Kāda būtu pareizā attieksme? 25.08.2022

Marija jautā: Šobrīd situācija ir izveidojusies tāda, ka man ir jāpadzīvo komunālajā dzīvoklī. Meitenes, ar kurām es dzīvoju kopā, nav manas draudzenes vai paziņas, bet problēma nav tajā.
Komunālajam dzīvoklim ir daži noteikumi, kurus jāievēro, bet tie nav ļoti strikti. Piemēram, nerīkot ballītes naktīs, katrai meitenei ir atvēlēta nedēļa, lai sakoptu koplietošanas telpas (katrai meitenei atkarībā no mēneša garuma vidēji mēnesī tās ir 1-2 reizes, kad ir jāuzkopj koplietošanas telpas), pabrīdināt, ja kāds nāk ciemos.

Viss jau būtu labi, bet esmu novērojusi, ka, lai arī meitenes piekrīt ievērot šos noteikumus, par kuriem viņām pastāsta pirms ievākšanās, realitātē pēc ievākšanās tas tā diemžēl nenotiek. Vislielākās problēmas ir ar tīrību, respektīvi, šobrīd es esmu vienīgā, kura ievēro tīrīšanas grafiku, kā arī savāc aiz sevis. Ja es eju parunāt par tīrīšanas grafiku, tad meitenes dusmojas. To man ir grūti saprast, ņemot vērā, ka meitenes piekrita tīrīt koplietošanas telpas pirms ievākšanās. Viņas varēja arī neievākties, ja zināja, ka viņām nepatīk tīrība un sakopt aiz sevis.

Es nāku no nabadzīgas ģimenes. Man ģimenē vecāki nekad nemācīja, ka aiz sevis ir jāsavāc vai sava vide ir jāsakopj. Man tas notika un joprojām notiek dabiski. Tāpat es arī nenodarbojos ar pārtikas izmešanu, jo zināju un zinu, ka ēdiens ir resurss un to izmest mēslainē nav prāta darbs. Par pārtikas izmešanu es ierunājos tāpēc, ka meitenes aktīvi nodarbojas ar pārtikas izmešanu miskastē.

Varbūt problēma ir tajā, ka abas meitenes nāk no ģimenēm, kur vecāki ir inteliģenti un viņiem ir labi atalgoti darbi. Piemēram, vienai meitenei mamma strādā jurisprudencē, bet otrai meitenei
– medicīnā. Nenoliedzami, meitenes tiek bagātīgi nodrošinātas ar pārtiku un citiem labumiem no vecāku puses.

Miskasti meitenes arī diemžēl neiznes, bet labprātīgi piekrauj pilnu ar savu izmesto vecāku sagatavoto pārtiku. Un es esmu tā, kas iznes tos smagos atkritumu maisus (smagi, jo nereti tajos ir burkas ar marinējumiem). Mēdz būt arī tā, ka miskastē pārtika sāk pūt un mušiņas jau lido.

Es nenoliegšu, ka esošā situācija man uzdzen dusmas. Man ir dusmas, ka meitenes nekopj koplietošanas telpas un neiznes miskasti. Man ir dusmas, ka meitenes dzīvo kā rukši. Es esmu
pilnīgi godīga savās sajūtās.

Kāda būtu pareizā attieksme šajā situācijā, jo labsirdīgas sarunas par tīrību diemžēl neko nedod? Kas man te ir jāmācās?

Elvita Rudzāte atbild: Diemžēl mēs nevaram un nedrīkstam mainīt (pāraudzināt) citus cilvēkus ar varu. Tas ir jādara delikāti un neuzbāzīgi. Tāpēc vienīgais, ko varam darīt, parādīt pareizu piemēru un turpināt miermīlīgā veidā izskaidrot kaimiņiem savas izjūtas, kad viņi neievēro noteikumus, kuriem paši ir piekrituši.

Ja skaidrojumi nedod nekādu efektu, tad ir jāpiedāvā vienoties par citiem noteikumiem. Marijai ir jābūt ļoti atjautīgai, lai izdomātu tādus noteikumus, kurus neievērojot cieš tie, kas tos neievēro.

Ļoti svarīgi vienoties ne tikai par noteikumiem kurš ko dara, bet arī par sekām, ja noteikumi netiek ievēroti. Piemēram, ja atkritumus neiznes tas, kam tie ir jāiznes, tad atkritumi tiek ienesti atbildīgās personas istabā vai nolikti pie istabas durvīm.

Tieši tāpat vienoties par ēdienu, kurš ir par daudz. Ja kaut kas paliek pāri, tad vienoties par kopīgu vietu, kur tos nolikt, lai citi kaimiņi var tos lietot vai nogādāt kādā no patversmēm vai vietām, kur nabadzīgi cilvēki iet pēc pārtikas. Pāris reizes aiznesīs pārtiku uz vietu, kur tai pakaļ iet nabadzīgi cilvēki, un tad sāks novērtēt to, kas ir dots.

Marijai ir jāmācās:

• būt atjautīgai, meklējot risinājumus problēmām;
• pazemība;
• efektīva komunikācija;
• pacietība.

Atjautība ir ļoti svarīga īpašība, lai dzīvē daudz sasniegtu, bet to nav iespējams attīstīt, ja nesastopas ar šķēršļiem. Marijas šķēršļi ir viņas kaimiņi.

Lai kāds būtu rezultāts, visas situācijas ir jāpieņem ar pazemību. Dzīvē mēdz būt brīži, kad esam izdarījuši visu iespējamo, bet rezultāts nav tāds kādu esam iecerējuši. Piedzīvojot neveiksmes un grūtus dzīves brīžus, mēs attīstām pazemības izjūtu.

Šobrīd ļoti daudzi cilvēki vēlas, lai Ukrainā beidzas karš, bet tas nebeidzas un mums šī situācija ir jāpieņem ar pazemību, darot visu, kas ir mūsu spēkos, lai karš beigtos.

Efektīva komunikācija ir tad, kad tevī ieklausās. Ja tevī neieklausās, tas nozīmē, ka tev ir jāpadomā par to kādā balss tonī runā, kādus vārdus saki un kādas ir tavas iekšējās izjūtas.

Pacietība ir īpašība, kura nepieciešama, lai būtu laimīga ģimene. Visvairāk pacietību prasa bērni. Marikai ir iespēja trenēt savu pacietību ar kaimiņiem un šis treniņš viņai ļoti noderēs tad, kad viņai būs ģimene.