Brīvā griba – vai tiešām tā ir brīva? 13.06.2022

Dievs katram cilvēkam brīvo gribu ir devis kopā ar saprātu. Akls cilvēks zina, ka viņš var neredzēt briesmas, kas viņam draud no apkārtējās vides, piemēram, iespēja iekrist aizā, tāpēc viņš saprātīgi pieņem lēmumu viens pats bez pavadoņa neiet pastaigās. Dievs ir radījis Dievišķos likumus tāpēc, lai cilvēki saprātīgi izmantotu savu brīvo gribu. Tieši tāpēc, ka cilvēki neievēro Dievišķos likumus, nākas dzīvē sastapties ar problēmām, slimībām un ciešanām.

Cilvēkam ir iespēja atteikties no savas brīvās gribas pilnībā savu dzīvi nododot Dieva rokās, bet to spēj izdarīt tikai cilvēki ar ļoti augstu apziņas līmeni.

Ja cilvēkiem nebūtu Dievs devis saprātu, tad patiešām cilvēce, izmantodama savu brīvo gribu, ietu bojā pāris sekundēs, bet tas nenotiek tieši tāpēc, ka cilvēkiem ir dots saprāts. Šobrīd mēs visi esam liecinieki karam Ukrainā. Brīžiem ir grūti saprast kā divas pareizticīgo brāļu tautas varēja uzsākt karu savā starpā, jo tas taču šķiet nesaprātīgi. Tomēr tas notiek. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka upuru varēja būt vēl daudz vairāk, ja kara iniciatoriem nebūtu saprāta. Viņi kontrolē situāciju un pieļauj tik daudz sliktā, cik paši to vēlas. Bīstamība pastāv tajā aspektā, kad viņi vairs nespēs kontrolēt situāciju vai vēlēsies atriebties, izmantojot kodolieročus. Cerēsim, ka tā nenotiks. Cerēsim, ka Putins un viņa līdzgaitnieki nezaudēs saprātu.

Es nespēju iedomāties nevienu piemēru no savas dzīves, kad es varētu teikt, ka mana brīvā griba bija ierobežota, ka tā nebija brīva. Manu brīvo gribu ierobežo tikai mana sirdsapziņa un saprāts, kas saka ko drīkst darīt, ko nedrīkst darīt, ņemot vērā Dievišķos likumus. Tajā pašā laikā arī es pieļauju kļūdas, jo ne visu pareizi saprotu, tāpēc caur negatīvo pieredzi es mācos un kļūstu dzīves gudrāka.

Psihiatriskā slimnīcā nokļūst cilvēki brīžos, kad viņi zaudē saprātu. Tad patiešām viņu rīcība ir pilnībā neadekvāta, un saprātīgie cilvēki neļauj šim cilvēkam pieļaut kļūdas līdz brīdim, kad ar zāļu palīdzību, cilvēks atgūst saprātu. Rodas jautājums, vai Dievs mums neļauj pieļaut kļūdas? No savas pieredzes varu teikt, ka man vairākas reizes ir bijušas situācijas, kad es varēju pieļaut smagas kļūdas, bet apstākļi sagrozījās tā, ka es tās nepieļāvu. Pēc laika atceroties šīs situācijas, es esmu ļoti pateikusies Dievam, ka Viņš radīja tādu situāciju, ka es nevarēju pieļaut kļūdu, bet tas ir pavisam kaut kas cits. Es ar savu brīvo gribu un tā brīža apziņas līmeni būtu pieļāvusi kļūdu, bet tā kā Dievs negribēja, ka es šo kļūdu pieļauju, jo Viņam bija savi plāni attiecībā uz mani, tad Viņš radīja tādu situāciju, ka es kļūdu nepieļāvu.

