Pseido garīgā attīstība 10.09.2022

Šobrīd Latvijā ir samērā daudz cilvēku, kuri apmeklē dažādus garīgās attīstības seminārus, lasa garīgo literatūru, praktizē garīgās prakses un apgalvo, ka iet garīgās attīstības ceļu. Tas ir labi, ka Latvijā ir šādas tendences, bet šai situācijai ir liela ēnas puse un tas ir pašapmāns un atbildības neuzņemšanās.

Latvija ir unikāla arī ar to, ka uz tik nelielo iedzīvotāju skaitu, ir ļoti daudz cilvēku, kas māca citiem iet garīgās attīstības ceļu, kas uzdodas par skolotājiem, gaišreģiem vai dziedniekiem.

Tā kā arī es dalos savās zināšanās un ir cilvēku grupas, kuras saņem manu atbalstu ilggadīgi, tad esmu nonākusi pie ļoti rūgtiem secinājumiem un ar šo rakstu vēlos brīdināt visus par ATBILDĪBU, kādu viņi uzņemas, ejot garīgās attīstības ceļu.

Atbildības līmenis katram garīgā ceļa gājējām ir atšķirīgs. Tie, kuri māca citus, uzņemas visaugstāko atbildības līmeni. Tie, kuri tikai mācās, viņu atbildības līmenis ir zemāks, bet jo ilgāk viņi mācās, jo arī viņu atbildības līmenis pieaug.

Liela daļa garīgā ceļa gājēju ar garīgo attīstību saprot neparasta apziņas stāvokļa iegūšanu, svētlaimīgas izjūtas vai atrašanos harmonijā, kura patiesībā nav harmonija, bet gan mākslīgi radīts apziņas stāvoklis. To var panākt, praktizējot dažādas garīgās prakses, piemēram, meditāciju, kas patiesībā nav īsta meditācija, bet ir tikai apziņas stāvokļa mākslīga izmainīšana.

Patiesa garīgā attīstība ir tikai tad, ja cilvēks kļūst dzīves gudrāks un labāks, saprot savas neapgūtās mācības, izprot Dievišķos likumus un mācības un praktizē ikdienas situācijās.

Man ir nācies sastapties ar garīgā ceļa gājējiem, kas vēlas atrasties harmonijā, bet nav gatavi ieskatīties sevī un mainīties. Viņi domā, ka dabas piedāvātās burvības izbaudīšana jau ir garīgā attīstība, bet tā tas nav. Diezgan daudziem, īpaši sievietēm, patīk dzīvot ilūzijā un tā lielākā ilūzija ir tā, ka viņi domā, ka viņi iet garīgās attīstības ceļu, bet patiesībā viņi neko nav mācījušies un nemācās.

Mana pieredze rāda, ka cilvēki zinot Dievišķos likumus, atrod attaisnojumus, lai tos neievērotu laicīgajā dzīvē. Es saprotu, ka ievērot Dievišķos likumus laicīgajā dzīvē ir ļoti grūti, pati gandrīz katru dienu sastopos ar dažāda veida kārdinājumiem, ar kuriem mani pārbauda vai es iekritīšu vai nē. Es apzinos, ka tie ir mani testi un eksāmeni, bet es neesmu padevusies pat, ja izkrītu kādā eksāmenā. Svarīgākais ir tas, ka esmu savā sirdī pateikusi, ka es vēlos iemācīties dzīvot, ievērojot Dievišķos likumus visās laicīgās dzīves situācijās. Es ļoti labi apzinos kādu atbildību esmu uzņēmusies, daloties savās zināšanās un palīdzot citiem iet garīgās attīstības ceļu tik cik Dievs man to atļauj. Kaut arī es sevi neuzskatu par Skolotāju, tomēr tas mani neatbrīvo no atbildības to cilvēku priekšā, kuri man ir uzticējušies, kuri ieklausās manos padomos un kopā ar mani iet garīgās attīstības ceļu.

Kā izpaužas atbildība, ejot garīgās attīstības ceļu laicīgajā dzīvē? Tas nozīmē, ka mēs cenšamies un darām visu, kas ir mūsu spēkos, lai ikdienas dzīvē (ģimenē, darbā, sabiedrībā, dabā u.tml.) nepārkāptu Dievišķos likumus.

Kā izpaužas pseido garīgā attīstība? Cilvēks ar dažādiem paņēmieniem jeb tā saucamajām garīgajām praksēm mēģina iegūt dvēselē mieru. Īslaicīgi viņam tas pat var izdoties, bet ja viņš savas kļūdas neapzinās, neko no kļūdām nemācās un vēl sāk vainot citus savās nelaimēs un problēmās, neizprotot savas neapgūtās mācības un nekļūst labāks, tad tas nozīmē, ka garīgā izaugsme nav notikusi. Visas garīgās prakses, ko cilvēks ir praktizējis, ir radījušas tikai ilūziju, ka cilvēks garīgi attīstās. Patiesībā viņš labākajā gadījumā stāv savā attīstībā uz vietas, sliktākajā gadījumā pat kāpjas atpakaļ, jo bieži ilūzijā dzīvojošie garīgā ceļa gājēji, sāk nosodīt citus cilvēkus, neredzot savu atbildību notiekošajā.

Vienmēr ir pastāvējuši aizliegumi, kuri tika realizēti reliģiskā un valstiskā līmenī. Mūsdienās tikai mūsu apziņa var kalpot par cenzoru, kas var mums aizliegt darīt to vai ko citu. Mūsu Ticības pakāpe, iekšējo motīvu tīrība vada visas mūsu dzīves puses.

Mīļie, garīgā ceļa gājēji, man jums ir viens ieteikums, lai jūs pasargātu no lielām ciešanām – izdariet izvēli, vai jūs tiešām vēlaties iet garīgās attīstības ceļu? Ja atbilde ir “jā”, tad nekavējoši sāciet domāt, kā visās ikdienas situācijās ievērot Dievišķos likumus. Ja jūs nepārzināt Dievišķos likumus, tad pienācis laiks tos iepazīt.

Ja jūs neesat gatavi savā ikdienas dzīvē sākt ievērot Dievišķos likumus, tad es jums neiesaku turpināt iet garīgās attīstības ceļu, jo ilgāk cilvēks iet garīgās attīstības ceļu, jo lielāku atbildību viņš uzņemas un lielākas ciešanas būs jāpiedzīvo kā sekas par Dievišķo likumu pārkāpumiem.

Atcerieties, ka Dievs mums ir devis brīvo gribu un saprātu, kas nozīmē, ka mēs uzņemamies atbildību par savu rīcību, t.i., par visām mūsu rīcībām mums nāksies atskaitīties Dieva priekšā – daru labu, saņemu labu; daru sliktu, saņemu sliktu. Tas attiecas arī uz neticīgajiem, bet īpaši uz tiem, kas ir sākuši iet garīgās attīstības ceļu, jo pastāv Dievišķais likums: “Kam vairāk ir dots, no tā vairāk prasa”.

Autore: Elvita Rudzāte