Pašnāvības mācības 01.08.2022

Dievs visiem ir devis brīvu gribu un saprātu. Pašnāvību cilvēks veic, jo neredz jēgu dzīvot vai dzīve viņam ir kļuvusi par smagu. Tā ir bēgšana no problēmām, tikai cilvēks nezina, ka viņš nevar aizbēgt no problēmām, tāpēc šāda rīcība tiek uzskatīta par nesaprātīgu. Kad cilvēks veic pašnāvību, tā ir viņa brīva griba, viņš domā, ka dzīve pēc pašnāvības beigsies uz visiem laikiem, bet viņš maldās – dzīve turpinās tikai pēc šādas kļūdas pieļaušanas tā ir ļoti grūta, vēl grūtāka nekā pirms pašnāvības.

Atgādināšu, kas notiek pirms cilvēks nāk iemiesojumā un kas notiek pēc nāves. Cilvēks ir svētā trīsvienība – Gars, Dvēsele un Ķermenis. Smalkajā plānā uzturas Gars, tāpēc to sauc par Garu pasauli. Rodas jautājums, bet kur tad ir Dvēsele? Dvēsele ir Garā. Lai vieglāk būtu to izprast, iztēlojieties, ka Gars ieelpo gaisu un izelpo gaisu. Brīdī, kad cilvēks piedzimst fiziskajā plānā, Gars izelpo Dvēseli, veidojot ap cilvēku auru, kas ir cilvēka Dvēsele. Brīdī, kad cilvēks mirst, Gars ieelpo Dvēseli (saplūst ar to kopā) un dodas uz Smalko plānu. Gara un Dvēseles saplūšanas process ir sarežģītāks un mūsu prātam vēl grūti izprotams, bet pietiek ar to, ka mēs saprotam, ka notiek Gara un Dvēseles saplūšana. Savukārt fiziskais ķermenis tiek apglabāts Zemes klēpī, kur viņš lēnām satrūd un saplūst ar Zemi, kas ir Dievs.

Pašnāvības gadījumā arī cilvēka Gars saplūst kopā ar Dvēseli un atstāj fizisko ķermeni, kurš tiek apglabāts Zemes klēpī. Atšķirība ir tikai tā, ka Gars dodoties uz Smalko plānu, apstājas pirmā Smalkā plāna līmenī – Astrālā plānā, jo tālāk šo Garu Augstākie Spēki nelaiž, jo cilvēks ir pieļāvis smagu kļūdu (atņēmis pats sev dzīvību), kuru pienācis laiks viņam izprast. Astrālajā plānā viņš redz visu savu iepriekšējo dzīvi, visas savas kļūdas, redz kā tās ietekmēja citu cilvēku dzīvi. Visu to redzot, Garā esošā Dvēsele to visu ļoti pārdzīvo. Gars saprot, ka viņš veica pašnāvību, lai aizbēgtu no problēmām, bet patiesībā viņš tagad ir spiests visu laiku uz tām skatīties un ciest. Kristietībā to sauc par atrašanos ellē. Savā būtībā ciešanas, kuras izcieš Dvēsele pēc pašnāvības ir elle. Tieši tāpēc kristietībā pašnāvība tiek uzskatīta par lielu grēku.

Pašnāvnieka Gars Astrālajā plānā uzturas 1-3 gadus, kas ir ciešanu pilni, un atkal nāk iemiesojumā, izvēloties citu fizisko ķermeni un piedzimšanas brīdī. Tikai nākamajā dzīvē cilvēkam ir jāsastopas ar vēl grūtākiem dzīves apstākļiem nekā iepriekšējā dzīvē, jo neapgūtās mācības no iepriekšējās dzīves ir jāapgūst jaunos, vēl grūtākos apstākļos. Tas ir līdzīgi kā dzīvē, kad sieviete šķir laulību ar vīru, jo tas brīvdienās dzer aliņus, kas viņai nav pieņemami, un kā nākamo vīrieti izvēlas vīrieti, kas pēc laulībām sāk katru dienu lietot alkoholu. Sieviete atkal šķir attiecības un par nākamo vīru izvēlas vīrieti, kurš slepus lieto narkotikas. Sieviete atkal šķir attiecības, un par nākamo vīrieti izvēlas vīrieti, kas lieto alkoholu, narkotikas un pārliecina sievieti arī pašai sākt lietot narkotikas, iestāstot par to nekaitīgumu. Aprakstītajā piemērā ir redzams kas notiek ar cilvēka dzīvi, ja viņš neapgūst mācības. Ja sieviete būtu sapratusi savas mācības ar pirmo vīru, kurš brīvdienās dzēra aliņus, tad viņai nebūtu jānonāk pašai līdz dziļai atkarībai. Tieši tāpat ir pašnāvniekiem, ja viņi būtu izpratuši savas kļūdas un neapgūtās mācības iemiesojuma laikā, tad pašnāvība nebūtu jāveic un nebūtu jāpārdzimst vēl smagākos apstākļos.

