Kāpēc mani kaitina lēnīgi cilvēki? 16.09.2022

Liene jautā: Esmu novērojusi, ka, ejot pa ielu, mani tracina cilvēku lēnā iešana. Manī rodas aizkaitinājums un bez maz vai gribētos pateikt, lai taču kustas ātrāk.

Tāpat esmu ievērojusi, ka mani arī tracina cilvēku lēnā ēšana (vienalga, vai tās ir brokastis, pusdienas vai vakariņas). Arī šajā situācijā gribētos pateikt, lai ēd ātrāk.

Paskatoties uz sevi, ikdienā es esmu ļoti steidzīga. Atceros, ka reiz ģimenes loceklis man palūdza iet lēnāk, jo netiekot man līdzi. Kad domāju par to, kad es kļuvu steidzīga, atminos, ka tas parādījās, kad no mazpilsētas studiju dēļ pārvācos uz Rīgu.

Esmu centusies sev palīdzēt, izmantojot šādu pieeju, t.i., iztēlojoties, ka visi cilvēki, ieskaitot mani, ir pingvīni un neviens nevar paiet ātri. Kaut kādā nelielā mērā šī pieeja man ir palīdzējusi, tomēr aizkaitinājums uz citu cilvēku lēnīgsnējumu atgriežas.

Manuprāt, mans steidzīgums ir saistīts ar manu aizkaitinājumu attiecībā uz citu cilvēku lēnīgsnējo dabu/būtību.

Vai mana reakcija nozīmē, ka man būtu jāmācās:

• iecietība attiecībā uz citu cilvēku būtību, izprotot, ka katrs ir citādāks un visi nevar būt vienādi?
• pacietība, izprotot, ka katram cilvēkam ir savi dzīves tempi?
• samazināt pašai savus tempus?

Elvita Rudzāte atbild: Liene pareizi ir noteikusi, kas viņai ir jāmācās, bet īpaši viņai jāpadomā, vai nav viņas dzīvē kāda joma, kur viņa ir lēnīga, kas negatīvi ietekmē viņas nākotni. Piemēram, varbūt viņa ļoti lēni pieņem kādu personisku lēmumu vai lēni risina kādu savu problēmu. Katrā ziņā viņas aizkaitinājums pret citu cilvēku lēnīgumu norāda, ka ir kāda joma, kur Liene pati ir lēnīga un pienācis laiks to izprast.

Tāpat viņai jāizprot, ka steidzoties cilvēks mēdz pieļaut kļūdas. Lienei jāpaskatās uz savu dzīvi, vai steigā nav pieņēmusi pārsteidzīgus lēmumus?

Steidzīgums un lēnīgums ir divas pretējas galējības. Svarīgi ir iemācīties nedzīvot galējībās, jeb dzīvot tā saucamo zelta vidusceļu.

Piemēram, tās ģimenes, kas ļoti stingri piekopj vegānismu, pilnībā atsakoties no cita veida pārtikas produktiem laikā, kad sabiedrības apziņa vēl nav tik tālu izaugusi, lai kļūtu par vegāniem, var saskarties ar galējību radītām sekām. Respektīvi kaut kādā jomā viņi saskarsies ar kaut kādu galējību un jutīsies bezspēcīgi.

Ne velti Buda mācīja par zelta vidusceļu. Budas mācība pievērš uzmanību galējībām, ka tās nedod labumu nevienam cilvēkam. Kāds ļaunums var būt vegāniem? Ķermenis no pārtikas produktiem uzņem tikai tās vielas, kas ir atbilstošas cilvēka apziņas līmenim. Ja cilvēka apziņas līmenis nav vēl sasniedzis to attīstības pakāpi, lai kļūtu par vegāni, tad ķermenis neuzņem pietiekamā daudzumā vajadzīgos minerālus, un vēlāk cieš no veselības problēmām, kuru cēlonis ir minerālu trūkums organismā. Īpaši bīstami tas ir bērniem, kuru vecāki pieņem lēmumu, ka bērns būs vegānis, jo bērna organisms ir augošs un viņam nepieciešams vairāk nekā pieaugušajam.

Cilvēki var būt vegāni, bet viņos nedrīkst būt noliedzoša attieksme pret pārējiem pārtikas produktiem un viņi nedrīkst sev aizliegt lietot pārējos pārtikas produktus, ja ir tāda nepieciešamība, jo noliedzoša attieksme noteikti ietekmēs vajadzīgo vielu uzņemšanu no svaigajiem pārtikas produktiem. Respektīvi cilvēks var ēst ar vitamīniem bagātus augļus, bet viņa gremošanas trakts vitamīnus neuzsūc un ķermenis cieš no vitamīnu trūkuma. Lai gremošanas trakts uzsūktu no pārtikas produktiem nepieciešamās vielas, ir nepieciešama pareiza domāšana jeb plašs apziņas līmenis.

Vegānisms ir tikai viens piemērs, kur var cilvēks aiziet galējībās. Cits piemērs ir attiecības, kad cilvēks atsakās ar kādu cilvēku kontaktēties, jo tas viņam ir netīkams, un dzīvē ir daudz citu galējību piemēru par kuriem vajadzētu padomāt Lienei, atceroties Budas mācību par zelta vidusceļu.