Kā dzīvot saskaņā ar cilvēciskajām vērtībām? 19.03.2015
Aigars jautā: Kā iemācīties labāk sadzirdēt sirdsbalsi? Jūsu grāmatā bija teikts, kad runā prāts, tad tas dod priekšroku variantiem, kas ir finansiāli izdevīgāki. Vai nemēdz būt izņēmumi, kad sirdsbalss variants sakrīt ar prāta izdomāto loģisko un finansiāli izdevīgāko variantu, piemēram, variants pārdot māju, kuras uzturēšanai ir nepieciešams tērēt padaudz naudas un laika, tā vietā pārvācoties uz mazāku un lētāku dzīves vietu. Kā ir ar tiem lēmumiem, kas nav saistīti ar naudu/mantu, kā arī visas potenciālās iespējas, no kurām jāizvēlas nepārkāpj Dievišķos likumus, kā šādā gadījumā spēt izšķirt to variantu, kas ir vislabākais priekš sevis un citiem?
Jūsu grāmatā bija teikts, lai cilvēks garīgi augtu, ir jāizvairās no sliktas sabiedrības, bet kā ir ar gadījumu, ja mūsuprāt sliktā sabiedrība ir kā neapgūtā mācību stunda? Tad sanāk, ka izvairoties no sliktās sabiedrības, mēs bēgam no savas neapgūtās mācību stundas. No tā izriet nākamais jautājums, vai iespējams neapgūto mācību stundu apgūt, izvairoties no cilvēkiem, kas atspoguļo mūsu neapgūto mācību stundu un apgūt mācību stundu kādā citā harmoniskā veidā?
Kā iemācīties pret agresiju (jebkādā tās izpausmē) neatbildēt ar agresiju jeb kā sevī attīstīt nevardarbīgumu?
Kādi ir paņēmieni satrakota prāta apklusināšanai, piemēram, ja kāds mūs ir sadusmojis, kā maksimāli ātri atgūt iekšējo mieru?
Elvita Rudzāte atbild: Lai sadzirdētu sirdsbalsi, ir jābūt harmonijā un jāiet apzināts garīgās attīstības ceļš. Sirdsbalsi nepieciešams sadzirdēt arī tad, kad tiek pieņemti lēmumi attiecībā uz materiālas dabas jautājumiem. Tā var būt, ka sirdsbalss un prāts runā vienādi. Tas nozīmē, ka garīgajā attīstībā jau ir sasniegts tāds līmenis, ka prāts jau saprot savu sirdi un to akceptē jeb citiem vārdiem sakot, prāts ir pieņēmis Dievišķos likumus un tiem vairs nepretojas. Es grāmatā runāju par gadījumiem, kad sirdsbalss teiktais atšķiras no prāta teiktā, tad ir jāklausa sirdsbalss, lai cik neizdevīgs šķistu sirdsbalss piedāvājums. Bet es vēlreiz brīdinu, ka ne katrs spēj sadzirdēt savu sirdsbalsi, jo pārāk ir aizrāvušies ar spēli, ko sauc par dzīvi.
Citos gadījumos, kad lēmumu pieņemšana nav saistīta ar materiālas dabas jautājumiem, arī svarīgi sadzirdēt savu sirdsbalsi. Sirdsbalss parasti runā klusi un īsi. Prāts runā gari, analītiski un izvērsti.
Es savās grāmatās runāju par nepieciešamību izvairīties no sliktas sabiedrības tādā kontekstā, ka tā samazina tavas vibrācijas un veicina kārdinājumu tīklu iekrišanā. Iztēlosimies ballīti, kur visi jaunieši lieto alkoholu, kāds pat narkotikas, kāds uzpīpē zālīti utt. Visiem ir jautri. Uz ballīti ir atnācis jaunietis, kurš iet garīgās attīstības ceļu, nelieto alkoholu, narkotikas. Viņš ir atnācis, jo grib padejot ar vienaudžiem. Kā viņš jūtas? Iespējams viņam nāk smiekli, skatoties uz citiem jauniešiem, kā viņi ir zaudējuši savu paškontroli, ļāvušies noreibinošām vielām radīt viņos prieka izjūtu. Varbūt pat kādu brīdi viņam ir interesenti tajā visā noraudzīties un priecāties, ka viņš no tā visa ir brīvs, bet tad viņam blakus apsēžas daiļa jauniete, kura puisim nemanot, pieber viņa apelsīna sulai narkotisko vielu. Kas notiek tālāk, varam apmēram iztēloties. Jaunietis ir nokļuvis narkotiku iespaidā pret savu gribu tikai tāpēc, ka atradās nelabvēlīgā vidē. Nelabvēlīgās vidēs ir ļoti daudz kārdinājumu, kuriem grūti ir pretoties. Tāpēc Skolotāji māca izvairīties no sliktas vides, jo tajā palikt tīram praktiski ir neiespējami. Jo augstāk attīstīts Gars, jo vairāk viņš izjūt vibrāciju atšķirību nepiemērotā vidē. Ko tas nozīmē? Viņam tanī brīdī vai pēc tam paliek slikti, sāk kratīt drebuļi. Tas liecina, ka augstas vibrācijas kā krītoša lidmašīna ir nokritušas lejā. Pēc tam jau var lēnām atkal tās pacelt, bet tad rodas jautājums vai ir vērts laiku pa laikam tās atkal mest lejā?
