Kā tikt galā ar vainas izjūtu? 11.02.2015

Daiga jautā: Ļoti pārdzīvoju un jūtos vainīga par situāciju iz dzīves. Manam tētim palika slikti. Kad pie viņa aizbraucu, man uzreiz likās, ka
viņam iespējams, ir insults, tīri vizuāli, lai gan absolūti tipisko pazīmju ar izteiktu sejas vienas puses noslīdēšanu utt. nebija. Izsaucām ātros, tie konstatēja augstu assinsspiedienu un viss. Kad pie viņa aizbraucu pēc darba, man bija skaidrs, ka tas tomēr ir bijis un attīstījies insults. Ātrie atbraucot vēlreiz to arī konstatēja. Tagad guļ slimnīcā, ārstējas un ceram uz to labāko, lai gan kā būs, zināt nevar. UN manī ir milzīga vainas sajūta, kādēļ es nebūdama mediķis neuzstāju uz savu intuīciju, kas jau no rīta man teica, ka tas ir insults. Es tā kā mānīju sevi un mānīgi paļāvos uz mediķiem. Diemžēl. Kā tikt sevī galā ar šo briesmīgo sajūtu un kā vēl es varu palīdzēt savam tētim?

Elvita Rudzāte atbild: Mēs nevaram uzņemties atbildību par citu veselību. Kāpēc? Tāpēc, ka katrs cilvēks ar savu domāšanu un attieksmi pret dzīvi, veido savu veselības stāvokli. Ārsti ir tikai instruments Dieva rokās, caur kuriem notiek Dieva gribas īstenošana. Ja ārsts neuzstāda pareizu diagnozi, tas liecina, ka slimnieks savu problēmu, kura ir radījusi saslimšanu, ļoti slēpj. Tāpēc dažkārt ārsti maldās diagnozes noteikšanā, jo slimniekam ir pienācis laiks mainīt attieksmi pret dzīvi un viņa fiziskais ķermenis nāk viņam palīgā. Bieži mēs intuitīvi jūtam, ka kaut kas notiek ne tā kā vajag, bet nespējam situāciju izmainīt, jo visas negatīvās situācijas ir mūsu neapgūtās mācības. Ja Daiga vaino sevi, ka neuzticējās savai intuīcijai un ārstus, ka tie nepareizi noteica diagnozi, tad Daigas neapgūtā mācība ir VAINAS IZJŪTA jeb NOSODĪJUMS.

Vainas izjūta māca, ka dzīvē mums ir nepieciešams savs sliktais, lai notiktu garīgā attīstība, tāpēc mēs nedrīkstam nevienu vainot (ieskaitot sevi), jo citādi evolūcija apstātos. Mums ir nepieciešams pieļaut kļūdas, lai caur tām kļūtu dzīves gudrāki un turpmāk tās neatkārtotu. Ja Daiga turpinās sevī turēt vainas izjūtu un nosodīs ārstus par viņu neprofesionalitāti, tad viņa sastapsies ar dzīves situācijām, kad viņu kāds apvainos vai nosodīs un iespējams pat nepamatoti. Tātad Daigai vainas izjūta ar piedošanu ir jāatbrīvo no sevis un jāizprot tās sniegtā mācība.

Daiga savam tēvam var palīdzēt sūtot viņam mīlestību un, lasot lūgšanas, kā arī piedodot sev un ārstiem par radušos situāciju. Pat, ja ārsti būtu konstatējuši pirmsinsulta stāvokli, arī slimnīcā insults būtu iestājies, jo šī mācība ir nepieciešama Daigas tēvam, lai viņš sāktu domāt par savu dzīvi un mainītu pret to attieksmi.