Atšķirība starp nožēlu un vainas izjūtu 26.01.2015

Lai kā es lekcijās un individuālās konsultācijās necenstos skaidrot, ka vainas izjūta ir stress, kuru nepieciešams atbrīvot, jo tas rada veselības problēmas, ļoti bieži sastopos ar cilvēkiem, kuri turpina sevi vainot, un vainas izjūtu audzē arvien lielāku. Kāpēc? Kad cilvēks sāk izzināt sevi un dzīvi, pienāk brīdis, kad viņš sāk izprast pagātnē pieļautās kļūdas. Kamēr viņš domāja, ka rīkojās pareizi, tikmēr viņš dzīvoja mierīgi, bez tiklīdz saprata, ka viņa rīcība ir bijusi kļūdaina un radījusi nenovēršamas sekas, tad viņš sāk sevi vainot. Jo vairāk viņš saprot, jo vairāk viņš vaino sevi.

Daži cilvēki man ir argumentējuši, ka kristietība māca nožēlot savus grēkus. Pareizi, mums ir jānožēlo savas pieļautās kļūdas, bet kļūdu nožēlošana nav sevis vainošana. Es sapratu, ka liela daļa cilvēku jēdzienu “nožēla” izprot nepareizi. Savu pieļauto kļūdu nožēlošana nozīmē pieļautās kļūdas izpratni, neapgūtās mācības izpratni, piedošanas lūgšanu tiem, kuriem ar savu kļūdu esi nodarījis pāri, kā arī piedošanas lūgšana Dievam, un piedošanu pašam sev. Pēc tam ir svarīgi kļūdu vairāk neatkārtot. Dievs mums piedod visas mūsu pieļautās kļūdas, ja tikai redz, ka mēs esam tās nožēlojuši un turpmāk tās vairs neatkārtojam.

Daži teiks, bet ko darīt, ja dzīvē notiek tā, ka pēc kļūdas nožēlas atkal pieļauj to pašu kļūdu. Dzīve ir dzīve, visādi gadās, nevienam no mums neizdodas to nodzīvot absolūti pareizi, bet arī šajā situācijā ir nepieciešama patiesa nožēla.

Tomēr daži cilvēki ar nožēlu saprot sevis vainošanu. Kāpēc? Jo izrādās jau kopš bērnības bērnam vecāki māca sevi vainot. Kā tas notiek? Piemēram, bērns saplēš mantiņu. Ja vecāki sāk bērnu par šo rīcību kaunināt un pārmest pieļauto kļūdu, tad bērnā sāk augt divi stresi – kauns un vainas izjūta. Jo biežāk viņš tiek par kādu viņa nodarījumu bārts, jo vairāk viņā attīstās vainas izjūta. Bieži vecāki, barot savu bērnu, saka vārdus: “Vai tu tagad nožēlo savu rīcību? ” Bērns neizprot vārdu nožēla un domā, ka sevis vainošana arī ir tā nožēla. Tas ir tāpēc, ka arī vecāki nesaprot, ko patiesībā nozīmē kļūdu nožēlošana. Rodas jautājums, bet kā tad bērnam aizrādīt par viņa pieļauto kļūdu? Viss ir jādara ar mīlestību un izskaidrošanu. Pārsvarā gadījumos bērns pat nesaprot par ko vecāki viņu soda, jo salaužot mantiņu viņš ir centies izprast tās uzbūvi un darbību, bet te pēkšņi izrādās, ka to nedrīkst darīt. Bērns vispār nezina ko drīkst un ko nedrīkst, tāpēc svarīgi viņam ir to ar mīlestību izskaidrot. Ja bērns vienalga turpina pieļaut kļūdas, tad vecākiem ir jāizprot kāpēc bērns tā dara? Varbūt viņam pietrūkts vecāku mīlestības un tāpēc darot blēņas viņš mēģina sev piesaistīt uzmanību.

