Vai turpinot atbrīvot vainas izjūtu, nepatīkamās kuņģa problēmas beigsies? 30.09.2022

Lauma jautā: Paldies par iepriekš sniegtajām atbildēm uz maniem jautājumiem. Esmu ņēmusi vērā Jūsu ieteikumus un šobrīd darbojos pie vainas izjūtas stresa atbrīvošanas. Dažas dienas vēlāk pēc vainas izjūtas atbrīvošanas man sāka sāpēt kuņģis. Faktiski, tagad ir sajūta, ka no jauna ir uzliesmojis ilgu laiku pierimušais gastrīts un citas pagātnes kuņģa problēmas – atvilnis, dedzinošā sajūta kuņģī, smaguma sajūta kuņģī. Vai šis uzliesmojums ir saistīts ar vainas izjūtas atbrīvošanu? Kāpēc tā notiek?

Domātājā es palasīju arī Jūsu skaidrojumus par kuņģa problēmām, bet līdz galam nekļuva skaidrs, kāda mācība man ir jāapgūst saistībā ar manām kuņģa problēmām. Kādus jautājumus man uzdot sev, lai saprastu, kas tad ir izraisījis iepriekš minētās kuņģa problēmas?

Tāpat – vai turpinot atbrīvot vainas izjūtu, nepatīkamās kuņģa problēmas beigsies?

Elvita Rudzāte atbild: Kuņģis ir cilvēka personības kvalitāti raksturojošs orgāns. Kuņģis ir cilvēka vienatnes jeb uz ego vērsts orgāns. Tas nozīmē – tajā sakrājas viss, kas ir saistīts ar viņu kā personu, un tas nevar nekur pazust, pirms problēma nav atrisinājusies.

Kuņģis simbolizē darba sākumu. Vispirms ir plāns un tad plāns jāsāk īstenot. Ja cilvēks baidās no plāna neizdošanās, tad viņa kuņģi sāk mocīt sāpes. Patiesībā tās ir bailes, ka man neizdosies īstenot savu plānu vai savu sapni.

Kas baidās sākt darbu, tā kuņģis ir spastisks. Kas nevēlas sākt darbu, tā kuņģis neizdala kuņģa sulu, bet, kas darbu un darīšanas sāk dusmojoties, tam vispirms rodas kuņģa gļotādas iekaisums – gastrīts. Ja dusmas pastiprinās, rodas kuņģa čūla. Ja dusmas pāraug ļaunprātīgā naidā, kuņģa čūla pārtop par kuņģa vēzi.

Apskatīsim kuņģa saslimšanas procesu sīkāk: mutē notiek ēdiena sasmalcināšana un sakausēšana. Kuņģī notiek pārtikas sadalīšana barības vielās. Ja cilvēks ir apmierināts ar sevi, tad izdalās tieši tik daudz kuņģa sulas, cik nepieciešams ēdiena sagremošanai, bet, ja bailes būt vainīgam ir tā nospiestas, ka tās kļuvušas par apziņu, ka esmu vainīgs, kuņģa sula vai kuņģa skābe izdalās tikpat lielā mērā vairāk. Apziņa, ka esmu vainīgs, jau ir sevis vainošana. Kuņģa saslimšana rāda, ka cilvēks uzskata sevi par vainīgu darba darīšanā. Lai izpirktu savu vainu, viņš liek sev kaut ko darīt, un, jo vairāk viņš liek, jo smagāka slimība. Cilvēkam, kuram ir vainas apziņa, kārojas ēst kaut ko skābu, jo tas līdzsvaro vainas apziņu. No brīža, kad viņš sāk sevi vainot, rodas pārlieku liela skābju izdalīšanās un gastrīts ar lieko skābju izdalīšanos. Vainas izjūtai pāraugot apvainojumā, kuņģī palielinās skābe neatkarīgi no tā, vai cilvēks vaino sevi vai citus. Atšķirība tikai tā, ka, vainojot sevi, cilvēks nopelna dziļāku un sāpīgāku čūlu. Skābais ir vainas apziņa, un skābe ir vainošanas enerģija. Pārāk liels skābes daudzums kuņģī ir pārlieka vainas apziņa. Tā ir nežēlība pret sevi, kas rada kuņģa čūlu. Kuņģa čūla veidojas, ja cilvēks liek sev pacelties pāri bailēm, liek sev sākt darbu. Katru rītu atkārtojas viens un tas pats, līdz rezultāts ir kuņģa čūla. Kuņģa čūla sāk asiņot, ja cilvēks sāk sevi piespiest kādam atmaksāt. Tas, kurš perina atriebību, šausmīgas kuņģa asiņošanas dēļ var nomirt, lai gan viņš vēl neko nav izdarījis.

Sevis attaisnošana rada skābju trūkumu kuņģī. Atrofiskais gastrīts, kura gadījumā kuņģa skābes tiek vērtētas kā nulle un kura sekas ir B12 vitamīna trūkuma izraisīta mazasinība, ir pašpārliecināta, par savu nekļūdīgumu pārliecināta cilvēka pazīme. Bez vainas vainīgais, kas liek sev pierādīt savu nevainību, iegūst ar skābju trūkumu saistīto atrofisko gastrītu.

Ar vainas izjūtas atbrīvošanu vien nepietiek, jo ir svarīgi izprast neapgūtās mācības. Iesaku Laumai piedalīties kādā no sociālā uzņēmuma “DVĒSELES MIERS” programmām (skatīt šeit), kur viņa sāktu izprast savu vainas izjūtu un citus stresus, to sniegtās mācības, kas izpaužas caur ikdienas dzīves notikumiem.