Kas jāmācās no nežēlības piedzīvošanas? – pirmais turpinājums 15.04.2022

Kas jāmācās no nežēlības piedzīvošanas? – raksta sākums

Sieviete jautā: Bet vai tad tie vecāki kam varbūt bij jānoskatās uz tādu vardarbību pret savu bērnu, vai tad viņi visi nezināja, ka tā rikoties nevar? Viņi taču tā nerīkojas! Un tie bērni, kas pēc šīm šausmām izdzīvoja, viņu dvēseles taču mieru nav radušas, viņām vēl visu dzīvi jānodzīvo ar šo vājprāta pieredzi un iespējams bez vecākiem. Un par abortiem, kā šajā situācijā, kad grūtnieciba ir iestājusies pēc tādu varmāku izdarībām, kur varbūt vēl blakus ir bijis jānoskatās uz sava bērna spīdzināšanu vājprāta vardarbibu, kā pēc tam saglabāt grūtniecibu un vēl iemīlēt to bērnu? Ja šie uzdevumi ir tik garīgi augsti, tad kādēļ tādi tiek uzlikti ikdienas cilvēkam, kurš visticamāk visu atlikušo dzīvi mocīsies. Manī, piemēram, tas viss vispār rada tik nomācošas domas, ka liekas kādēļ vispār bērnus radīt, kaut it kā saprotu, ka jādod garam iespēja mācīties.

Vai tad mācību negūst tā persona, kas cieš, tad ko viņa mācās? Kas jāsaprot bērnam, kuru spīdzina, kas jāsaprot pieaugušajam kuru spīdzina?  Un citiem? Tie, kas apzinās, ka tas ir vājprātā drausmīgi, tie taču bez šī visa tā nedarītu, bet tie kas neapzinās, vai tad viņi tagad tā nedarīs? Dēļ šiem notikumiem? Kas man, piemēram, būtu no šīs informācijas jāsaprot, no tām šausmām, ka tā nevajag darīt? To es arī pirms tam sapratu. Vienīgais, kas nāk prātā ir bezjēdzība, manī tas nerada novērtet dzīvību, vienīgā doma, ir kādēļ vispār mocīties. Nezinu katru dienu nākas dzirdēt arvien lielākas šausmas, esmu bez vārdiem, raudu, vemt gribas. Un tie kas to darīja vai tad viņi kaut ko saprot? Tieši tiem, kam tas būtu jāsaprot jau to nesaprot. Jā, šķiet manī ir dusmas, ja vēl jūs sakat, ka tas notiek, lai saprastu, ka tā nevajag darīt. Esmu šokā. Kas tiem bērniem jāsaprot, ka tā nevar darīt? Ko tieši labu dod šie notikumi? Nezinu vai tā ir Dieva dota mācība….tad kas nav pareizi, ja no tādām mācībām nerodas tādas domas un sapratne, kādu Dievs sagaida?

Elvita Rudzāte atbild: Katram cilvēkam dzīves laikā ir jāapgūst individuālas mācības un kolektīvas mācības. Individuālas mācības var noteikt tikai veicot dzīves analīzi, analizējot ikdienas negatīvos notikumus. Kolektīvas mācības var noteikt, raugoties uz notikumiem, kuri skar lielāku sabiedrības daļu. Vienā un tajā pašā negatīvā notikumā iesaistītajiem cilvēkiem ir jāapgūst dažādas mācības, tāpēc “visus nevar mest vienā katlā”. Respektīvi katram cilvēkam ir jāstrādā ar sevi un jāsaprot tās mācības, kas attiecas tieši uz viņu.

Viena no kolektīvām mācībām, kas ir jāsaprot visai sabiedrībai – kas ir laicīgās vērtības, kas ir pārejošas un kas ir mūžīgās vērtības, kas ir paliekošas. Liela daļa Ukrainas iedzīvotāju ieguva pieredzi, ka viņu visu mūžu veidotā dzīves labklājība vienā dienā tika atņemta. Daudzi cilvēki nebēga prom no savām mājām, kaut arī tika aicināti evakuēties, jo negribēja atstāt savu īpašumu. Garīgajā skatījumā to sauc par pieķeršanos laicīgajām, pārejošām vērtībām.

Taču vissvarīgākā mācība, kuru atklāja krievu armijas nežēlības, ir sapratne, kāpēc bērns pieaugot kļūst tik nežēlīgs, ka viņam cilvēka dzīvība nav vērtība un viņam baudu sagādā redzēt citu cilvēku, tanī skaitā bērnu ciešanas? Atbilde: tāpēc, ka sabiedrībai netiek attīstīts garīgums. Garīgā izaugsme ir mūžīgā vērtība, jo dzīves gudrības nepazūd pēc fiziskā ķermeņa nāves, bet tiek ņemtas līdzi uz nākamo dzīvi.