Ja cilvēks veic pašnāvību, tad cilvēka Garam tiek atņemta iespēja turpināt apgūt praktiskās mācības. Dzīvē tas būtu līdzīgi, kad cilvēks ir izmācījies par ārstu (dzīves gudrību teorija tiek apgūta Smalkajā plānā pie augstāk attīstītiem gariem), viņš tiek nosūtīts praksē uz slimnīcu (iemiesojas fiziskajā ķermenī), viņš sāk strādāt, viņam prakse sagādā grūtības (pārdzīvo Dvēsele) un viņš aizbēg no prakses vietas tā arī nekļūstot par ārstu ( neceļ savu Apziņas līmeni). Skolotājs viņu bēgšanas brīdī noķer aiz rokas, sarāj (ciešanas Astrālajā plānā) un liek atgriezties slimnīcā (gars nāk atkal iemiesojumā), tikai tagad viņš sūta uz slimnīcu, kur cilvēkiem tiek veiktas smagas operācijas ļoti necilvēcīgos apstākļos.

Ja cilvēks veic pašnāvību, viņa Dvēsele ļoti daudz cieš, gan atrodoties Astrālajā plānā, gan atrodoties fiziskajā plānā. Tie ir gadījumi, kad sakām, kāpēc bērniņam nav tā paveicies ar vecākiem, kāpēc viņam tā jācieš vecāku vai sabiedrības dēļ? Savukārt ķermenis pašnāvības brīdī jūtas kā jauna, darboties spējīga manta, kas priekšlaicīgi izmesta mēslainē. Ķermenis ir cilvēka labākais un uzticamākais draugs. Nogalinot ķermeni ir jāsaprot, ka tiek nogalināts vienīgais īstais, patiesais un uzticamais draugs, kas bija gatavs kalpot tik ilgi, līdz Dievs sauks Garu pie Sevis.

Vecākiem, kuri ir piedzīvojuši sava bērna nāvi, vispirmām kārtām ir jāsaprot nāves mācību stunda. Nāve ir tikai robežstabiņš starp dzīvēm. Cilvēks ir mūžīgs, mainās tikai tā atrašanās vietas starp Smalko un Fizisko plānu. Bērns, kas veicis pašnāvību, nav miris, bet labprātīgi aizgājis uz Smalko plānu, nokļūstot Astrālā plānā, lai drīzumā (1 – 3 gadu laikā) atkal atgrieztos fiziskajā plānā un vēlreiz praksē mēģinātu apgūt iepriekšējā dzīvē neapgūtās mācības. Tā mēs visi mācāmies, izvēloties laiku un vietu, jo Dievs mums ir devis brīvo gribu.

Otra mācību stunda, kas var piemeklēt vecākus, kuru bērns no dzīves ir aizgājis labprātīgi, ir kauns. Vecākiem var būt kauns no apkārtējiem cilvēkiem, ka viņi neprata savam bērnam palīdzēt tā, lai viņš neizdarītu tik smagu izvēli. Šādā gadījumā vecākos aktivizējas vainas izjūta. Kauns un vainas izjūta māca, ka neviens cilvēks nav perfekts, neviens cilvēks dzīvi nenodzīvo bez kļūdām, kļūdas mums ir nepieciešamas, lai attīstītos.

Trešā mācību stunda ir pieķeršanās jeb privātīpašnieciskums, kas māca, ka mums nekas nepieder – ne bērni, ne partneris, ne vecāki, ne īpašumi un pat ne blūzīte, kuru esam nopirkuši veikalā. Ja mums nekas nepieder, tad mums ir jārēķinās, ka ikvienā brīdī mēs varam zaudēt to, ko esam uzskatījuši par savu. Tas ir ļoti grūti, tāpēc šīs mācības apguve sagādā vislielākās grūtības, īpaši vecākiem, kuriem ir atņemts bērns. Pieķeršanās mācību stunda māca priecāties par to, kas tev ir bijis un kas tev ir dots. Arī vecākiem, kuri ir zaudējuši bērnu ir jābūt pateicīgiem Dievam par jaukajiem brīžiem, kuri kopā ar bērnu ir bijuši pagātnē. Cilvēks ir īpatnēja būtne, kad viņam kaut ko iedod, viņš par to neprot priecāties, bet kad viņam to atņem, tad viņš pārdzīvo. Tāpēc pieķeršanās mācību stunda varētu teikt ir viena no grūtākajām mācībām.

