Kā ateisti zina, kurā brīdī kā dzīvot? – pirmais turpinājums 03.08.2022
Kā ateisti zina, kurā brīdī kā dzīvot? – raksta sākums
Jāņa viedoklis:
Kā ateisti zina, kurā brīdī kā dzīvot? Man radās pavisam cits jautājums – kā tas ir -vadīties pēc kaut kā ārēja? Nenoliedzu nedz astrologus, nedz numerologus, nedz reinkarcionistus, šie cilvēki patiesi zin ko dara un citiem arī noteikti palīdz risināt visādus jautājumus. Lai gan te var atrast gan patiesus sava aroda meistarus, gan šarlatānus un blēžus. Un ja gadās satikt blēdi, tad, visticamāk, tā ir kāda mācība, portālā reiz lasīju. Agrāk vienmēr esmu gribējis pie kāda šāda meistara aiziet, reiz arī aizgāju, jo dzīve tādu iespēju iedeva. Šo to pastāstīja, cilvēks patiesi zinošs, norādīja uz manas dzīves detaļām, kuras nekādīgi no malas nevarēja zināt. Izlika kārtis- dzīvē būs blakus otrs cilvēks, attiecības. Lai gan nenorādīja laiku, kad var sākt “gaidīt”- pēc nedēļas vai 10 gadiem. Pats uz šo pasākumu skatos šādi- ja būs lemts, tad jā, ja no Augšas man tas paredzēts.
Jautājums varētu būt šāds- vai man vajag otru un kāpēc? Es gāju uz neko- man nebija ne jausmas ko saņemšu, kādu info un vai vispār ko saņemšu. Neuzkrāmēju nekādas lielās gaidas.
Un ja bija, tad pieļāvu domu, variantu, ka viss var būt arī savādāk. Šādus tādus faktorus ievēroju gan, bez tiem neiztikt. No sākuma ar prātu, pēc tam jau viss aiziet automātiski. Manā skatījumā viena no visgrūtākajām disciplīnām ir pieskatīt savas domas un jūtas. Mācībā Kungs Surija norādīja, ka domas un jūtas jātur grožos. Kā zirgi. Citādi tie apstājas, te izdomā aiziet padzerties ūdeni, te atkal ceļmalā izdomā zāli plūkt. Paši dzīvo savā vaļā. Īsts izaicinājums noturēt latiņu, konkrētus faktorus vidē, kurā daudzi to tik vien dara kā aicina uz visādām kaislībām un nejēdzībām.
Mācībā teikts- visādas nekārtības, nekrietnības un negācijas, kas apkārt plivinās apkārt. Apkārtējās negācijas, nekārtības pret tavu iekšējo kārtību un harmoniju. Neesmu ideāls- ir piedzīvotas arī izgāšanās, disharmoniski brīži. Izsists no sliedēm. Bet no otras puses tam ir arī sava svētīgā puse, kuru nav tik viegli pirmajā brīdī saskatīt. Iespaidīga, svētīga platforma, vide kur augt, turēties pie noteiktiem likumiem, kanoniem, principiem, faktoriem. Uztveru kā testus, eksāmenus. Tāpat tie netiek doti.
Linda, es zinu kā tas ir būt Tavā vietā – nesaprotošai, nezinošai ko un kā darīt. Ko nozīmē to visu izjust uz sevis. Skatīties ko teiks, norādīs kāds astrologs, numerologs vai kāds cits gudrāks, zinošāks. Kāds cilvēks no ārpuses. Pat īsti nav nozīmes kas viņš ir pēc ticības, uzskatiem un vērtībām – astrologs, zīlnieks, ateists, ticīgais. Ja gribi iet diezgan nopietnu garīgo ceļu, tad jā –
šādi cilvēki var noderēt, kas no ārpuses parāda savu skatījumu, redzējumu. Lai Tu varētu sadzirdēt sevi, sirdsbalsi, Augstāko Es, Dievu. Sākumā tas ir svarīgi, ir kas palīdz.
