Kā izpaužas garīgā attīstība? 07.01.2015

Raivo jautā: Mani nedaudz mulsina jautājums par apziņas/garīgo attīstību un tās izpausmēm. Kā tā izpaužās?

Fiziskajā līmenī: mūs vada noteikti cēloņi, kā rezultātā mēs izvēlamies mazvērtīgu pārtiku un to pašu patērējam nelīdzsvarotā līmenī (piem. saldumi -> vainas apziņa), izvēlamies neatbilstošu stāju/gulēšanas, sēdēšanas pozu/elpošanas veidu, fizisko aktivitāšu traumatisku izpildes veidu (pārslodze, nepietiekama slodze, kaitīgs izpildes veids), nelāgos paradumus utt. Daudzi no šiem faktoriem ir apzināti, daudzi arī neapzināti (kaut vai, pieņemot telefona elektromagnētiskā starojuma ietekmi uz smadzenēm, pieņemu, ka reti kurš iegādājas mobilo telefonu vadoties pēc elektromagnētiskā starojuma koeficienta – Specific Absorption rate)
Emocionālā/prāta līmenī: nelāgas domas sākot ar vāju baiļu radītajām (piem. es tulīt noteikti paslīdēšu uz šī slidenā ceļa) un beidzot ar paniskajām/stipru baiļu radītajām (piem. pret mani kāds ir sazvērējies vai tml.), zemapziņas izpausmes un viss cits, kas atkal saiet „prāta ķīselī”.
Garīgajā līmenī: intuīcija (t.sk. nepareiza tās sapratne augstākminēto faktoru dēļ), Augstākā Kosmiskā apziņa (vai arī Dieva, man vienkārši tuvāks Augstākās Kosmiskās apziņas termins, lai arī tas ir viens un tas pats) u.c.

Šo faktoru summa ietekmē to, ko mēs savā dzīvē pievelkam un kas mums ir apgūstams, tomēr viena lieta šajā sakarā nomāc.
Divi piemēri:
1. Es vēlos uzsākt veselīgu uzturu. Kā lai to uzsāk? Pētot, kas man liek izvēlēties konkrētos produktus? Vai arī pēc manām iedomām (kas var neatbilst patiesajām vajadzībām) grozīt uzturu? Piemēram, ja es kļūstu par veģetārieti, es atsakos no gaļas. Vajadzība pēc gaļas ir dusmu enerģijas neitralizēšana. Ja tomēr, es vēl joprojām glabāju dusmas un vairs nelietoju produktus, kas ierosina dusmu enerģijas neitralizāciju. Tām dusmām kaut kur ir jāpaliek, tātad tās automātiski atrod savu iespēju neitralizēties organisma darbībā (pieņemu, ka tas ir tas, ko bieži vien raksturo kā veģetārā uztura nepilnības jeb raksturīgumu veģetāriešiem slimot ar konkrētām slimībām vairāk). Tomēr izrietot no sacītā – veģetāram uzturam nav ne vainas, cēlonis meklējams neatlaistajās dusmās, kas rod savu neitralizāciju citur, tikai vēl nepatīkamākā veidā kā slimības.
2. Es vēlos atmest smēķēšanu. Smēķēšana kā zināms ir nepilnvērtības, drošības trūkuma bailes jeb kā Jūs raksturotu – bailes „mani nemīl”. Var pieturēties arī pie tāda nosaukuma, galvenais ir ietvertā doma. Ja es atmetu smēķēšanu, tomēr neesmu atbrīvojies no bailēm „mani nemīl”. Es rodu to neitralizāciju citur (raksturīgais smēķētājiem ir pieēšanās, jo tas ir pieejamākais neitralizācijas veids). Tomēr atkal nav ne vainas smēķēšanas atmešanā, bet gan nespējā tikt vaļā no bailēm „mani nemīl”.