Vairums sabiedrības koncentrējas uz intelekta attīstību, atsakās no ticības Dievam, neapgūst Lielo Skolotāju dotās Mācības un tāpēc šo cilvēku galvenās vērtības ir materiālā labklājība un dzīves baudas. Citiem vārdiem sakot, sabiedrībai ir tik zems apziņas līmenis, ka tā vairs nespēj upurēt materiālo labklājību cilvēku dzīvību labā. To mēs redzam arī ES valstīs, kuras vairāk domā par savas valsts labklājību, atsakoties palīdzēt Ukrainai.

Kā jums šķiet, cik daudz pasaules iedzīvotāju ir sapratuši, ka nežēlības Ukrainā ir iespējamas tikai tāpēc, ka sabiedrība ir atteikusies celt apziņas līmeni jeb garīgā izaugsme ir atstāta novārtā? Cik daudz valstu valdības ir gatavas pēc šiem traģiskajiem notikumiem Ukrainā, Sīrijā un citās valstīs, kuras cieta un cieš no kara, ieguldīt lielu naudu savas valsts sabiedrības apziņas līmeņa celšanā, lai sabiedrība kādā brīdī nekļūtu tikpat vardarbīga kādi ir kļuvuši varmākas, kam cilvēka dzīvība nav vērtība un kas tīksminās, raugoties uz citu cilvēku ciešanām? Pozitīvi ir tas, ka mūsu izglītības sistēmā ir paredzēta tikumiskā audzināšana un kompetenču caurviju prasmēs ir iekļautas arī neliela daļa no vērtībām, bet tas nav pietiekami!!! Vērtībizglītībai ir jāsastāda 50% no laika. Diemžēl to nesaprot arī mūsu valsts varas pārstāvji.

Arī sieviete nesaprot, ka aborts arī ir slepkavība, un, ka iemiesojumā nākušais bērns nav izdarījis noziegumu, bet ir atradis iespēju iemiesoties šajā ļoti sarežģītajā laikā, kas patiesībā ir izredzēto laiks.

Reiz man lūdza palīdzību kāda sieviete, kura bija meita mātei, kura bija piedzimusi pēc tam, kad viņas māte (sievietes vecāmāte) tika izvarota II.pasaules kara laikā. Sievietes vīrs bija sasiets otrā istabā un nespēja palīdzēt savai sievai. Tomēr šī ģimene, kad pieteicās bērniņš, no tā neatteicās un atļāva nākt tam pasaulē. Tā visticamāk bija karmiska situācija un ģimenei nācās izpirkt savu karmu, kura tika uzņemta ne tiekai iepriekšējās dzīvēs, bet arī šajā iemiesojumā, pieļaujot smagas kļūdas. Par visu ir jāmaksā – ko sēsi, to pļausi. Tomēr tas nav attaisnojums varmākām. Vardarbība ir jāaptur.

Diemžēl cilvēkiem ir grūti izprast, ka pieļaujot kļūdas, cilvēks savā aurā uzkrāj negatīvo enerģiju, kuru agrāk vai vēlāk nāksies atstrādāt. Ja ir pieļautas smagas kļūdas, piemēram, sava bērna slepkavība (aborts), tad aurā uzkrājas ļoti daudz negatīvās enerģijas, kas var piesaistīt kā magnēts lielu nelaimi.

Ja bērna gars iepriekšējās dzīvēs ir pieļāvis ļoti smagas kļūdas, tad šajā dzīvē viņa aurā šī negatīvā enerģija nāk līdzi un viņš ir pakļauts ļoti lielām ciešanām, lai dzēstu negatīvo enerģiju, ko ezotērikā sauc par karmu. Pirms iemiesošanās bērns zina, ka tiks pakļauts smagām ciešanām, bet vienalga izvēlas nākt iemiesojumā, jo tā ir vienīgā iespēja kā dzēst pagātnē pieļautās kļūdas un uzkrāto negatīvo enerģiju, lai varētu turpināt evolūciju no augstāka punkta.

Sieviete raksta: “Kas man, piemēram, būtu no šīs informācijas jāsaprot, no tām šausmām, ka tā nevajag darīt? To es arī pirms tam sapratu. Vienīgais, kas nāk prātā ir bezjēdzība, manī tas nerada novērtet dzīvību, vienīgā doma, ir kādēļ vispār mocīties.” Diemžēl sieviete tā arī nav sapratusi dzīves jēgu, ka mēs nākam iemiesojumos, lai evolucionētu, bet evolūcija notiek tikai tad, kad mēs pārvaram grūtības, izprotam Dievišķos likumus un Tos praktizējam laicīgās dzīves epizodēs.

Dievs no cilvēces sagaida – visa veida attīstību (intelektuālu un garīgu izaugsmi) un iespēju caur cilvēkiem radīt jauno un skaisto. Vai Dievs no mums daudz gaida?