Ne sliktāk palīdz arī Svētās grāmatas. Ne vienmēr pa rokai būs astrologs vai numerologs. Iesākumā tas viss noder, kā palīginstrumenti. Reiz internetā lasīju- čenelingi, vēstījumi patiesi noder kā kruķi uz kā balstīties. Bet kādā dzīves posmā pienāks brīdis kad pašam nāksies staigāt patstāvīgi un pastāvīgi. Bet ar prātu visu šo pasākumu, ceļu ir grūti saprast, kur nu vēl izprast. Izprast ar sirdi ko un kā darīt. Dzīvot godīgi, lai gan visa pasaule, apkārtne kliegtin kliedz pa visiem reālajiem un virtuālajiem kanāliem piekopt pavisam citādu dzīvesveidu un uzskatus. Jā, ir grūti- viens pret baru, pret pasauli. Baltā vārna, melnā avs. Bet tādā vai citādā mērā Tu noteikti dzirdi savu sirdsapziņu, sirdsbalsi. Tā robežšķirtne starp Pareizi un Nepareizi. Sirdsapziņa kā cenzors ikdienā. Te nav ko salīdzināt ar citiem, jo katram savs apziņas līmenis. Tas kas vienam šķiet pašsaprotams, citam tas nekādīgi neiekļaujas uzskatu un vērtību pasaulē. Ir cilvēki, kuri ir gudrāki par tevīm konkrētā ziņā un tādi, kuriem esi priekšā. Tā ir kā aksioma. Ja gribi salīdzināt, tad paskaties uz sevi- kāda biji pirms pieciem, desmit un vairāk gadiem un kāda
esi tagad. Var iztēloties grafiku – uz vertikālās līnijas kopējā izaugsme, konkrēts līmenis, varbūt no kādas nepilnības izdevies tik vaļā un horizontālā līnija- laiks gados. Un tad jau var domās uzzīmēt sava veida līkni un izdarīt secinājumus kāda ir līknes ilgtermiņa tendence- uz augšu, izaugsmi; stabilitāte, kas draud ar stagnāciju un lejupejoša jeb pagrimums, degradācija. Sava
veida dzīves kopainas laimīguma, apmierinātības, garīguma izaugsmes grafiks. Ikdienas kāpumi un kritumi īsti neskaitās, kad reizēm emociju virpulī tā vien gribas mest plinti krūmos un viss pazaudē jēgu. Bet pēc kāda laika nāk tā saprašana, ka dzīve joprojām rit uz priekšu. Uznāk negaiss, bet pēc tam mākoņi izklīst un uzspīd saule, pa vidu parādās varavīksne.
Par lūgšanām varētu teikt šādi- ir lūgts un ir arī piepildījušās lūgšanas. Reizēm ir bijis tā, ka ir tā sajūta- “būt uz viļņa” un tad var palūgt gandrīz jebko un viss notiek momentā uzreiz kā ar rokas mājienu. Citi saka – burvju nūjiņas mājiens. Vēl viens nosacījums- ticība. Un to manā skatījumā var iegūt tikai praktizējot. Ticēt tam ko dari. Iegūtu dzīves gudrību, viedumu, pieredzi.
“No kā viņi zina, kad, ko un kā darīt? Kā tie ateisti zina, kurā brīdī kā dzīvot?” Man tā izpaužas kā iekšēja vieda zināšana, nez no kurienes. Sirdsbalss, sirdsapziņa, Augstākais Es. Daudzi saka- izslēgt, nomierināt prātu, lai runā sirdsbalss, intuitīvā pasaules daļa, Augstākais Es, pavadoņi, Skolotāji.
Linda, ir iespējams to sasniegt. Es to neizdomāju, es nogāju konkrētu ceļa posmu. Ceļš vēl nav pabeigts, tas turpinās. Paša pieredze. Ja kāds to man teiktu krietnu laiku atpakaļ, es neticētu nevienam vārdam. Linda, es zinu, kā tas ir būt Tev, Tavā situācijā, kad viss liekas tumšs, nesaprotams un galvenais- visi zinoši gudri; zin ko, kad un kā darīt, tikai ne es.
