Kāpēc esmu tikusi pie endometriozes cistas? – pirmais turpinājums 15.08.2022
Kāpēc esmu tikusi pie endometriozes cistas? – raksta sākums
Maija jautā: Paldies par sniegto atbildi. Nedēļas otrajā pusē es “pagulēju” uz Jūsu sniegto atbildi un līdz ar papildus skaidrības rašanos radās precizējoši jautājumi.
Par ziņkārību runājot – paldies, es atpazinu situāciju, kurā ir izpaudusies mana ziņkārība, un ar šo es arī strādāšu.
Par attiecībām ar mammu runājot, es atcerējos 2 situācijas, kuras mani ļoti sāpināja:
1) Pusaudžu gados es saslimu ar veģetatīvo distoniju. Tas bija laiks, kad internetā vēl nebija plaši pieejama informācija par šo stāvokli/slimību. Līdz ar to sākumā, kad mani piemeklēja panikas lēkmes, es biju sabijusies, jo nesapratu, kas ar mani notiek. Tagad atceroties šos momentus, es apzinos, ka mamma arī bija pārbijusies un nesaprata, kas ar mani notika. Diemžēl mamma nesavaldījās un viņa uz mani rājās sacīdama: „Kāpēc Tu nevari būt
normāla?”. Toreiz es nodomāju, ka mamma ir cietsirdīga un nežēlīga savā attieksmē, ka viņai trūkst sapratnes.
Par veģetatīvo distoniju runājot, es esmu sapratusi tās cēloņus/mācību stundas, t.i., paļāvības uz Dievu trūkums, ka Viņš par mani gādās visās dzīves situācijās, ka es netikšu aizmirsta, ka Viņš mani neatstās vienu. Esmu sapratusi, ka paļāvību uz Dievu nevar apgūt dažu gadu laikā, ka tas ir pakāpenisks process, faktiski – visa mūža garumā.
Vai es pareizi saprotu, ka šī situācija man mācīja un joprojām māca to, ka dziļi sirdī mamma nevēlējās mani sāpināt, ka viņas izbailes par manu stāvokli padarīja viņu asu, ka man uz mammu ir jāskatās ar izpratni, ka brīdī, kad viņa man pateica šos vārdus, viņa nesaprata, ko viņa saka/dara?
2) Pirms vairākiem gadiem manā dzīvē bija grūta situācija, kuru risināju tā, kā mācēju (negāja viegli). Tajā laikā māsai bija uzradušās attiecības. Būdama nomākta un aizņemta ar savu situāciju, mans prieks par māsas laimi bija piezemēts/ne tik acīmredzams, jo visa mana enerģija aizgāja risinot savu dzīves situāciju. Es iekšēji priecājos par viņu, bet ne tik acīmredzami. Mamma uz šo noreaģēja, sakot, ka es esmu monstrs attiecībā uz māsas laimi. Arī šoreiz es nodomāju, ka mamma ir cietsirdīga un nežēlīga savā attieksmē, ka viņai trūkst sapratnes.
Vai arī šajā gadījumā mācība ir tā pati, respektīvi – mamma nevēlējās mani sāpināt, man uz mammu ir jāskatās ar izpratni, ka brīdī, kad viņa man pateica šos vārdus, viņa nesaprata, ko viņa saka/dara, ka mamma ir jāpieņem tāda, kāda viņa ir?
Pēc iepriekš minētajām situācijām ar mammu izlīgām, bet viņa nekad arī neatvainojās par saviem vārdiem. Ja tagad es par šīm situācijām vēlētos ar mammu runāt, viņa teiktu, ka nekad neko tādu nav man sacījusi. Diemžēl mamma ir cilvēks, kurš neveiksmēs, dažādās situācijās un nelaimēs vaino ārējos apstākļus un citus cilvēkus. Lai vai kā – es mammu mīlu un joprojām uzskatu, ka, neskatoties uz sāpīgajiem momentiem, man ar viņu ir paveicies.
