Ko man māca situācija darbā? 17.01.2015

Petra jautā: Īsi pirms gadu mijas mūsu darba kolektīvam pievienojās jauns darbinieks. Vīrietis. Mana attieksme pret viņu veidojās no neitrālas uz koleģiāli draudzīgu, ka jau ar ikvienu kolēģi. Kādā pārtraukumā viņš pamanīja mani pētām  sludinājumu lapā automašīnu. Viņš pienāca klāt un mums aizsākās saruna par mašīnām. Kolēģis ātri saprata, ka es daudz ko vēl nezinu un piedāvāja savu palīdzību un padomus lietotas automašīnas iegādei. Par cik man nav dzīvesbiedra, kurš varētu palīdzēt, tad ļoti nopriecājos par negaidīto palīdzības piedāvājumu. Sarunājām
– tiklīdz noskatīšu kādu mašīnu, viņš dos man padomu par tehniskām lietām un nepieciešamības gadījumā atbrauks man līdzi paskatīties mašīnu, un ja pirkšu, arī sarunās savu servisu tās pārbaudei.Tik tālu viss labi.

Pienāca brīvdienas, Ziemassvētku vakars.Tas mums šogad bija īpaši jauks, biju kopā ar visiem saviem bērniem, arī meitu, kura jau ir prom savā dzīvē. Jutos lieliski, visi kopā braucām uz baznīcu, kopā cepām pīrāgus, bulkas un plātsmaizes, sarunas par dzīvi, attiecībām ar cilvēkiem un Dievu, pusaudžu problēmām, nākotnes plāniem, fonā skan Ziemassvētku dziesmas, nu īsta idille. Jutos tik mierīga un sakārtota kā vēl nekad. Līdz brīdim, kad saņēmu sms no iepriekš minētā kolēģa…bija tāda sajūta it kā pēkšņi kāds mani iesviedis dubļos… pirmā sms bija
Ziemassvētku apsveikums, otrā, viņa atzīšanās cik ļoti es viņam patīku un tādā garā…:( uz otro sms neko neatbildēju. Jāpiezīmē, ka vīrietis ir precējies, dzīvo ilgstošā laulībā, līdz ar to, es šādu viņa rīcību uztvēru kā apvainojumu, bet viņam noteikti šķiet pretēji, to jūtu pēc neizpratnes viņa sejā. Pats trakākais -tagad man ir grūti ar viņu kontaktēties, ar mokām un lielu fizisku piespiešanos spēju atņem sasveicināšanos, par sarunu vispār vairs nevar būt ne runas. Uz piedāvāto palīdzību, atteicu, ka tikšu galā pati.

Nespēju precīzi noformulēt sajūtas – kļūstu fiziski smaga/grūta viņa klātbūtnē un izjūtu milzīgu nepatiku un vēlmi bēgt. Cenšos izvairīties no saskarsmes ar viņu kā vien varu, gan ejot pa citām durvīm, nākot citos laikos utt. Kaut gan neesmu neko sliktu izdarījusi. Nekādi nespēju saprast šīs savas sajūtas. Kāpēc man ir tik ļoti nepatīkama, emocionāli un fiziski grūta saskarsme ar viņu. Ja tā padomā, it kā jau nekas traks nav noticis un atceroties līdzīgus gadījumus iepriekš, zinu, ka no šādām situācijām vienmēr “izvilku” sev kādu labumu ar domu, ka pats vainīgs, pats uzprasījās. Īsāk sakot  – līdz šim, izmantoju  šādus vīriešus gūstot materiālu labumu.

Jautājumi ir:
1. Vai mana rīcība, padoma un palīdzības pieņemšana ir tas pagrieziena punkts, kas iedrošināja/provocēja šādu vīrieša rīcību?

2. Kā man pārvarēt milzīgo un uz manu ķermeni gulstošo nepatiku (šo nepatiku sajūtu kā fizisku smagumu) pret viņu?

3. Un ko man darīt, lai atrisinātu šo situāciju un nepieļautu kaut ko līdzīgu nākotnē arī ar citiem vīriešiem? Jo ne viņš, ne es vairs nejūtamies komfortabli viens otra klātbūtnē.

Elvita Rudzāte atbild: Katra nepatīkamā situācija ir mūsu skolotājs. Petrai aprakstītā situācija likās nepatīkama, bet kāda cita sieviete, izlasot aprakstu, vienkārši paraustītu plecus, kur ir problēma, nekas taču nav noticis? Tāpēc Petrai pašai ir jādomā, ko šī situācija viņai grib iemācīt, t.i., ļoti precīzi jāsaprot nepatika pret vīrieti un tad šīs īpašības ir jāmeklē sevī. Kad mācība ir apgūta, skolotājs aiziet un līdzīga situācija vairs neatkārtojas.