskuļiem. Katra muskuļa pamatmasu veido muskuļšķiedras, starp kurām atrodas irdenie saistaudi, kas saista šķiedras kūlīšos, tie savukārt apvienoti lielākos kūlīšos, no kuriem veidojas muskulis. Muskuļu galos ir blīvi saistaudu veidojumi – cīpslas, ar ko muskulis piestiprināts pie kauliem. Muskuļiem saraujoties, kauli pārvietojas pēc sviru principa. Muskuļu spēks atkarīgs no muskuļšķiedru daudzuma. Jo vairāk šķiedru un jo vairāk tajās miofibrillu, jo lielāks ir muskuļu spēks.

Skeleta muskulatūra garīgajā skatījumā

Muskuļi atspoguļo spēku, ar kādu tiek realizētas vēlmes, tas ir – gribasspēku. Gludie muskuļi reaģē uz jūsu dzīves nepieciešamību.

No brīvas gribas muskuļi nesāp, bet no piespiedu gribas muskuļi sāp. Jo vairāk piespiedu gribas, jo muskuļu izmērs ir lielāks. Slimība muskuļos parādās, kad cilvēks apzināti, ar piespiedu gribu piespiež sevi darīt to, ko patiesībā negrib darīt. Ja mērķis tiek sasniegts ar spēku, tas nozīmē, ka tas tiek sasniegts ar dusmām. Rezultātā cieš muskuļi.

Muskuļi sāp, ja cilvēks vairs negrib, lai labie cilvēki apvaino viņu un uzskata par sliktu, nepieņemot viņā labo. Viņš atsakās darīt to, ko viņi uzskata par labo tāpēc, ka labā sakrāšanās iznīcina garīgumu, ved cilvēku uz ārprātu.

Muskuļu slimības rodas, ja cilvēka vēlmes ir lielākas, nekā nepieciešams. Mūsu nepārtrauktās vēlmes liek skeleta muskulatūrai jeb šķērssvītrotajiem muskuļiem dienas un nakts laikā sarauties līdz krampjiem. Ja viens muskulis saraujas, un tas ilgst, teiksim, divus mēnešus, tad notiek šķidruma sastingums, un šis muskulis pārstāj būt par muskuli, sākas apkaulošanās. Ir cilvēki, kuri guļ kā miruši –  visi muskuļi ir sarāvušies līdz spazmām. Tad ir diagnoze – spastiskā paralīze. Šāds stāvoklis var veidoties lēnām, pakāpeniski, bet, ja cilvēks sasprindzinājās, centās, bet rezultātā neko neieguva un kādā brīdī strauji sadusmojās, tad viņš spastisko paralīzi ieguva ar kādu slimību vai traumu.

Cita iespēja: cilvēks cenšas, bet saprot, ka viss ir bezjēdzīgi, jo vēlmēm nav robežu, tās ir  nepiepildāmas. Tad šis cilvēks vienkārši zaudē cerību. Bezcerība ir stress, kurš izsauc atoniju, t.i., tonuss jeb spēja sarauties izzūd. Muskulis kļūst līdzīgs slapjai lupatai uz virves. Muskulis ir, viss ir, cilvēks izskatās normāls, bet kustināt savus muskuļus nespēj. Tās ir divas galējības, kas var notikt ar muskuļiem.

Muskuļu pataloģiju, kura ir saistīta ar nepakļaušanos gribai, sauc par paralīzi. Dzīvojot pēc citu pavēles un ļaujoties vēlmēm, mēs ievainojam savus muskuļus. Tie, kuri pēc pavēles kļūst labāki, tiem tiek ievainoti iztaisnotājmuskuļi. Tie, kuri pēc pavēles kļūst sliktāki, tiem tiek ievainoti saliecējmuskuļi.

Jo stiprāka cilvēka vēlme nav realizējusies, jo lielākā sasprindzinājumā ir muskulis. Kad cilvēks ir padevies, jo nespēj savu vēlmi realizēt, un viņam neizdošanās dēļ ir kauns, tad muskuļi izstiepjas kā virve un izžūst, kas rada muskuļu mazspēju. Pirms ķermenis atsaka darboties, cilvēks jau sen ir zaudējis ticību.

Muskuļu atmiršana simbolizē nepamatotu skumšanu savas pieticīgās formas vai niecīgo fizisko spēku dēļ, kas cilvēkam neļauj sasniegt savus dižos mērķus vai tikt pie vēl kā lielāka. Vīrieša skumjas vīrišķīgās bezpalīdzības dēļ ir skaidri redzamas vājajos muskuļos. Sievietēm muskuļu atmiršana liecina, ka viņas sevi ir nomocījušas, ar spēku cenzdamās pārvarēt skumjas.