Elvita, izlasot šos vārdus “Ja līdz 2000.gadam šķietami likās, ka viss bija kārtībā, tad pēc 2000. gada es iepazinu izjūtas, kuras pirms tam man bija svešas, bet galvenais es sāku priecāties par iespēju dzīvot un uztveru šo iespēju kā pašu lielāko Dieva doto iespēju un man ir ļoti žēl to cilvēku, kas to neapzinās.” sapratu, ka ne visu uzreiz pirmajā brīdī apzināmies. Vai, būdami mazi bērni, mēs apzinājāmies kad būsim reiz lieli un pieauguši? Kad gāju pamatskolā, man likās, ka cilvēki, kuriem ir pāri pa 30 gadi- vispār ir nesasniedzams vecums un jādzīvo ir ļoti ilgi.
Vai kad bijām mazi, mēs apzinājāmies ka reiz būsim veci? Laikam jau, ka nē, es nezinu kā ar citiem šajā ziņā. Personīgi es joprojām ļoti neiespringstu vai piedzīvošu sirmu vecumu un īpaši nepārdzīvoju. Tāpat reiz veselīgi smīkņāju par tiem cilvēkiem, kuri lasa Bībeli. Domāju, lai nu kurš, tikai ne es! Arī uz sludinātājiem skatījos pavisam šķībi. Protams, nievājošā attieksme atspēlējās tā, ka Augšā tika pieņemts lēmums, kurš varētu skanēt šādi: lasīsi kā mīļais. Un no šodienas skatpunkta, sāku saprast Bībelē rakstīto. Tik daudzi cilvēki ir lasījuši šo grāmatu, bet ne visi izprot ko ir izlasījuši. Palēnām no vieniem un tiem pašiem vārdiem atklājas ļoti iespaidīga gadsimtu gudrība..
Piemēram, šodien ir populāra filma un grāmata “Noslēpums” [esmu skatījies], grāmata “Nolūka spēks” [lasījis neesmu], bet doma skaidra- kā ar domām manifestēt lietas. Šīs grāmatas ir izvērstas gari un plaši, sīki un smalki, ir arī citas grāmatas grāmatnīcā redzētas par tēmu- kā kļūt bagātam, miljonāram. Bībelē ir šo grāmatu, filmu, varētu teikt, “saspiestais” variants- ”Kam
ir daudz, tam tiks dots vēl, bet kam ir maz, tam atņems to pašu” un arī vārdi- Vispirms tiecieties pēc Dieva Valstības, tad šīs lietas jums taps piemestas. Tad nu es arī ieteiktu citiem palasīt Bībeli, Jauno Derību, bet vienlaikus saprotu, ka vieniem Bībele nāks par labu, kā svētība, bet citiem- drausmīga sodība, iekulšanās sektās utt. un Dvēseles pazudināšana. Te derētu stāsts par rozi. Neplēs ziedu ar varu vaļā, kad viņš vēl ir pumpurs. Atplēšot pirms laika, ātrāk kā paredzēts, tāpat tu rozes zieda skaistumu sabojāsi un nekāds labums nebūs nedz tev, nedz
rozei, nedz citiem. Ļauj viņai pašai uzziedēt un viņa uzziedēs tad kad pienāks laiks. Sabojāts rozes zieds šajā gadījumā ir pazudināts cilvēks, pazudināta Dvēsele. Ne visi tam ir gatavi un ne visiem vajag lasīt Bībeli un citas Svēto cilvēku grāmatas vienā laikā. Katram savs laiks. Jo var iegūt negatīvu, nievājošu pieredzi un līdz dzīves beigām tā arī neizlasīt. Un varbūt nākošajā dzīvē turpināsies tas pats scenārijs, bet varbūt nē.
