Atis jautā: Vēlētos dzirdēt Jūsu viedokli un padomu sekojošā tēmā: Ko darīt ar sirsnību un siltumu, ko jūtu. Viss sākās ar darbavietas maiņu šī gada augustā. Pirmajā darba dienā, jaunajā darbā es sastapu meiteni, kuru pirmo reizi ieraugot, man iekšā viss apgriezās otrādi. Viņa ir nedaudz vecāka par mani, neprātīgi skaista, bet no Ukrainas. Uzreiz sapratu, ka šo meiteni būs jāpavēro, lai labāk saprastu šos tauriņus manā vēderā.
Kopā strādājot par šo to parunājām, viņa sāka simpatizēt aizvien vairāk, taču vienā no sarunām es uzzināju, ka viņai šeit ne visai patīk (klimats) un viņa šeit nevēlas veidot neko patstāvīgu, jo sirdī ilgojas atgriezties mājās. Taču, jo ilgāk kopā strādājam, jo vairāk manī parādās sajūta, ka viņa ir jāiepriecina, bet šī sajūta ir nevis kā vēlme, bet kā nepieciešamība, uzdevums, kas obligāti ir jāpaveic (es nezinu kāpēc).
Lai nepārkāptu nekādas sarkanās līnijas, pagaidām biju izticis ar našķiem. Taču pēdējās nedēļās jūtu, ka ar našķiem vien nepietiek, ir jādod kaut kas vairāk. Jo ilgāk es neko nedarīju, jo vairāk šī sajūta man nelika mieru, es pat naktīs modos no tā, ka sirdi pārņem liels siltums, domājot par viņu. Sapratu, ka ilgāk tā dzīvot vairs nedrīkst, pirmdien nopirku skaistu puķu pušķi un viņai uzdāvināju. Atklāti pateicu, ka siltumu, ko viņa manī rada, man vairs nav kur likt, ka es lieliski saprotu, ka viņa neko nemeklē, vienkārši lai pieņem ziedus kā dzīves dāvanu.
Pieņēma viņa tos ar dalītām jūtām, dabūju noklausīties morāli par to, ka tā nevajag darīt, tas neesot tā vērts, viņa grib ar mani būt tikai draudzīgās attiecībās bez ” ziediem un visa kā”. Bet tā viņas pretreakcija man bija pilnīgi mazsvarīga, jo es vairāk priecājos par milzīgo atvieglojumu, ko izjutu pēc izpildītās misijas. Kā arī, sitiet mani nost, es jūtu, ka viņas teiktais nav pilnīga patiesība, bet kas zina, varbūt es kļūdos.
Kā man tagad dzīvot tālāk? Es gribu cienīt viņas brīvo gribu, bet tai pat laikā manī atkal sāk mutuļot plāni, par to, kā atkal viņu pārsteigt un iepriecināt. Es nesaprotu, ko Dievs no manis grib, liekot man šādi justies un rīkoties pret cilvēku, kas nevēlas to saņemt.
Elvita Rudzāte atbild: Atis ir sastapies ar pārbaudījumu, kad tavu doto nevēlas pieņemt un atgrūž tavas piedāvātās jūtas. Iemīlēšanās no pirmā acu skatiena un atraidījuma piedzīvošana liecina par stipru savstarpējo karmu, kas radusies iepriekšējās dzīvēs. Es nevēlos kaut kādā veidā ietekmēt šīs attiecības, tāpēc neizteikšos, kas varētu būt bijis iepriekšējās attiecībās, jo satikušies abi ir tieši tāpēc, lai savstarpējo karmu atstrādātu.
Atim ir jāmācās dot un neko negaidīt pretim, nepieķeroties meitenei un nedzīvojot gaidās. Meitene pati izdarīs izvēles kā dzīvot tālāk un vai atsaukties uz Ata simpātijām. Ja Atis iemācīsies dot un neko negaidīs pretim, tad brīdī, kad meitene pametīs Latviju, lai atgrieztos dzimtenē, viņš to nepārdzīvos un viņu draudzība turpināsies attālināti. Ja Atis pieķersies meitenei vai dzīvos gaidās, lai meitene atbildētu uz viņa jūtām, tad nāksies piedzīvot sāpīgu vilšanos un šķiršanās brīdis būs ļoti sāpīgs.
Sociālais uzņēmums “DVĒSELES MIERS” aicina piedalīties onkoloģiskos slimniekus (pieaugušos) psihosociālās rehabilitācijas programmas “Per aspera ad astra” septiņu nodarbību ciklā “JŪTAS UN EMOCIJAS”, 25.07. – 05.09.2024. “Per aspera ad astra” tulkojumā no latīņu valodas – “Caur ērkšķiem Lasīt vairāk …
Sokrata tautskola aicina piedalīties BRĪVDABAS PIEDOŠANAS RETRĪTĀ, 2024.gada 27.jūlijs, plkst.11.00-17.00, Sevis izzināšanas un harmonizēšanas parkā, Siguldas pagastā, Siguldas novadā. Vislielākais vezums, ko cilvēks nes, ir aizvainojumu vezums. Aizvainojumus iespējams atbrīvot tikai izprotot katra aizvainojuma sniegto mācību, jo Lasīt vairāk …