Elvita Rudzāte atbild: To, ko Maija ir sapratusi, tas ir labi un pareizi. Tomēr tas nav pietiekami, lai varētu teikt, ka Maija abās aprakstītajās situācijās ir izpratusi savas neapgūtās mācības un piesaistītos stresus.
Veģetatīvās distonijas pamatā ir bailes “mani nemīl”. Maija ir sapratusi, ka paļaujoties uz Dievu, viņa var justies droša, bet vai viņa ir noticējusi, ka mamma viņu mīl? Vai viņa ir sapratusi, kāpēc viņā kopš bērnības attīstījās bailes “mani nemīl”? Katra situācija, kas Maijā attīstīja bailes “mani nemīl” ir viņas skolotājs jeb neapgūtā mācība. Lai noteiktu neapgūto mācību nepietiek ar faktiem, kas notika. Ļoti svarīgas ir izjūtas un to saistība ar Dievišķo likumu.
Piemēram, Maija raksta, ka viņai sāpēja, ka mamma aizrādīja, ka viņa nepriecājas par māsas laimi. Maiju mātes vārdi aizvainoja. Neapgūto mācību varēs noteikt tad, ja noskaidros, kāpēc Maiju aizvainoja mātes vārdi? Ko viņa juta brīdī, kad māte pateica viņai, ka Maija ir monstrs attiecībā uz māsas laimi? Ja viņa izjuta netaisnību no mātes puses, tad viņas neapgūtā mācība ir taisnīgums, t.i., viņa neizprot Dievišķo Taisnīguma likumu un Karmas likumu. Ja viņa izjuta pazemojumu no mātes puses, tad viņai ir jāapgūst Pazemojuma mācība un Karmas likums. Ja viņa izjuta kaunu, tad viņai ir jāizprot kauna un lepnības mācības, kā arī Hierarhijas likums. Ja viņai bija citas izjūtas, tad būs cita mācība un saistība ar Dievišķo likumu.
Dzīve ir ļoti interesanta, ja mēs mācāmies un izprotam Dievišķos likumus un protam tos pielietot ikdienas situācijās. Tieši tāpēc Sokrata tautskola ir attīstījusi izglītības programmu “DOMĀTĀJS”, kur domātāji mācās izprast dzīvi deviņus gadus un pēc tam var mācības turpināt padziļināti, ja nokārto Dzīves izpratnes skolotāja eksāmenu. Patiesībā tie, kas ir sākuši mācīties, nevēlas to beigt, jo nav iespējams sasniegt zināšanu galapunktu.
Es priecājos par tiem, kas mācās, lasot rakstus portālā Domātājs.lv, bet rakstos nav iespējams visu izskaidrot, jo nav iespēja apskatīt problēmu no visām pusēm, uzdot jautājumus un saņemt atbildes, bet galvenais vērot, kas ir saprasts, un kas nav saprasts. Tāpēc sociālais uzņēmums “DVĒSELES MIERS” piedāvā programmas, kur dalībnieki tiek vēroti ilgākā laika periodā vienas vai vairāku programmu laikā. Ja ir nopietnas veselības problēmas, tad jārēķinās ar ilgstošām mācībām un ilgstošu darbu ar sevi vēlams skolotāja vadībā, lai skolotājs varētu norādīt uz pieļautajām kļūdām un nesaprasto vai pārprasto. Diemžēl arī manus rakstus bieži pārprot, lai kā es censtos rakstīt vienkāršā valodā un tieši tas pats notiek ar Lielo Skolotāju doto Mācību, kuru dažādi cilvēki dažādi uztver.
Nav iespējams uzreiz visu noteikt un saprast. Tas notiek pamazām, vērojot dzīvi, jo Dievs dod zīmes, kuras mācības pienācis laiks izprast vai kuras mācības jo projām tā arī nav saprastas ar sirdi, jo teorijai bez prakses, nav nekādas vērtības. Tāpēc ļoti svarīga ir pacietība un vēlēšanās izprast to, kas nav izprasts, nepadodoties grūtību priekšā un nesākot sevi vainot par neizdošanos vai neveiksmi, jo katra neveiksme ir sākums kaut kam jaunam.