No šodienas skatpunkta agrāk es nebiju tam gatavs. Teorija par apziņas augšanu, paplašināšanos, gara izaugsmi joprojām ir spēkā- sāku saprast arī sarežģītākā formātā sniegto informāciju, ko pirms daudziem gadiem vispār nesapratu. Elvita, gan jau, ka arī šie pārējie cilvēki reiz apzināsies kādu iespēju Dievs mums devis- dzīvot šajā pasaulē. Jā, ir cilvēki, kas to
neapzinās. Un ja apzinās, tad tas nenotiek vienā mirklī, bet ilgākā laika posmā kopā ar apziņas paplašināšanos un Gara izaugsmi. Un pie tam vēl šajā pārmaiņu laikā, kad paveras tik plašas iespējas. Pirms 100 gadiem tādu nebija, kādas ir tagad. Es to ļoti novērtēju, iespēju ir tik daudz, pat izmantot visas ne vienmēr fiziski sanāk laika. Un ne visi saprot Jūsu laiku pa laikam pieminētos vārdus- šajā pasaulē ir ļoti daudz otrgadnieki. Uz pasaules patiesi šodien ir tik daudz cilvēku, jo daudzi Gari apzinājušies, ka karmu var atstrādāt ļoti īsos termiņos, triecientempā. Vienā iemiesojumā iziet pieredzi, mācībstundas, kas agrākos laikos prasītu un aizņemtu 10 dzīves.
Vai dies, ko tik cilvēki neapzinās un neizprot, manā skatījumā pašsaprotamas lietas.. Tad nu nācās piedzīvot tādu situāciju savā dzīvē, kuru var izteikt ar Bībeles vārdos- nekaisi pērles cūkām priekšā, ka dubļos nesamin un pašu nesaplosa. Tad nu pārāk neiesaku iespringt par tiem, kam vēl viss ir priekšā, par “aizmigušajiem”, gulošajiem cilvēkiem. Ir dzirdēts- gulošos nemodiniet, bet ejiet klusi garām.
Šī ir duāla pasaule, joprojām viņa eksistē ar visiem elementiem. Labais un ļaunais. Iesaku citiem paskatīties no neduālā, vienpolārā pasaules skatījuma, kad divi pretpoli veido vienu
veselumu. Sodībā, grūtībās rast svētību. Tas ir grūti, bieži vien pat nesasniedzams līmenis. Bet ne neiespējams. Ir iespējams. Kā konkrēta gara iestrāde, īpašība, līdz kļūst par ieradumu ikdienā. Ja reiz izdevies paskatīties uz pasauli ar šādām “brillēm”, tad vismaz ir etalons, paraugs, uz ko tiekties. Pati Zeme planēta iet uz šo līmeni, drīzāk viņa jau atrodas šajā līmenī, tikai mēs, cilvēki, esam aizkavējušies. Mūs visus tagad steidzina, modina. Ir dzirdēts vārds- augšāmcelšanās no miroņiem. To var skaidrot dažādi- fiziski un garīgi. Daudzi Jaunajā Derībā šos vārdus neizprot, pārprot, saprot katrs pēc sava apziņas līmeņa. Vieni ka fiziski nomirst un pēc tam pieceļas un iet tālāk, citi saprot, ka beidz iemiesojumu virkni, izkāpj no Sansāras riteņa. Kā Jēzus, Buda. Es varētu pielikt savu skaidrojumu, skatījumu, ne kā vienīgo un pareizo, bet kā papildinošu jau esošajiem. Mirušie cilvēki manā skatījumā ir tie paši gulošie un aizmigušie cilvēki. Arī tie cilvēki-cūkas, kas neko nesaprot no pērlēm. Tāpēc tagad ir tas slavenais pļaujas laiks, kad graudi no pelavām tiek atdalīti.
Mācībā ko snieguši Gudrības Valdoņi, ir vārdi- neviena Dvēsele nevar pazust, ja viņa izvēlējusies Dievišķu ceļu! Ja agrāk cilvēku modināšana nebija tik plaši izplatīta, jo nebija tādu
iespēju kā tagad, bija slepenas Mistēriju skolas, kur ne katrs tika iekšā, tad tagad viss šis augšāmcelšanās pasākums ir pieņēmis masveida raksturu. Lasīju vārdus- kur izies viens, tur izies dvēseļu miljoni. Un šodien ar lielu humoru atminos, ka pats reiz biju tieši tāds pats ruksis, kurš rakņājās pa dubļiem, noviļājies netīrs un neko nesaprot no priekšā pakaisītajām pērlēm…