No šī izriet, ka ir jāmeklē cēlonis, nevis vardarbīgi jāmaina dzīvesveids tā fiziskās izpausmes formā, jo tad var sanākt pat sliktāk. Meklējot cēloni un šķietami to atrodot un atrisinot pārmaiņām uzturā, paradumos būtu jāseko automātiski. Tomēr tās neseko. Kā zināt, ka tās vienkārši ir jāpārtrauc vai tomēr ir jāmeklē dziļāk cēlonis? Visu laiku nomāc sajūta, ka neesmu ieskatījies pietiekami dziļi sevī un atrisinājis problēmu, kā rezultātā rodas neliela bezjēdzības izjūta, jo tu centies kā vari, tomēr pārmaiņas neseko. Tevi vēl joprojām velk vecajās sliedēs, lai arī esi šķietami apzinājies kādēļ tu esi tās izvēlējies un ka tās tev vairs nav nepieciešamas. Trūkst tāda kā „slēdzīša momenta”, kur tava mainītā apziņa veido arī fiziskās pārmaiņas. Rodas neizpratne no kura gala ķerties klāt problēmai, jo izrietot no neveiksmju sērijas, sāk šķist, ka problēmas tiek risinātas kaut kā ne tā. Varētu domāt, ka tas ir pašdisciplinētības trūkums, kaut gan no cita skatu punkta skatoties, arī pašdisciplīna ir vardarbīga izmaiņu pieprasīšana, jo cēlonis ir neapmierinātība ar pašreizējo kārtību, kā rezultātā cilvēks pievēršas pašdisciplīnai, ja cēlonis neapmierinātībai un pašreizējai kārtībai ir atrasts, tad kārtību un darbu veikšanā tā kā vajadzētu ir dabīga iekšējās būtības izpausme un nekāda piespiešanās tur nav nepieciešama, jo tā vienkārši notiek tāpat kā upe plūst, diez zin vai upe piekopj pašdisciplīnu, lai plūstu, tā to dara tādēļ, ka tas to apmierina un tas arī viss – dabīgi, bez vardarbības izpausmēm. Līdz ar to, jautājums sekojošs – Kur tad īsti ir meklējams cēlonis, un tās atlaišanas rezultātā, kā seko pārmaiņas? Būtībā atrisinot bezdarbības cēloni, darbībai un tās augļiem vajadzētu sekot dabiski, bez piespiešanās. Protams, nebūtu viegli un ātri, tomēr kaut kas notiktu, kaut kāds vektors būtu iegūts. Tomēr tā nav. Tas sāk kļūt tik ļoti sāpīgi, ka tavai darbībai nav rezultējošā spēka, par spīti tam, ka tu centies, tu dari – lasi, uzzini, apzinies, piedod un mīli. Tomēr viss paliek tur pat. Problēma varētu būt tajā, ka es neredzu pārmaiņas (tad jājautā, diez kādēļ?) vai patiesi veiktās darbības nav tādas, kādām tām vajadzētu būt, lai radītu pārmaiņas sevī un attiecīgi arī apkārtnē. Kaut kas trūkst un tā, kaut kā trūkums ir ļoti būtisks šajā brīdi. Tomēr nav zināms, kas trūkst. Zinādams to, to varētu sākt mēģināt atrast.

Elvita Rudzāte atbild: Paldies Raivo par izsmeļošo vēstuli. Es domāju, ka līdzīgi Raivo domā daudzi un kāds varbūt pat atmet domu strādāt ar sevi, jo neredz savai darbībai rezultātu.

