Pieredzes stāsts par atgriešanos pie Dieva 30.05.2022

Andas pieredzes stāsts:

Vakarrīt pamodos ar pārdomām par ticības jautājumu. Esam paraduši dzirdēt šo aicinājumu – ticēt Dievam, atvērt sirdis Dievam, pievērsties Dievam… utt. Balstoties uz savu pieredzi, varu teikt, ka tas nav prāta vai loģikas jautājums un sirdi ar prātu nevar atvērt. Bet kā tad var sākt ticēt Dievam? Grūtā brīdī vēršoties pie Dieva, un saņemot palīdzību, sākt ticēt? Vai tad mēs esam tirgū un tirgojamies ar Dievu? Un vai tā ir ticība?

Savā ceļā pie Dieva par visiem šiem jautājumiem esmu domājusi. Manā ģimenē visi bija pārliecināti ateisti, tādēļ atbilstoši apstākļiem un laikam arī es tāda biju. Uz ticīgiem cilvēkiem skatījos kā uz mazliet aprobežotiem un apdalītiem. Dzīve mani saveda ciešā saskarsmē ar dažādu reliģiju cilvēkiem, kā arī bija iespēja iepazīties ar dažādu reliģiju literatūru. Tai pat laikā nekas no tā manu sirdi neuzrunāja un neaizkustināja. Bet šajā dzīves periodā jau biju pieredzējusi citu cilvēku dalīto pieredzi par šo netveramo vieglumu, kad savu dzīvi ieliec Dieva rokās. Svētīti ir tie, kuru dzīvēs ir šī sajūta un ticība.

Daudz domāju, nu, kāpēc manī nav šādas ticības? Kas man būtu vēl jādara??? Tad, kaut kur lasīju, ka Dievs ir tas, kas uzrunā cilvēku. Tātad līdz šim Dievs nav mani uzrunājis. Izjutu ļoti lielu atvieglojumu un patiešām pieņēmu, ka, ja Dievs eksistē, tā ir viņa griba un man par to galva nav jālauza. Risinot savas dzīves attiecību un veselības problēmas, nonācu pie Reiki dziednieces. Pirmajā dziedniecības seansā es sajutu kaut ko līdzīgu baltas gaismas šaltij, kas mani pārklāja, un kas bija ļoti mistiska un brīnumaina pieredze. Pēkšņi es zināju, ka Dievs ir,  un Dievs ir mani uzrunājis, un mani pārņēma ļoti liela pateicības un laimes sajūta. Manas problēmas dziedniecības seansi neatrisināja, bet manī bija pavērušās durvis uz citu, jaunu pasauli.

Es zinu par Skolotāju teikto par dziedniekiem un

šī nav slavas dziesma dziedniekiem, lai gan manā dzīvē šai konkrētai dziedniecei ir neaizmirstama loma. Vakarrīt pamostoties, man ienāca prātā multfilma par skudriņu Tipu ar V. Ļūdēna dzeju.  Skudriņa Tipa, pirmo reizi izejot no skudru mājas, brīnās, kas tā ir par spožu pogu debesu jumā. Un gribot to noskaidrot, saņem dažādas atbildes, katru ar citu redzējumu un skaidrojumu, kurām skudriņa Tipa ticēja…neticēja… Beidzot naktī sapnī viņu apciemo saule un saka “es esmu Saule, es spīdu
visiem, es sildu visus, tāpēc katrs mani citā vārdā sauc (citāts nav precīzs). Ar to gribu teikt, ka tiekšanās ir svarīgs process, jautājumu uzdošana ir svarīgs process, meklēšana ir svarīgs process, bet atbildes saņemšana ir Dieva rokās. Ar šo es gribu dot ticības un pacietības vēsti tiem, kas meklē un varbūt krīt izmisumā līdzīgi kā tas notika ar mani. Tai pat laikā katram mums ir sava, ne ar ko nesalīdzināma pieredze, taču atgriešanās pie Dieva ir galvenais šīs visas dzīves uzdevums. Man tas prasīja tuvu 45 gadus.