Kas man jāmācās no mana drauga uzvedības pret mani? 20.02.2015

Ilze jautā: Ko vajadzētu mācīties man? Mans draugs pēc viņa vārdiem sakot ir skops, kaut gan es tā neuzskatu, ka tas ir skopums. Man šķiet, ka tā ir nevēlēšanās darīt. Viņš var caurām dienām sēdēt mājās, neko nedarīt, arī nestrādāt. Kad es piedāvāju iziet kaut kur izkustēties, kaut vai pastaigāties, atbilde ir viena – ai negribās. Viņam patīk makšķerēt (hihi kaut gan tikai teorētiski, jo praktiski neesmu redzējusi) saku, lai aiziet makšķerēt, atbilde: tas taču maksā naudu, ko es tērēšos. Tas pats arī ir ar svētkiem-es visos svētkos gan dzimšanas dienās, vārda dienās cenšos
pārsteigt ar kādu mazu nieciņu, par ko viņš ir sajūsmā. Bet man nav nekā  – pat vasarā pļavas puķīte…Jūtu, ka iekšēji rodas tukšums un nevēlēšanās dot otram. Aizvainojums…un ļoti daudz kāpēc, kāpēc, kāpēc…

Elvita Rudzāte atbild: Es domāju, ka Ilzei ir jāapgūst Dievišķais Došanas-ņemšanas likums: “Es dodu lai dotu, nevis lai saņemtu”. Ko nozīmē šis likums? Tas nozīmē, ka Ilzei ir jāiemācās dot savu mīlestību draugam neko negaidot pretim, pat ne paldies. Ja Ilze iemācīsies dot nesavtīgi, tad viņa noteikti saņems, bet tiklīdz viņa kaut ko gaidīs pretim, tā neko nesaņems vai arī nebūs apmierināta par to, ko saņems. Dievs mums dod iespēju apgūt Dievišķos likumus caur dzīvi. Tāpēc Ilze sev ir piesaistījusi tādu draugu un noteikti viņa šo likumu neievēro arī citās dzīves jomās.

Arī skopums liek apgūt šo pašu likumu, kā arī atbrīvoties no bailēm, ka man pietrūks. Skopi cilvēki ir tie, kuri iepriekšējā dzīvē ir cietuši no bada. Tāpēc šajā dzīvē viņi nedod nevis tāpēc, ka viņiem būtu žēl, bet gan tāpēc, ka viņi baidās, ka viņiem pietrūks.