Kas ir skleroze, ateroskleroze, izkaisītā skleroze? 29.11.2014

Gunta jautā: Sakiet, lūdzu, kas ir skleroze, ateroskleroze, izkaisītā skleroze? Kas ir pamatā šo slimību rašanās cēloņiem? Kā izturas cilvēks ar šo slimību simptomiem? Kādi stresi veicina šo slimību rašanos, un, vai no tām var atbrīvoties ar 3 pakāpju piedošanas praksi?

Elvita Rudzāte atbild: Skleroze rodas no ietiepības, lepnības un vēlmes sevi apliecināt jeb pierādīt savu vērtību. Lepnība ir vēlme būt labākam. Tas ir stress, kas cilvēkam atņem spēju domāt un liek darboties. Lepnība ir akmens enerģija, kas cilvēka ķermeņa orgānos liek rasties akmeņiem un rada visu audu sklerozes.

Ateroskleroze (asinsvadu apkaļķošanās) bojā asinsvadus visā ķermenī, izraisot asinsrites traucējumus. Ja kauls spiež kaulu, kaulaudi tiek savainoti. Bojātais kauls tūlīt grib atveseļoties un izveido kaula plēvi, it kā pasargājot sevi no virspuses. Tā arī rodas sāļu nosēdas – eksostoze, kas atdalās no tā paša ievainotā skriemeļa. Svarīgi saprast kāpēc skriemelis ir noslīdējis – pamazām novecojot vai traumas rezultātā. Vienmēr traumēta tiek tā vieta, kurai to piesaista stress. Ateroskleroze atkāpjas pēc mugurkaula iztiepšanas vingrinājumiem, regulāras sportošanas un stresu atbrīvošanas.

Ateroskleroze vecam cilvēkam rodas, ja vecs cilvēks arvien vairāk kultivē bailes „mani nemīl”, jo ietiepīgāks cilvēks kļūst, jo spēcīgāk iesūno viņa domu pasaule.

Garīgā prakse: “Aterosklerozes ārstēšana ar domu spēku”

Izkaisītā skleroze (Sclerosis multiplex) ir tāda cilvēka slimība, kas atmetis sev ar roku. Tā rodas kā atbilde uz dziļi slēptām skumjām un bezjēdzības izjūtu. Saslimst darbaholiķi, kas nesaudzē ne sevi, ne citus, bet kļūst arvien ļaunāki, ja plāni nepiepildās. Saslimst sportisti, kam par spīti īpašai trenētībai un pilnīgai atdevei sportam, veiksme izslīd no rokām. Šī smagā, tradicionālajā medicīnā nedziedināmā slimība, rodas no zaudējuma sāpēm un dusmām, kad cilvēks nesaņem to, pēc kā tiecies. Jo ilgāk viņš nolēmis smieties par dzīvi un tā slēpt savas dusmas pret dzīves netaisnību, jo bezcerīgāk sabrūk viņa muskuļi. Fiziski stiprāki ļaudis ir visvājākie Dvēselē. Fiziskā spēka attīstību parasti sāk bērnībā kultivētās atbildības jūtas, kas rada pienākuma izjūtu un pēc tam vainas izjūtu. Apelēšana pie bērna sirdsapziņas iedarbojas, un bērns sāk censties no visa spēka. Sevis piespiešana kļūst par ieradumu, jo mērķis vēl arvien nav sasniegts. Pārslodze slavas, ievērības, bagātības un citu iespējamo mērķu vārdā patiesībā ir mīlestības izkalpošanās. Pēc katras neveiksmes klusi un nemanāmi pieaug bailes „mani nemīl”, un vienā brīdī rodas bezjēdzības izjūta. Pārmēru izaugusi atbildības izjūta iznīcina dzīves jēgu – mīlestību – un tās centrālo orgānu – sirdi. Samazinās audu asinsapgāde arī sirdī. Mainoties sirds darbaspējām, sākas pārslogoto audu – muskuļu sadilšana. Savulaik neierobežotais dzīves valdnieks kļūst bezpalīdzīgs un nevarīgs, jo sasprindzinājies tikai un vienīgi milzu rezultātu sasniegšanai. Tas ir loģisks rezultāts, ja cilvēks dod tikai tāpēc, lai saņemtu. Šīs slimības cēlonis ir stresu sablīvēšana un uzkraušana sevī, īpaši, ja tie paslēpti ļoti dziļi un sākotnēji tiek noliegti.

Šo ļaužu patiesā būtība, kas izraisa slimību, ir dusmas. Tās uzkrājas, no viņiem kategoriski pieprasot pūliņus. Nemitīga dvēseliska un fiziska pārslodze mājās, skolā, darbā, pret ko cilvēks neuzdrošinās protestēt un kas viņam liek klusējot sevī krāt dusmas, tagad cilvēkā radījusi iespēju vairs nepūlēties, jo nu viņš ir slims. Viņa zemapziņā mājo bailes izveseļoties un bailes atbrīvot savas dvēseles sāpes. Viņš mēģinājis pierādīt, ka ir kā vērts, bet viņa centienus neviens nav novērtējis. Šī iemesla dēļ no slimības var izveseļoties tikai tad, ja cilvēks sevī atzīst nevēlēšanos izveseļoties, sāk strādāt ar savām neapgūtajām mācībām un maina savu domāšanu.