Neticība – kāpēc bailes noticēt? 12.05.2022

Mūsdienās neticība ir ņēmusi virsroku pār ticību. Kāpēc? Vai tas tiešām ir saistīts tikai ar to, ka esam dzimuši Latvijā, kur Padomju Latvijas laikos tika skolā mācīts par Dieva neesamību. Atzīšos, ka tanī laikā arī es neticēju Dieva esamībai. Citiem vārdiem sakot, es ticēju, ka Dieva nav. Tātad manī bija ticība, tikai nepareizā virzienā. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka TICĪBA ir katra cilvēka sirdī. Vai ir iespējams dzīvot pilnīgā neticībā? Es domāju, ka tas nav iespējams, jo kaut kam tomēr cilvēks tic, kaut vai tam, ka viņš ir cilvēks. Jokojoties es parasti saku, ka neticīgie ir pievienojušies ļoti spēcīgai ticībai “NETICĒT NEKAM”.

Neticības pamatā ir bailes un neizglītotība jeb tumsonība. Nav daudz cilvēku, kas ir iepazinušies ar Lielo Skolotāju doto Mācību, piemēram, Dzīvo Ētiku vai Teosofiju, kur tiek skaidrota cilvēces attīstība pa rasēm un notiekošais neredzamajā pasaulē, ko sauc par Smalko Pasauli. Daudzi cilvēki netic Dievam, jo Dieva klātesamību grūti pierādīt un tajā pašā laikā, tie, kas ir piedzīvojuši brīnumus, nešaubās par Dieva eksistenci.

Piemēram, ir gadījumi, kad ārsti saka, ka nespēs palīdzēt slimniekam, bet tuvinieki tik ļoti lūdz palīdzību Dievam, un notiek brīnums, cilvēks atveseļojas. Neviens racionāli nespēj šos brīnumus izskaidrot, tomēr brīnumi notiek.

Tanī pat laikā ir cilvēki, kas saka savam Skolotājam, lai viņam parāda brīnumu, tad viņš noticēs Skolotāja teiktajam. Gudrs Skolotājs tādam neticīgajam atteiks rādīt brīnumus kaut arī viņš to varētu, jo viņam nav nepieciešami skolnieki, kuri ir gatavi noticēt tikai tad, ja redzēs brīnumu. Kāpēc? Tāpēc, ka skolnieks, kas pieprasa brīnumus, nav vēl apziņā izaudzis tik tālu, lai kļūtu par Skolotāja skolnieku.

Man daudzi ir jautājuši, kā var attīstīt ticību? Atbilde: jāsāk izzināt dzīve, dzīvē notiekošie procesi un notikumi, jāizzina pašam sevi. To var izdarīt divos veidos: caur dzīvē piedzīvotām ciešanām vai mācoties jeb citiem vārdiem sakot, ticība attīstās ejot Mācības ceļu, kur cilvēks apgūst Dievišķo zinātni jeb Lielo Skolotāju doto Mācību, vai ejot ciešanu ceļu, kur viņš mācās no dzīvē piedzīvotām ciešanām.

Pirmais solis, lai mēs sāktu iet garīgās attīstības ceļu, ir mūsu Ticība. Ja cilvēks netic Smalkā plāna, Dieva un Augstāko spēku esamībai, tad viņš nevar attīstīt sevī šo īpašību, bet tas nenozīmē, ka viņā nav šīs īpašības, viņš vienkārši to neattīsta tālāk līdz brīdim, kad viņa dzīvē notiek kaut kas, kas viņam liek aizdomāties par Dieva esamību. Par Dieva esamību cilvēks sāk aizdomāties piedzīvojot smagus pārbaudījumus, kad cilvēkam neviens nespēj palīdzēt. Neticīgie ir gatavi lūgt palīdzību Dievam tikai tad, kad redz, ka ir nonākuši bezizejā un nav neviena, kas viņiem varētu palīdzēt.

Jūs nevarat sajust to, par ko jūs skaidri zināt, ka tas neeksistē. Tāpēc piespiest kādu ticēt ar varu nav iespējams. Cilvēkam pašam savā sirdī ir jāatveras ticībai.

Bez ticības jums netiks sniegta palīdzība no augšienes. Bez ticības jūs nevarēsiet spert nevienu soli garīgās attīstības ceļā pie Dieva. Bet jūsu ticības izpausme fiziskajā plānā būs jūsu mīlestība, jo bez mīlestības nav iespējams spert nevienu soli pareizajā virzienā. Vispirms jūs ticat un pēc tam sākat izjust visaptverošas mīlestības jūtas, un šī mīlestība pārņem vadību jūsu dzīvē un ved cauri visiem dzīves testiem un pārbaudījumiem, kas izpaužas caur negatīvo.

