Pavisam nesen manas pārdomas sāka raisīties par saistībām, respektīvi laulību.
Kas tas īsti ir LAULĪBA… kāpēc tā mēdz ilgt 1 gadu, kāpēc 5 vai kādam visu mūžu…
Pārdomas sāka rasties, jo tiekoties ar klientēm dažnedažādos sarunu ietvaros atgriezāmies pie šīs tēmas. Vislielākās pārdomas sāka rasties, kad vienai burvīgai klientei pēkšņi aizgāja vīrs pēc 15 gadu kopdzīves.
Tas kā pārdzīvot šo šķiršanos, neviens nevar būt padomdevējs,un ir jāklausa tikai un vienīgi sevi… es domāju, ka tas ir laiks, kura posmā vienkārši ir nepieciešams IZDZĪVOT, nevis meklēt vainīgos, tas attiecas, gan uz notikumiem, gan cilvēkiem…
Agrāk, pāris gadu simtus atpakaļ, cilvēka mūža garums bija daudz īsāks, diez gan labs mūžs bija nodzīvots tad, ja tika sasniegts 40 gadu slieksnis… Jā, tad laulība tiešā vārda nozīmē varēja ilgt visu mūžu… kaut gan pat šajā īsajā (garajā) mūžā, cilvēks reizēm paspēja apprecēt kādas 3 sievas, jo iepriekšējās 2 nomira radībās/dzemdībās…
Nereti dzirdam vārdus: “ooo tam jau 40 gadnieku krīze”, bet vai tiešām?! Varbūt vienkārši attiecības, kuras sākušās iespējams 18 gadu vecumā ir vienkārši sevi izsmēlušas un cilvēki vairs nespēj viens otram sniegt to, ko vajadzētu sniegt 2 mīlošiem cilvēkiem, tā vietā notiek vienkārša pastāvēšana/izdzīvošana līdzās, jo tā ir ērti, tā ir pierasts un galu galā vēl dažādas saistības – kredīti, bērni…
Mūsdienās bieži dzirdam, kad par šķiršanās iemeslu min, man vairs nav tādu jūtu kā agrāk, pietrūkst asuma, nav emocionālās vai seksuālās saiknes… ko tad īsti tas nozīmē katram no mums?! Vai tiešām attiecības vien varam balstīt uz sava EGO izvirzītajām prasībām, vai mums ir tiesības vienpersoniski izlemt, vai ģimenei būt vai nebūt?!
Un vēl nelielas pārdomas par solījumu, kuru dod laulātie viens otram: mūžīgi mūžos mīlēt… bet vai vispār drīkst prasīt kādam, lai dod šādu solījumu?! Kā tieši Tu vari garantēt savas sajūtas pēc 2,5,10,20,50 gadiem?! Mēs pat nezinām, ko domāsim, kā jutīsimies pēc nedēļas, kur nu vēl pēc 50 gadiem.
Lai attiecību burvība, es pat teiktu maģija būtu, ir jābūt uzmanīgam vienam pret otru…ir tādas “kosmiskās attiecības”, kuras stāv pāri likstām, ikdienas lietām – darbiem un nedarbiem. Iespējams, izklausās, ka esmu laulību skeptiķe, gluži otrādi es patiesi cienu un mīlu savu vīru un ceru, ka mums ir kosmiskās attiecības.
Šīs pārdomas ir par to, lai, kas arī notiktu ir jāmeklē spēks sevī piedot tam otram cilvēkam, kurš ir uzdrīkstējies pateikt, ka attiecības ir sevi izsmēlušas… jo, ja patiesi mīlam, mēs sapratīsim, ka ar varu mīļš nevar būt, ar varu nevar pieprasīt – MŪŽĪGĀ solījuma izpildi… Jā, var teikt, ka šis cilvēks ir egoists, jo domājis tikai par sevi pieņemot lēmumu, bet vai Tu neesi egoists domājot, ka viņam bija jādomā par Tevi?!
Mīlestība ir kā māksla, citiem tā nāk tik ļoti dabiski, bet citiem ir jāmācās ne tikai otram dot, bet pirmkārt mīlēt sevi. Tu nevari iemīlēt otru pirms esi iemīlējis sevi!
Laulības tas nav stāsts tikai par jūtām un emocijām, tā ir arī divu cilvēku partnerība un savstarpējā cieņa!
sending...