Mēs paši izvēlamies savus vecākus, un ja jau reiz esam izvēlējušies vecākus, kas mums pārmet mūsu rīcību, tas nozīmē, ka mūsu Gars vēlas apgūt vainas izjūtas mācību. Vainas izjūta māca, ka bez kļūdām nenotiek attīstība, ka mums ir nepieciešams dzīvē arī pieļaut kļūdas, lai kļūtu gudrāki. Pastāv teiciens: “Gudrs cilvēks mācās no citu kļūdām, bet muļķis tikai no savējām.” Protams, mēs visi kaut kādā brīdī mācāmās no savām kļūdām un tāpēc jau sevi neuzskatām par muļķiem, bet šis teiciens pasaka, ka mums ir iespēja izvairīties no savām kļūdām, ja esam vērīgi un mācāmies izprast sevi un dzīvi.

Ja cilvēks saprot, ka viņa attīstībai ir bijušas nepieciešamas kļūdas, tad viņš pārstāj sevi vainot, bet sāk jaunu dzīvi. Pagātne mums no sevis ir jāatbrīvo ar piedošanu, t.i., mums ir jālūdz piedošana visiem tiem, kurus mēs esam sāpinājuši, un jāpiedod visiem tiem, kuri mūs ir sāpinājuši, neaizmirstot piedod pašam sev savas pieļautās kļūdas. Izrādās, ka visgrūtāk mums ir piedot pašiem sev un tas ir tikai tāpēc, ka cilvēku moka vainas izjūta. Ja cilvēks izprot, ka viņa galvenais uzdevums ir savas kļūdas nožēlot un nevis sevi vainot, tad problēma atkāpjas un Dievs dod cilvēkam iespēju sākt visu no sākuma. Reiz kādai pensijas vecuma sievietei, kurai bija atkarība no alkohola, es izskaidroju kāpēc tā ir radusies un vaicāju, vai viņa ir gatava sākt jaunu dzīvi? Viņas acis iemirdzējās, jo viņa nezināja, ka ir iespējams sākt jaunu dzīvi, jo domāja, ka visu atlikušo dzīvi būs jāskumst par pagātnē pieļautajām kļūdām, piedzīvotajām pārestībām utt. Ne velti Skolotāji māca: “Nedzīvojiet pagātnē, jo jūs neko nevarat izmainīt savā pagātnē. Nedzīvojiet nākotnē, jo jūs nezināt, kas būs nākotnē. Dzīvot pareizi tagadnē, tad jums būs garantēta laimīga nākotne.”

Tātad apkopojot iepriekš teikto, savu pieļauto kļūdu nožēlošana nav savas vainas izjūtas audzēšana. Lai mēs atbrīvotu no sevis pagātni, mums ir nepieciešams savas pieļautās kļūdas nožēlot un tagadnē dzīvot pareizi, ievērojot Dievišķos dzīves likumus un cilvēciskās vērtības. Vainas izjūta mums ir jāatbrīvo tieši tāpat kā visi citi stresi, izprotot, ka bez kļūdām nenotiek cilvēka attīstība. Tāpēc mēs esam pieļāvuši kļūdas un arī turpmāk pieļausim jaunas kļūdas, lai atkal kaut ko no tām mācītos. Evolūcija ir nepārtraukts process, nekad nebūs tā, ka varēsim sev pateikt, ka tagad es visu zinu un varu atpūsties. Ne velti Sokrats ir teicis: “Es zinu tikai to, ka nezinu neko”. Tā tas patiešām ir, jo vairāk es uzzinu un izprotu, jo vairāk saprotu, ka es vēl tik maz ko zinu, ka man vēl ir tāls ceļš ejams, bet šis ceļš ir tik ļoti interesants, ka es droši vien būtu vīlusies, ja kāds man pateiktu, ka galapunkts ir pavisam tuvu.

Autore: Elvita Rudzāte