Kas ir pēcdzemdību depresija? 09.12.2014
Arnita jautā: Kāpēc mūsdienās daudzas sievietes sūdzas par pēcdzemdību depresiju? Kas tā tāda ir un kādi ir tās iemesli no garīgā skatījuma?
Elvita Rudzāte atbild: Daļa jauno māmiņu pirmajās dienās pēc bērna piedzimšanas pārdzīvo krasas emocionālās svārstības, miega trūkumu, vispārēju satraukumu par to, vai sieviete tiks galā ar mātes lomu. Tāpēc daļa jauno māmiņu pēc bērna piedzimšanas vienā brīdī var justies neizsakāmi pacilātas un laimīgas, bet nākamajā brīdī ieslīgt dziļā nomāktībā. Tomēr dažām jaunajām māmiņām šī nomāktība, ko sauc par pēcdzemdību depresiju, mēdz būt ilgāka un dziļāka un, lai no tās atbrīvotos, ir nepieciešama palīdzība. Pēcdzemdību depresija izpaužas kā dažāda stipruma nomāktība. Pēcdzemdību depresiju no parastas nomāktības atšķir tas, ka sieviete izjūt pastiprinātu un izteiktu nemieru. Vāja pēcdzemdību depresija izpaužas kā skumjas, kas ir pārejošas un parasti ne īpaši izteiktas.
Īsta pēcdzemdību depresija jau ir daudz nopietnāka problēma, tādēļ tā ir jāārstē. Bieži vien pirmās pazīmes ir ļoti līdzīgas tām, kādas vērojamas pēcdzemdību skumju gadījumos, tās var izpausties kā trauksmes izjūta, izmisums, dziļas skumjas un aizkaitināmība. Jaunā māmiņa var sākt izvairīties no ikdienas darbiem, pārstāt rūpēties par mazuli vai, gluži pretēji, pārlieku uztraukties par bērniņa labsajūtu un veselību. Sieviete var izjust vienaldzību pret apkārtējiem cilvēkiem un notikumiem. Var parādīties bezcerības izjūta un miega traucējumi, izteikti nomākts garastāvoklis. Sievieti var mākt vainas izjūta. Šādos gadījumos ir grūti pieņemt lēmumus, parasti izmainās apetīte, samazinās libido. Sieviete izteikti nepatīk pati sev, šķiet nepievilcīga un neinteresanta. Arī nepamatotas sūdzības par bērna veselību ir depresijas simptoms.
Pēcdzemdību depresijas simptomi ir:
1) nepārejošs nogurums;
2) miegainība un nespēja izgulēties;
3) bezmiegs tad, kad varētu gulēt;
4) murgaini sapņi, kas traucē miegu;
5) baiļu vai satraukuma izjūta;
6) nepārejošas bažas, ka kaut kas nav kārtībā ar mazuli, pašu, vīru utt.;
7) straujas garastāvokļa svārstības;
8) pēkšņas dusmu lēkmes, ko grūti apvaldīt;
9) aizdomīgums, nepārejoša izjūta, ka tevi nemīl, ka neviens par tevi nelieks ne zinis;
10) pārņemtība ar dažādām satraucošām domām, piemēram, ka kāds var pēkšņi saslimt un nomirt, vīrs var zaudēt darbu, pati var saslimt un nomirt utt.;
11) nespēja kontaktēt ar mazuli, izjūta, ka tas ir par grūtu un prasa pārāk daudz spēka;
12) nespēja iesaistīties ar mazuli rotaļās;
13) zudusi intereses par dzimumdzīvi un seksuāla iekāre pret partneri;
14) ēšanas traucējumi – negribas ēst vai gribas nepārtraukti;
15) negribas iet ārpus mājas, piedalīties saviesīgos pasākumos;
16) ir sajūta, ka esi iesprostota četrās sienās un nevari no tām izrauties;
17) bailes no mazuļa;
18) bailes, ka neesi laba māte;
19) bailes un kauns kādam sūdzēties par to visu;
20) sāpes mugurā un krustos, kuņģa dedzināšana, pret ko nelīdz zāles;
21) grūtības koncentrēties;
22) raudulīgums;
23) aizkaitināmība un bieža garastāvokļa maiņa – no pozitīva uz negatīvu, no apmierinātības uz aizvainotību;
24) niknuma lēkmes;
25) skumjas, neremdināmas raudas un smaguma sajūta krūtīs;
26) dusmas uz visiem un visu.
Garīgajā skatījumā pēcdzemdību depresijas problēmas sakne ir atbalsta trūkums, neapmierinātība ar dzīvi un nelaimīguma izjūta, kas nozīmē, ka cilvēks neprot priecāties par to, ko Dievs viņam ir devis. Vēlmes ir tās, kas vada sievietes dzīvi un, ja kāda no vēlmēm ir neapmierināta, tad māmiņa jūtas nelaimīga. Jaunās māmiņas jūtas vienas un pamestas, kas nozīmē, ka nav ticības Dievam. Dievs nekad nevienu nepamet, vienmēr ir līdzās. Pētījumos gūtie dati liecina, ka depresiju izraisa hormonu radīto pārmaiņu un emocionālā fona kombinācija. Ir pierādījumi, ka sievietes, kurām bērnībā pietrūkusi mātes vai vecmāmiņas mīlestība, var just depresiju pēc dzemdībām. Arī tad, ja jaunajai māmiņai ir problēmas attiecībās ar partneri. Ja sieviete bijusi sociāli aktīva, nosacīta izolācija var izraisīt nomāktību. Tas nozīmē, ka sievietē ir ļoti spēcīgs stress “bailes “mani nemīl”” un vainas izjūta.
Pēcdzemdību depresijas risks ir lielāks, ja sieviete jau grūtniecības laikā ir cietusi no izjūtas, ka viņas vīrs vai partneris nesniedz viņai vajadzīgo atbalstu. Sievietes, kas cieš no pēcdzemdību depresijas, bieži vien visiem spēkiem cenšas būt ideālas mātes, kas liecina, ka ir ļoti liela vēlme parādīt sevi kā ideālu māti, tā ir vēlme izpatikt, vēlme būt labākai par citiem. Šī iemesla dēļ viņas neatzīstas savā nomāktībā un pat noliedz depresīvās izjūtas. Jāpiebilst, ka ne vienmēr skumjas un depresija sākas pēc dzemdībām, tās var sākties jau krietnu laiku pirms dzemdībām. Parasti tās sākas ar trauksmi un bailēm par gaidāmajām dzemdībām, bažām par atbildību un grūtībām, kas sāksies pēc bērniņa piedzimšanas.
Ja sieviete sāk strādāt ar sevi, izprot savas neapmierinātības cēloņus un neapgūtās mācības un ir gatava mainīt savu domāšanu un attieksmi pret dzīvi, tad depresija atkāpjas.