Ir Lieldienas un esmu saņēmusi pasakainu dāvanu, kas nav taustāma, bet dāvana dvēselei. Pirms nepilnas nedēļas mana dvēsele saņēma impulsu no Avilas Terēzes caur dziļu sapni, kurā Sv. Terēze atgādināja, lai nepametu lūgšanas un lūdzu arī palīdzību viņai. Man bija izvēle aizmirst to vai pieņemt un mēģināt saprast doto. Tad es vēl nesapratu, kas tā būs par dāvanu manai dvēselei. Nākamajā dienā pasūtīju internetā grāmatu – Dvēseles pils. Mans pārsteigums bija, ka tā nākamajā dienā jau bija pastkastītē glīti iesaiņota un ar daudz, daudz markām ar sniegpulkstenīšiem, kas arī šobrīd ārā ir. Bija patīkami. Labi, tas nu tā! Grāmata lasās , kad apkārt nav traucēkļi, jeb citas lietas, lasu pa bišķītim, bet piefiksēju, ka gaidu to laiku, kad varēšu izbrīvēt laiku vai pat esot darbā, gaidīju kad vakarā būšu mājās un varēšu palasīt. Priekš manis tā ir dziļa tikšanās ar kaut ko tik tuvu sev, jeb būšanu uz ‘’viena viļņa’’.
Līdz šim izlasītais asimilējas dzīvē, šobrīd caur šo visu atgriežas atmiņas un mirkļi ar Jēzus klātbūtni manā dzīvē kopš pašas bērnības. Apzinātā līmenī saprotu, ar konkrētiem notikumiem, cik ļoti tuvu viss vienmēr ir bijis, Jēzus ir darbojies gan caur manu mammu, gan tēti, gan citiem daudziem notikumiem un sirdij tuviem cilvēkiem. Man tika dota pat situācijas atmiņa no bērnudārza laikiem 80ajos gados, kur caur audzinātāju piedzīvoju Jēzus klātesamību, lai iepriecinātu smagā brīdī, kāds bija manā ģimenē, citi to nezināja. Audzinātāja bija atnesusi papagailīšus, man kā bērnam tas bija kā brīnums un ieplūda prieks dzēšot ciešanas, kas tobrīd bija.
Vienreiz es aizmuku negaisa laikā kā bērns no mājām laukos, jo bija strīdi. Pateicu visiem, ka iešu ar kājām uz pilsētu 10km uz mūsu dzīvokli. Mamma teica, beigsies negaiss tad brauksim. Bet es aizskrēju prom un biju tik pārbijusies, jo lija un zibeņoja tā, kad tiku līdz šosejai neviena mašīna nebija un tikai zibens, pērkons un tumsa un dārdi un lietus. Es turpināju iet un cerēju, ka tikšu līdz autobusa pieturai un varbūt ies autobuss, kuru apturēšu. Es tiku līdz pieturai izmirkusi un pārbijusies un kājas vairs neklausīja, negaiss nepārstāja… un tad es pieturā raudot lūdzu Dieviņ, palīdzi man….tas bija bērna izmisuma palīgā sauciens, jo man likās ka es varu nomirt un tajā brīdī es nožēloju savu rīcību nepaklausot mammīti, es viņu sāpināju ļoti un arī viņa bija pārbijusies līdz nāvei, kad aizmuku, tiešām negaiss bija ļoti, ļoti traks, mamma nebrauca pakaļ, jo viņa neriskē dzīvībai bīstamos apstākļos, es atceros kad gāju, skatījos atpakaļ ar cerību, ka viņa brauks, tā bija mana spītība ,es turpināju iet uz priekšu.
Pagāja kādas 5 minūtes kad izteicu šo lūgumu raudot Dieviņ, palīdzi un no lauku ceļa pretī pieturai izgriezās žigulītis, kurš brauca uz pilsētu, brauca lēni , jo gāza kā ar spaiņiem nevarēja ne redzēt un bija tumšs un viņš pabrauca garām un tad apstājās pēkšņi un atpakaļgaitā piebrauca pie pieturas. Es uz Iecavu teica, iekāpu mašīnā nobijusies, bet arī laimīga, jo sajūta bija, ka esmu glābta.
Tad pats interesantākais, ko tas šoferītis teica, es neredzēju nemaz, ka tur kāds stāv, jo gāž, bet kaut kas lika pabraucot jau garām apjaust nē, tur kāds stāv, protams viņš bija izbrīnīts, ko viens pats bērns dara pie šosejas tādā laikā – tas bija via baltica lielais ceļš .Otra lieta, ko viņš pateica, ka sieva pēkšņi viņam likusi braukt uz Iecavu pēc baltmaizes. Viņš teicis ka nekur nebrauks tādā laikā, nodomāja, ka sieva galīgi dulla palikusi, bet sievai vajagot baltmaizi un viss. Toreiz šis notikums nostiprināja manu ticību Dievam nevis kā kaut kam mistiskam un nesasniedzamam, bet klātesošam. Es nekad nevarēju saprast kā tas ir neticēt, man tas bija pašsaprotami, bet kā bērnam vēl neapzinātā līmenī. Negaiss beidzās uzreiz kā nokļuvu pilsētā un viss beidzās labi. Mamma atbrauca, es ielīdu zem segas uz gulēju saprotot savu nepareizo rīcību, visi bija pārbiedēti. Tas bija Jēzus, kurš caur šo sievieti sūtīja vīru pēc baltmaizes 8km negaisa laikā, lai glābtu mani. Redziet, Dieviņam viss ir iespējams.
sending...