Dievs kontrolē mūsu dzīvi. Iztēlojieties skatuvi, kur tiek spēlētas dažādas dzīves ainiņas. Mums katram Dievs ir devis savu lomu un saprātu, sakot: “Ej spēlē savu lomu tā kā tu gribi, bet saprātīgi.” Dievs zina, kādas mācības mums dzīves laikā ir jāapgūst, tāpēc Viņš kā Režisors raugās no malas kā mums iet ar savu mācību apguvi. Dievs uz skatuves sūta aktierus, lai aktieri savstarpējā spēlē mācītos cits no cita. Piemēram, ja kāds cilvēks sāk attālināties no Dieva, pieļaujot kļūdas, tad Dievs saved kopā ar kādu cilvēku, kas šo cilvēku sāpina un liek aizdomāties par iepriekš pieļautām kļūdām. Cilvēkam atkal ir brīvā griba, mācīties no savām kļūdām un turpmāk tās neatkārtot, vai turpināt pieļaut kļūdas. Ja cilvēks turpina pieļaut kļūdas, tad Dievs saved cilvēku kopā ar kādu cilvēku, kas to sāpina vēl vairāk un atkal liek aizdomāties par iepriekš pieļautām kļūdām un ciešanu atkārtošanos. Katram cilvēkam Dievs dod daudz iespējas labot kļūdas un atgriezties uz pareizā ceļa, bet katram cilvēkam ir dots iespēju limits. Kad cilvēks ir izsmēlis visu savu iespēju limitu, tad Dievs cilvēku noņem no skatuves, kas laicīgā dzīvē nozīmē cilvēka fiziskā ķermeņa nāvi.

Tie cilvēki, kas nomirst dabīgā nāvē miegā, tie uz skatuves, spēlējot savu lomu, ir apguvuši visas mācības, kuras apņēmās apgūt pirms iemiesošanās.

Nav tā, ka Dievs tikai noraugās no malas kā mēs spēlējam katrs savas lomas. Ja Dievs redz, ka cilvēks gatavojas pieļaut kļūdu vai šim cilvēkam draud nelaime, tad Dievs brīdina cilvēku, mēģinot cilvēku atturēt no pieļautām kļūdām, sūtot zīmes. Ja cilvēks uztver Dieva zīmes un tās pareizi izprot, tad viņš pasargā sevi no nelaimes. Tomēr sekot vai nesekot Dieva zīmēm vai cilvēkiem, kuri ved mūs pie Dieva, mēs izvēlamies paši ar savu brīvo gribu.

Ja Dievs redz, ka mēs vienalga spēlējam savu lomu nepareizi, neskatoties uz visiem Dieva mēģinājumiem mūs atturēt no kļūdu pieļaušanas, Viņš mūs paņem no skatuves nost (iestājas fiziskā ķermeņa nāve) un mums ir dota iespēja turpināt skatīties izrādi no skatīju krēsliem (Smalkā plāna). Tad, kad mēs redzam, ka mūsu mīļie tuvinieki, kas vēl joprojām ir uz skatuves un turpina spēlēt savas lomas, kaut ko dara pilnīgi nepareizi un mēs jau zinām kādas tam būs sekas, jo redzam visas ainiņas uz skatuves kopumā, mēs neizturam un kliedzam saviem mīļajiem, lai uzmanās (tie ir brīži, kad mirušie tuvinieki atnāk pie mums sapnī un brīdina par gaidāmajām briesmām vai to dara ar zīmēm nomoda stāvoklī). Līdzīgi laicīgā dzīvē bērnu izrādēs no zāles bērni neiztur un kliedz aktieriem, lai uzmanās no briesmām.

Es nezinu vai man izdevās pietiekami skaidri izklāstīt domu, bet brīvā griba mums ir vienmēr. Ne velti saprātu zaudējuši cilvēki rīkojas graujoši un tā turpinātu, ja neviens viņus neapturētu, jo tāda ir viņu brīvā griba. Tāpēc Dievs raugās cik tālu mums var atļaut spēlēties, iejaucas tad, kad mēs esam pārkāpuši kritiskās robežas.

Vēl man ienāca prātā bērnība, kad sēdēju mežā pie skudru pūžņa un vēroju no malas skudru dzīvi. Es arī pa laikam iejaucos viņu dzīvē, kādu skudru pārvietojot uz citu vietu, vai pieliku priekšā pirkstu vai kociņus. Es atceros, ka es apzināti radīju skudrām kaut kādus šķēršļus un ar interesi vēroju kā viņas tos pārvarēs. Bet skudras vienalga pašas pieņēma lēmumu kā turpināt ceļu, tā nebiju es, kas viņām kaut ko norādīja. Es tikai mēģināju novirzīt skudru uz to pusi uz kuru es gribēju, lai viņa iet. Tāpat arī Dievs uz mums raugās no malas un pret mums izturas tā kā mēs to esam pelnījuši, bet lēmumu kā turpināt ceļu, mēs pieņem paši saskaņā ar mūsu apziņas līmeni.

Autore: Elvita Rudzāte