Vai iespējams neapgūto mācību stundu apgūt, izvairoties no cilvēkiem, kas atspoguļo mūsu neapgūto mācību stundu. Gan jā, gan nē. Mēs varam censties apgūt savu mācību, to izprotot un izvairoties no sava “skolotāja”, bet pilnībā apguvuši mācību būsim tikai tad, kad būsim nokārtojuši eksāmenu, bet eksāmens ir jākārto saskaroties ar savu “skolotāju”. Tikai tad, kad esam eksāmenu nokārtojuši, “skolotājs” dodas projām.
Aigars droši vien domā, vai var apgūt mācību neatrodoties sliktā vidē? Viss atkarīgs kāda mācība ir jāapgūst. Ja mācība ir izvairīties no sliktas vides, tad atrodoties sliktā vidē cilvēks lēnām degradēsies pats to nemanot, līdz vienā dienā sapratīs, ka ir iekritis bedrē. Vai viņš tiks ārā no bedres pats saviem spēkiem vai netiks, tas jau būs atkarīgs no viņa gribas spēka, bet skaidrs ir viens, ja viņam izdosies izkļūt, tad viņš noteikti citiem neieteiks šādus eksperimentus, pamēģināt spēlēt spēlītes ar sātanu, kas patiesībā ir tas, kas ievelk cilvēku bedrē.
Attiecībā uz citiem skolotājiem, kuri nāk mūsu dzīves ceļā, kurus sūta mums Dievs, es ieteiktu no tiem neizvairīties, bet mācīties. Tātad mana atbildes ir tāda, ka nepieciešams izvairīties no sātana sūtītiem kārdinājumiem, bet neizvairīties no Dieva sniegtiem pārbaudījumiem. Protams, jūs uzreiz man jautāsiet, kā izšķirt, kas ir sātana kārdinājums no Dieva pārbaudījuma? Kārdinājums ir tas, ko ļoti gribas pamēģināt, domājot, ka mani tas slikti neietekmēs, bet Dieva pārbaudījums ir problēma, kura ir jāpārvar.
Vēl dziļāk uz šo jautājumu skatoties, arī sātans ir Dieva kalps, kas dod Dieva uzdevumā pārbaudījumus, lai pārbaudītu cilvēka ticību un prasmi ievērot cilvēciskās vērtības un Dievišķos likumus. Tie ir ļoti augsta līmeņa pārbaudījumi, piemēram, Svētajam Ijābam bija jāpārvar tieši šādi pārbaudījumi. Dievs zina, cik kurš ir gatavs izturēt kādus pārbaudījumus. Tāpēc Viņš uzliek tikai tādus pārbaudījumus, kādus cilvēks spēj pārvarēt un izprast, lai kļūtu dzīves gudrāks. Sātans cenšas atturēt cilvēku iet garīgās attīstības ceļu, piedāvājot baudu dzīvi. Kaut kādu laiku sātanam tas var izdoties, bet kaut kādā brīdī cilvēks it kā pamostas no dziļā miega un atvadās no sātana piedāvātajām baudām, atgriežas pie Dieva. Bet šāds cilvēks nekad citiem neieteiks apgūt mācību tik smagā veidā kā viņš to apguva. Viņš vienmēr parādīs vieglāko ceļu, bet, ja kāds apzināti izvēlas iet cauri džungļiem, neviens viņam to nevar liegt, arī tā var mācīties, tikai to sauc par ciešanu ceļu.
Kā iemācīties pret agresiju (jebkādā tās izpausmē) neatbildēt ar agresiju jeb kā sevī attīstīt nevardarbīgumu? Tikai saprotot, ka tas cilvēks vai valsts, kura pret tevi vai tavu valsti izturas agresīvi, nesaprot ko dara. Viņu prātu ir pārņēmuši tumsas spēki un kārdinājumi. Tu nevari izmainīt viņu domāšanu, bet tu vari atcerēties, ka katrā cilvēkā ir Dievišķā daļa, kas ir mīlestība. Sūtot mīlestību viņu Dievišķajai daļai, tu vari palīdzēt viņiem mainīties. Tas notiks neapzinātā līmenī, jo cilvēks pats sāks domāt vai viņa rīcība ir pareiza. Brīdī, kad kāds tev uzbrūk, piemēram, bļauj uz tevi, neuztver to personīgi, bet skaties uz šo cilvēku kā uz savu skolotāju un savai sirdij jautā, kāpēc es esmu piesaistījis sev šo situāciju, ko tā man grib iemācīt? Ļoti bieži šādas situācijas grib iemācīt atbrīvoties no vainas izjūtas, jo citi uzbrūk tikai tiem, kuri jūtas par kaut ko vainīgi. Brīdī, kad koncentrēsies uz savu neapgūto mācību, tevī neradīsies vēlēšanās atbildēt ar agresiju.
Tātad iekšēju mieru pēc agresijas mēs varam atgūt tikai tad, kad nevainojam agresoru, bet koncentrējamies uz sevi, ko viņš man grib iemācīt? Kad mācība ir saprasta, tad sirds atveras piedošanai agresoram, kas dāvā sirdsmieru.