Jūsu iekšējās saites sasniegšanai ar Augstākajiem Spēkiem Smalkajā plānā un jūsu pašu Augstāko “Es”, jums nepieciešama bezierunu un Absolūta Ticība. Īstai Ticībai nav nekā kopēja ar rituāliem un ceremonijām. Īsta Ticība ir jūsu sirdīs, jo Dievs mīt jūsu sirdīs. Tiem cilvēkiem, kas ir iepazinuši īsto Dievu, kas mīt sirdī, ir vienalga, kurā svētnīcā ieiet, lai lūgtos. Nav svarīgi: vai jūs ieejat budistu pagodā, kristiešu baznīcā, sinagogā, mošejā vai lūgšanu namā. Ja jūs esat tur pie Dieva, jūs viņu atradīsiet visur. Bet, ja jūs ejat ar tukšu sirdi, tad jūs neatradīsiet Dievu nekur.

Ir atšķirība starp aklu ticību un atrašanos apziņas līmenī, kurā jūs esat spējīgi izjust īstu Ticību. Nevis tādu ticību, kas jums uzspiesta no ārienes, bet tādu, kas nāk no jūsu sirdīm.

Kāpēc mums ir bailes noticēt? Tāpēc, ka tanī brīdī, kad mēs noticam Smalkā plāna, Dieva un Augstāko Spēku esamībai, mēs uzņemamies atbildību par savu dzīvi. Mēs zinām, ka reinkarnēsimies (pārdzimsim) nākamajā dzīvē, ka tā būs atkarīga no šīs dzīves, ka par visām kļūdām nāksies maksāt ar grūtībām vai ciešanām. Mums no tā ir bail, jo esam gana daudz kļūdu pieļāvuši jau šajā dzīvē, nezinot par kļūdām, kuras esam pieļāvuši iepriekšējās dzīvēs. Neticot mums ir it kā vieglāk dzīvot, jo vieglāk attaisnot savas kļūdas jeb vispār tās neuzskatīt par kļūdām, bet tā kā Dievs visus mūs gaida pie Sevis, tad dzīves notikumi, kuri mūs piemeklē, agrāk vai vēlāk mums liek sākt domāt par Dieva esamību un ticību Viņam.

Dievs zina, ka mums ir nepieciešami pierādījumi par Augstāko Spēku esamību un Viņš tos mums dod, ja esam gatavi sākt iet garīgās attīstības ceļu. Es pēdējo gadu laikā esmu piedzīvojusi tik daudz brīnumu, ka man nav ne mazāko šaubu par Smalkā plāna, Dieva un Augstāko Spēku esamību. Tomēr, kad citiem stāstu par piedzīvotajiem brīnumiem, viņi paklausās un šķiet pilnībā nespēj tiem noticēt, bet tad, kad brīnumi piemeklē viņus pašus, tad ticība pieaug. Tāpēc es visiem saku, ka ticība attīstās izzinot sevi un pasauli, ejot apzinātu garīgās attīstības ceļu, jo Dievs dāvā brīnumus jeb žēlastības, kuras piedzīvojot cilvēks kļūst ļoti stiprs. Īsts ticīgais spēj pārvarēt ikvienu grūtību un dzīves pārbaudījumu.

Es esmu izlasījusi vairākas grāmatas par Svētajiem, kādas dzīves grūtības Viņiem ir nācies pārciest, bet Viņi savā ticībā ir bijuši tik stipri, ka spējuši pārvarēt manuprāt necilvēcīgus pārbaudījumus. Savukārt manu ticību stiprina ne tikai manis pašas piedzīvotais, bet gūtās zināšanas par Svēto cilvēku dzīves stāstiem. Kopš eju garīgās attīstības ceļu, es jūtos laimīga. Tāpēc es aicinu ikvienu iet garīgās attīstības ceļu, ko sauc par Iesvētījuma Ceļu. Kaut arī tas ir ērkšķiem kaisīts, tomēr Tas patiešām ir Rožu ceļš ar visu rožu burvīgo smaržu. Tas vai jūs šo smaržu sajutīsiet ir atkarīgs tikai no jūsu apziņas līmeņa. Jo augstāks apziņas līmenis, jo lielāka ticība, jo vairāk Dieva žēlastības jūs piedzīvosiet.

Man tiešām žēl ir neticīgo, jo pasaulē notiekošais viņiem būs arvien grūtāk izprotams, un pārdzīvotais viņos var radīt depresīvas izjūtas. Nepalīdzēs ne antidepresanti, ne materiālie labumi, jo pie visa tā cilvēks tik ātri pierod. Tikai dzīves un sevis izzināšana atver prieku dzīvot – jo vairāk saproti to, kas dzīvē notiek, jo interesantāk dzīvot un vieglāk pārvarēt sastaptās dzīves grūtības.

Autore: Elvita Rudzāte