Raivo minēja piemēru par veselīgu uzturu, vai gaļu var pārstāt lietot ar sevis piespiešanu vai šim procesam ir jānotiek dabīgi? Protams, ka šim procesam ir jānotiek dabīgi. Visu, ko mēs darām sevi piespiežot, tā ir vardarbība pret sevi. Tā kā arī es kopš bērnības esmu gaļēdājs un arī man ir nepieciešams atradināties no gaļas, tad es lieliski saprotu tos cilvēkus, kuri cenšas atradināties no gaļas. Viss pie kā mēs esam pieraduši savā ziņā ir atkarība. Lai atbrīvotos no atkarības ir jārisina problēmas cēlonis. Es gaļu sāku bērnībā lietot, jo to garšīgi pagatavoja mana mamma un tajā laikā pastāvēja uzskats, ka uzturā gaļa ir nepieciešama. Tā kā mana mamma ļoti garšīgi pagatavoja gaļu, tad es to uzturā lietoju ļoti bieži. Kopš sapratu, ka gaļa ražo dusmu enerģiju, un ka cilvēki vardarbīgi izturas pret dzīvniekiem, audzējot tos nebrīvē, bieži ļoti sliktos apstākļos nodara dzīvniekiem pāri, lai tikai man būtu ko ēst, kā arī manu Skolotāju teiktais, ka tiem cilvēkiem, kuri iet apzinātu garīgās attīstības ceļu no gaļas ir jāatsakās, tad arī es uzsāku procesu – atradināšanos no gaļas. Vēl tikai piepildīšu, ka gaļas neēšana neatbrīvo cilvēku no dusmām. Vīriešiem, kuriem darbā ir nepieciešams liels fizisks spēks pat ir ieteicams lietot gaļu, jo gaļai kā visam radītajam ir divas puses (labā un sliktā). Sliktā puse – gaļa ražo dusmas, bet labā, ka tā ražo arī spēku.

Tātad, ko es daru, lai atbrīvotos no gaļas ēšanas un tas nebūtu vardarbīgi pret manu ķermeni:

1) Es padomāju, kāpēc man ir nepieciešamība lietot gaļu? Tāpēc, ka man kopš bērnības ir izveidojies paradums. Vai es sevī jūtu dusmas pret kādu? Nē, nejūtu. Dažreiz gadās īslaicīgas dusmas, bet kopumā es tās nejūtu. Pārsteidzošākais man pašai bija tas, ka es nejūtu dusmas pret saviem nelabvēļiem, kuri vēl man ļaunu un veic dažādas ļaunas aktivitātes, lai man kaitētu. Es skatos uz viņiem kā uz maziem, nelaimīgiem bērniem, kuriem tik ļoti trūkst mīlestības, ka viņi ir gatavi darīt jebko, lai sevi apliecinātu savās acīs, jo citiem viņu apliecināšanās nav nepieciešama. Tātad garīgajā aspektā ar mani ir notikušas izmaiņas, es dusmojos mazāk nekā agrāk. Tas, gan nenozīmē, ka tāpēc man trūkst vēlme pēc gaļas. Nē, tā saglabājas, jo tas ir sens paradums, bet šajā paradumā jau ir notikušas izmaiņas. Ko es darīju tālāk?

2) Es meklēju citus garšīgus ēdienus, kur nav nepieciešams izmantot gaļu. Ir cilvēki, kuri prot pagatavot ļoti garšīgu veģetāru ēdienu, ka cilvēks neizjūt nepieciešamību pēc gaļas. Man bija iespēja vairākas dienas dzīvot sabiedrībā, kur tika gatavots veģetārs ēdiens, bet tas bija tik garšīgs, ka es vispār neizjutu vajadzību pēc gaļas. Interesantākais bija tas, ka atgriežoties ierastajā dzīvē un atkal sākot lietot gaļu, es sajutu spiedīgu sajūtu krūtīs, nedaudz sliktu dūšu. Tātad mans ķermenis bija atradinājies no gaļas un protestēja brīdī, kad atkal sāku to lietot. Tas ir tas brīdis, kad ir jāizdara galīgā izvēle, vai es meklēju alternatīvus ēdienus gaļai vai turpinu tos lietot, jo organisms ātri pielāgojas izvēlei.

3) Ko es daru brīžos, ja ļoti, ļoti rodas vēlme apēst kaut ko no gaļas ēdiena? Ja es nevaru atrast neko alternatīvu, tad es palutinu savu ķermeni, bet tajā brīdī atkal sajūtu sliktu pašsajūtu, kas mani veicina atturēties no gaļas. Pagaidām es uzturā lietoju zivis, bet jūtu, ka arī no tām ir jāatbrīvojas, bet to es varēšu izdarīt tikai tad, kad būšu iemācījusies mainīt savu ēdienkarti tā, lai tā būtu garšīga un ar nepieciešamajām uzturvielām bagāta. Kā jau teicu man nav nekādas problēmas būt par veģetārieti, ja man ir pieejams garšīgs veģetārs ēdiens, bet tā kā tas ne vienmēr man ir pieejams, tad mēdzu izjust nepieciešamību pēc zivīm. No gaļas vairāk vai mazāk uzskatu, ka esmu atradinājusies un organisms vairs to neprasa.