Izkaisītā skleroze (Sclerosis multiplex) ir tāda cilvēka slimība, kas atmetis sev ar roku. Tā rodas kā atbilde uz dziļi slēptām skumjām un bezjēdzības izjūtu. Saslimst darbaholiķi, kas nesaudzē ne sevi, ne citus, bet kļūst arvien ļaunāki, ja plāni nepiepildās. Saslimst sportisti, kam par spīti īpašai trenētībai un pilnīgai atdevei sportam, veiksme izslīd no rokām. Šī smagā, tradicionālajā medicīnā nedziedināmā slimība, rodas no zaudējuma sāpēm un dusmām, kad cilvēks nesaņem to, pēc kā tiecies. Jo ilgāk viņš nolēmis smieties par dzīvi un tā slēpt savas dusmas pret dzīves netaisnību, jo bezcerīgāk sabrūk viņa muskuļi. Fiziski stiprāki ļaudis ir visvājākie Dvēselē. Fiziskā spēka attīstību parasti sāk bērnībā kultivētās atbildības jūtas, kas rada pienākuma izjūtu un pēc tam vainas izjūtu. Apelēšana pie bērna sirdsapziņas iedarbojas, un bērns sāk censties no visa spēka. Sevis piespiešana kļūst par ieradumu, jo mērķis vēl arvien nav sasniegts. Pārslodze slavas, ievērības, bagātības un citu iespējamo mērķu vārdā patiesībā ir mīlestības izkalpošanās. Pēc katras neveiksmes klusi un nemanāmi pieaug bailes „mani nemīl”, un vienā brīdī rodas bezjēdzības izjūta. Pārmēru izaugusi atbildības izjūta iznīcina dzīves jēgu – mīlestību – un tās centrālo orgānu – sirdi. Samazinās audu asinsapgāde arī sirdī. Mainoties sirds darbaspējām, sākas pārslogoto audu – muskuļu sadilšana. Savulaik neierobežotais dzīves valdnieks kļūst bezpalīdzīgs un nevarīgs, jo sasprindzinājies tikai un vienīgi milzu rezultātu sasniegšanai. Tas ir loģisks rezultāts, ja cilvēks dod tikai tāpēc, lai saņemtu. Šīs slimības cēlonis ir stresu sablīvēšana un uzkraušana sevī, īpaši, ja tie paslēpti ļoti dziļi un sākotnēji tiek noliegti.

Kad slimība ir sākumstadijā, šādi ļaudis netic, ka viņus neizārstēs. Pārsteiguma pilnais smaids bezkaislīgā cilvēka sejā apgalvo, ka ar viņu tā nenotiks, viņš taču ir labs. Šādos cilvēkos nav labā un sliktā izpratnes, kontrastus viņi neizprot. Nepastāv vēlēšanās apjēgt dzīvi.

Šai slimībai ir pakļauti jauni cilvēki. Īpaši bezcerīgi pret palīdzību izturas vīrieši, jo, rodoties impotencei, viņi zaudē dzīves jēgu. Kā likums, pirms saslimšanas viņi izcēlās ar sevišķu seksualitāti. Ne mazākā gribēšana turpināt cīņu, vienaldzība pret citiem, gribasspēka un intereses par dzīvi trūkums apliecinošā cilvēkā rada šausmas. Bet, ja kas dzīvē vēl interesē, tad tā ir neveselīga interese. Viņi neuzskata, ka ar tiem kaut kas nav kārtībā, un neizrāda ne mazāko vēlmi kļūt gudrākiem.

Šie slimnieki  savu dusmu un aizvainojuma dēļ par to, ka nevienam nav daļas par nabaga cietējiem, var kļūt par despotiem. Šāda muskuļaudu sabrukšana parasti mēdz būt ļoti kareivīgas mātes bērniem. Mātes cīnītājas dusmas, viņas vēlēšanās pārspēt citus nomāc ģimeni un iznīcina bērna muskuļus, lai gan pati māte meklēs vainu vedeklā vai znotā. Tā vietā, lai apvienotu spēkus slimnieka glābšanai, pie viņa gultas izraisa skandālus.

Šo ļaužu patiesā būtība, kas izraisa slimību, ir dusmas. Tās uzkrājas, no viņiem kategoriski pieprasot pūliņus. Nemitīga dvēseliska un fiziska pārslodze mājās, skolā, darbā, pret ko cilvēks neuzdrošinās protestēt un kas viņam liek klusējot sevī krāt dusmas, tagad cilvēkā radījusi iespēju vairs nepūlēties, jo nu viņš ir slims. Viņa zemapziņā mājo bailes izveseļoties un bailes atbrīvot savas dvēseles sāpes. Viņš mēģinājis pierādīt, ka ir kā vērts, bet viņa centienus neviens nav novērtējis.

Autore: Elvita Rudzāte