Ceturtā mācību stunda ir atbildība, kas māca, ka mēs uzņemamies atbildību par savu rīcību, un ka mēs nevaram uzņemties atbildību par citu rīcību, t.i., mēs varam būt līdzatbildīgi notikušajā, ja ar savu rīcību esam to kaut kādā veidā veicinājuši, bet mēs nevaram uzņemties atbildību tieši par izdarīto, ja paši to neesam darījuši. Es zinu vecākus, kuri ir sapratuši savas kļūdas, un mēģinājuši bērnu atturēt no kļūdainā lēmuma, bet viņiem tas nav izdevies. Viņi ir atbildīgi par savām pieļautajām kļūdām, kuras vecināja bērna izvēli labprātīgi atteikties no dzīves, bet viņi nav atbildīgi par izdarīto pašnāvību, jo tā bija bērna brīvā griba, kuru nedrīkst ietekmēt neviens, izņemot Dievu.

Es domāju, ka vecāki, kuri ir piedzīvojuši sava bērna pašnāvību, ir sapratuši, ka pašnāvība nav risinājums. Ikvienu visnegatīvāko situāciju ir iespējams risināt, ja nav iespējams to izdarīt saviem spēkiem un citi atsakās palīdzēt, tad palīdzība ir jālūdz Dievam. Dievs vienmēr palīdz, Viņš nekad neatsaka, Viņš visus mūs mīl, pat, ja mēs to nejūtam un nesaprotam, pat ja Viņam neticam. Tā varbūt ir viena no svarīgākajām mācībām pašnāvību gadījumos.

Ko Dievs saka par to, ka cilvēks izdara pašnāvību? Dievs nav kaut kas atrauts no cilvēkiem. Katrs cilvēks ir daļa no Dieva. Ja viena daļa pati sev atņem dzīvību, tad cieš viss ķermenis, jo viss ir savstarpēji saistīts. Citiem vārdiem sakot, ja cilvēks izdara pašnāvību, viņš sāpina Dievu, rada karmu sev un savai ģimenei. Tautas valodā to sauc par lāsta uzlikšanu ģimenei jeb zinātniskā valodā runājot, viņš rada ļoti sliktu enerģiju, kas apņem visu ģimeni un turpinās nākamajā dzīvē. Pašnāvnieks ne tikai nevar aizbēgt no savām problēmām, bet vēl tās pastiprina, lai nākamajā dzīvē caur ciešanām izprastu uz visiem mūžiem, kāpēc nedrīkst sev atņemt dzīvību.

Pašnāvības laikā radīto negatīvo enerģiju var dzēst tikai saņemot Dieva žēlastību, bet to var ģimene saņemt tikai ar apzinātu garīgās attīstības ceļu – pareizām izvēlēm jeb ikdienā ievērojot Dievišķos likumus; labiem darbiem jeb kalpošanu Dievam; nožēlojot pieļautās kļūdas un izprotot neapgūtās mācības; ik dienas veicot garīgo praksi; piedodot un lūdzot piedošanu un apgūstot Dievišķo zinātni jeb Lielo Skolotāju doto Mācību.

Kopsavilkumā pašnāvības mācības:

• nebēdz no problēmām, jo no tām nav iespējams aizbēgt;
• ja dzīve šķiet bezjēdzīga, tad zini, ka tās galvenā jēga ir augt garā, bet augt garā cilvēks var tikai tad, ja pārvar grūtības;
• atsakies no domas atriebties tiem, kas tevi sāpinājuši, jo ieriebt visvairāk vari tikai pats sev;
• ja dzīve šķiet pārmēru grūta, tad atceries, ka Dievs mums uzliek tikai tādus pārbaudījumus kādus varam izturēt;
• novērtē iespēju būt iemiesojumā uz planētas Zeme, jo tikai iemiesojumā ir iespēja attīstīties;
• lai cik tev grūti dzīvē klātos, apzinies, ka dzīve ir ļoti interesanta, bet, lai to ieraudzītu, jāiet apzināts garīgās izaugsmes ceļš;
• grūtos brīžos patiesi lūdz palīdzību Dievam un tu to saņemsi, ja pats būsi izdarījis visu, lai grūtības pārvarētu.

Autore: Elvita Rudzāte