Tātad, lai atbrīvotos no negatīva paraduma, nepietiek ar to, ka esi atrisinājis problēmas cēloni. Paradums ir jāaizvieto ar labu paradumu. Piemēram, tiem, kuri izjūt nepieciešamību uzsmēķēt varbūt tajā brīdī, kad roka stiepjas pēc cigaretes, novērst savu uzmanību no cigaretes ar kaut ko ļoti patīkamu. Skolotāji gan māca, ka Viņi ir gatavi palīdzēt atbrīvoties no negatīvajiem paradumiem, ja cilvēks to ļoti lūdz, lasot lūgšanas. Es ticu, ka tā tas arī ir, kaut gan pati neesmu mēģinājusi izmantot šo iespēju.

Raivo pamatjautājums bija vai, ja cilvēks strādā ar sevi jeb garīgi attīstās, vai viņā notiek pārmaiņas? Pārmaiņas notiek pat, ja mēs tās paši nemanām. Raivo noteikti nemana, ka viņā notiek pārmaiņas, jo viņš pret sevi ir ļoti prasīgs un gaida tūlītēju rezultātu. Rezultāts ir atkarīgs no Dieva, jo tikai Viņš zina kāpēc nedodot cilvēkam to rezultātu, ko viņš gaida, cilvēks garīgi attīstās vēl vairāk. Raivo noteikti pats neuzskata par lielu sasniegumu viņa uzrakstīto vēstuli, bet man, lasot viņa vēstuli bija prieks, ka kāds savā garīgajā attīstībā ir sasniedzis tādu līmeni, ka spēj tik labi uzrakstīt, tik labi izskaidrot savu viedokli, tik labi pajautāt utt. Man nav šaubu, ka Raivo garīgais attīstības līmenis ir augsts, bet Dievs viņam nedod tādu rezultātu kādu Raivo gaida, jo kaut ko vēl Raivo nav sapratis. tie varbūt ir sīkumi, bet Dievs gaida, kad Raivo tos sapratīs. Raivo neapgūtā mācība ir tā, ka viņš uzskata, ka rezultāts ir atkarīgs no cilvēka. Nē, rezultāts nav atkarīgs no cilvēka tiešā veidā, protams, Dievs gaida, lai mēs strādātu ar sevi, bet pārmaiņas ar mums notiek tikai tad, kad Dievs to vēlas, jo Viņš redz bildi kopumā. Mēs redzam tikai bildes mazu daļu.

Minēšu citu piemēru, sieviete jau vairākus gadus iet garīgās attīstības ceļu, un ir sapratusi, ka nepieciešams atbrīvoties no smēķēšanas. Viņai tas nav vēl izdevies un tāpēc viņa sevi vaino, ka ir slikta skolniece, ka viņai nekas nesanāk, lai kā ar sevi strādātu. Cik zinu viņa pat ir lūgusi palīdzību Dievam, bet Viņš nepalīdz. Kāpēc? Tāpēc, ka Dievs gaida, kad sieviete izpratīs vainas izjūtas mācību, kad beidzot pārstās sevi par visu vainot, kad pārstās citus vainot par viņu kļūdām. Kamēr sieviete to neizpratīs, Dievs viņu neatbrīvos no smēķēšanas atkarības, jo tas ir instruments kā Dievs sievietei atgādina, ka viņa nav izpratusi vainas izjūtas mācību.

Es gribētu visiem garīgā ceļa gājējiem novēlēt PACIETĪBU un TICĪBU. Pārmaiņas notiek pat, ja jūs un apkārtējie uzreiz vēl tās nemanāt. Pienāks laiks, ka tās pamanīsiet gan paši, gan apkārtējie. Nezaudējiet Pacietību un Ticību, ka esat uz pareizā ceļa!