Kā lai piedod? 03.11.2022
Sieviete jautā: Kā lai piedod? Kā lai atrisina šīs laicīgās sajūtas, stereotipus, ka mātei jābūt tādai, vai šitādai? Kā noņemt sirdī šo zīmogu “māte”, jo es saprotu, ka viņa ir gars, spēlē savu lomu.
Attiecības ar māti ir pasliktinājušās, jo par laulāto tika ņemts tāds cilvēks, kurš tuvs manai sirsniņai, bet mātei nepieņemams, riebjas. Māte uzskata, ka nekad viņa nevienam neko sliktu nenodara, visi citi vainīgi, un nepareizi. Viņai ir tendence iesmiet par citu neloģikām, vai arī “Neviens tā nedara, beidz ākstīties.” Katrā otrajā vārdā viņa mani pārprot, un izdomā savu “patiesību” kāpēc ir tā, un nevis citādi, pārliecināt par pretējo ir neiespējami. Viedoklis, kurš atšķiras no citu, ir izsmiets vai nolamāts ar skaļi paceltu balsi. Viņa arī jūt, ka attiecības mūsu starpā pasliktinās, bet neuzskata, ka arī viņa tajā ir iesaistīta. Katru reizi, kad tiekamies ir kaut kāda nepatīkama piezīme, viņas humors man ir aizvainojoši, mēs krasi atšķiramies viena no otras.
Tāpat arī viss tiek apstāstīts citiem ģimenes locekļiem, aprunāts. Esmu mēģinājusi ar māti parunāt, pastāstīt kā jūtos un arī uzklausīt viņu, es to daru ļoti maigi, jo esmu empātiska, bet pēc tam tas, kas tika pateikts tiek pārprasts un vēlāk, un pēc gadiem iemests sejā, kā kaut kas slikts. Viņa krāj visus citu skeletus, lai mirklī, kad viss nenotiek kā viņai vajag, to var iemest sejā. Ja norāda uz viņas skeletiem ļoti prātīgi, tad uzsvilšanās, asaras un ka, viņu nenovērtējot.
Domāju, ka viņa nesaprot, ko viņa dara, bet manā sirdī smeldz. Viņa it kā interesējas par manu dzīvi, bet man gribās tikai pateikt, ka iet normāli, un neteikt kā ir, jo zinu ka viņa atkal kaut ko piedomās klāt, izveidos savu viedokli, kas būs absolūtā patiesība. Bet ja nesaku neko vairāk, tad esmu vai nu lepna, iedomīga, vai jocīga, slikta, neiejūtīga pret māti.
Kad māte man raksta, vai zvana man ceļas satraukums, jo jūtu, ka sevi būs atkal jāsargā, lai ar saviem vārdiem, izsmiešanu un skaļo balsi, savu vienīgo “patiesību” man nenodarītu pāri. Kad viņai uzbļauj, tad gan tas viņai nepatīk. Kad kāds spoguļo viņas izturēšanos, tad viņai ļoti nepatīk tas, tāpēc esmu ievērojusi, ka viņa labi satiek ar tiem, kuri atļaujas būt norieti, vai izkomandēti..
Ko jūs iesakāt? Ar citiem tuviniekiem situācija ir diezgan līdzīga. Vēl viens fakts, kuru nepieminēju ir tāds, ka rūpes vienmēr tikušas izrādītas no naudas, bet pat jūtu, ka to nevēlos pieņemt, jo nav nekāda siltuma attiecībām, jūtu naudu kā vienkārši papīrīti, jo nav mīļuma, vai vismaz saticība. Sajūtu, cik svarīgas ir labas attiecības un tikai tad nauda, materiāls.
Nekad neesmu jutusi piederību savai dzimtai…Jūtu, ka starp savu dzimtu, it kā “sasalstu kad satieku”. Tas bija uzkāpis līdz pat nervu problēmām. Kad augu, bieži vien iedomājos, ka vēlos nokļūt bērnu namā. Labāk izjust vardarbību no citiem bērniem, nekā no saviem vecākiem, kuri katru dienu mēģinās iedzīt bailes, tādā veidā lai izcīnītu 100% paklausību no bērniem. Kaut arī mans tēvs ir bijis nežēlīgāks, es viņam viegli varu piedot, pat to, ka viņš gribēja mani redzēt mirstam.
Saprotu un apzinos, ka visticamāk tas ir karmiski, bet kā lai dzīvo tālāk? Jūtos priecīga, ja sanāk atcelt kādu kopēju tikšanos ar savas dzimtas pārstāvjiem. Jo vecāka kļūstu, jo sarežģītākas attiecības, jo izteiktāk jāslēpj sevi, lai netiktu emocionāli sāpināta.
Atceros, ka reiz rakstījāt, ja vajag neapzinātu cilvēku uztvert kā mazu bērnu, kurš nesaprot savas rīcības sekas, bet kā gan lai māti par tādu uzskata, ja tieši viņa bija pirmais dzīves skolotājs?
Elvita Rudzāte atbild: Sievietei ir taisnība, vecāki patiešām ir pirmie dzīves skolotāji. Ko sievietei visvairāk neapzināti mācījuši vecāki? Neuzspriest savu gribu citiem, nemēģināt otru cilvēku pārveidot un nepazemot.
Kāpēc sieviete nespēj piedot mātei? Tāpēc, ka viņa nav pamanījusi sevī to pašu īpašību, kas piemīt mātei – nespēju pieņemt cilvēku tādu kāds viņš ir un mīlēt bez nosacījumiem.
Kāpēc sieviete nespēj pieņemt mātes trūkumus? Tāpēc, ka sievietei pašai ir neapzināta tendence pārveidot citus. Vai viņa ir pamanījusi, ka vēlas pārveidot savu māti? Droši vien ir vēl kādi citi cilvēki, kurus viņa vēlas pārveidot un redzēt savādākus nekā tie ir, piemēram, vai viņa nav neapmierināta ar vīru, ka viņš neinteresējas un nerunā ar viņu par garīgajiem jautājumiem?
Mēģinājums citu cilvēku pārveidot ir vardarbība. Tāpēc iesaku sievietei ļoti padomāt, vai viņa pati nav vardarbīga pret citiem cilvēkiem un pārstāt nosodīt māti, jo viņa pati pirms iemiesošanās izvēlējās vecākus, lai pārvērstu vecāku slikto uz labo. Respektīvi, lai neatkārtotu vecāku kļūdas.