Kāpēc žurnālistes Ingas Spriņģes teiktajā pēc raidījuma “Karmas latvieši” ir pretrunas? 07.11.2022

Ilze jautā: Jau zināmu laiku TV kanālos ir raidījums Karmas latvieši, kur galvenā atbildīgā žurnāliste analizē ezotērikas nozares pārstāvjus, akcentējot šarlatānismu. Iepriekšminētā kontekstā daudz dažādu viedokļu lasīts un dzirdēts, īpaši sociālos tīklos.

Mani īpaši piesaistīja personas izteiktais viedoklis: “Man ir  viegli dzīvot, jo es neticu karmai. Tā ir cilvēku izdomājums un autors nezināms”. Tajā pašā laikā persona citē: “Bet es zinu savu sirdsapziņu. Un tā ir mans galvenais soģis. Nedari otram to, ko negribi, lai dara Tev”.

Kopš mācos Domātājā esmu saņēmusi informāciju par abiem šiem citātos ietvertajiem apgalvojumiem. Par Karmas esamību un dzīvot pēc Sirdsapziņas. Vai Jūs varētu paanalizēt šos divus teikumus, kas manuprāt ir pretrunā, jo pirmā eksistence tiek noliegta, savukārt otrā -dzīvot pēc sirdsapziņas- akceptēta. Kāpēc tas tā varētu būt?

Elvita Rudzāte atbild: Esmu dzirdējusi par šo raidījumu jau labu laiku atpakaļ, bet redzējusi esmu tikai pirmo sēriju, kuru vakar rādīja TV3 kanālā. Noteikti noskatīšos arī pārējās sērijas, tad, ja lasītājiem būs interese, varēšu paust savu viedokli par redzēto.

Attiecībā par Ilzes uzdoto jautājumu par pretrunām žurnālistes teiktajā – cilvēks noliedz to, ko nesaprot. Žurnālistei nav gadījies sastapt cilvēku, kas viņai saprotamā valodā izskaidrotu, kas ir karma un kā tā izpaužas viņas personiskajā dzīvē. Lai pierādītu karmas esamību, nav nepieciešami pētījumi, jo cilvēka dzīve ir viens liels pētījums, kur var redzēt karmiskās situācijas katru gadu. Žurnāliste jau noteikti neskaitāmas reizes ir sastapusies ar karmiskām situācijām, tieši tāpat kā visi citi cilvēki ir sastapušies ar karmiskajām situācijām, jo karma tiek vienmērīgi sadalīta 12 gadu ciklos dzīves laikā, 12 mēnešu ciklos gada laikā. Tā kā izbēgt no karmas atstrādāšanas nevar neviens – ne tas kas tic karmas eksistencei, ne tas kas netic karmas eksistencei. Cits jautājums, vai cilvēks atpazīst karmisko situāciju?

Cilvēks var nodzīvot dzīvi tā arī neatpazinis savā dzīvē karmiskās situācijas, domājot, ka karma nepastāv, skaidrojot savas ciešanas ar nejaušībām, likteni, pārstrādāšanos vai kaut kā citādi. Nav arī tā, ka visas negatīvās situācijas, kuras piedzīvo cilvēks, ir karmas atstrādāšana, jo var gadīties, ka cilvēka gars vēlas apgūt jaunu mācību, bet lai to apgūtu, ir jāpārvar dzīves grūtības, kuras nāk ceļā tik ilgi, kamēr esi mācību apguvis. Karmas likums ir ļoti sarežģīts, viņam ir ļoti daudz nianšu.

Katram cilvēkam ir izvēles brīvība kā augt garā. Žurnāliste saka, ka viņas galvenais soģis ir sirdsapziņa. Tas ir brīnišķīgi, ja viņa dzird savu sirdsapziņu un atzīst, ka tāda pastāv. Ja viņa klausīs savu sirdsapziņu, tad viņa nepieļaus kļūdas, kuras radīs negatīvo enerģiju, kuru sauc par slikto karmu. Viņa patiešām var dzīvot bez raizēm jeb kā viņa saka “viegli”, ja tikai klausīs savu sirdsapziņu un nerīkosies pretrunā savai sirdsapziņai. Dievs neliek saukt Dievišķos likumus vārdā. Dievs vēlas, lai cilvēki ievērotu Dievišķos likumus savās ikdienas gaitās. Ja cilvēks, izdarot izvēli, ieklausās savā sirdsapziņā, tad viņš sliktu karmu neuzņemsies.

Viena no baznīcas ilggadīgajām kļūdām bija tā, ka tā biedēja savu draudzi ar nonākšanu ellē, neizskaidrojot, kas ir nonākšana ellē? Cilvēki klausīja mācītāju nevis tāpēc, ka to vēlējās vai izprata, kāpēc svarīgi klausīt mācītāja teikto, bet aiz bailēm. Mūsdienās līdzīgi bailēm no elles, cilvēki baidās no karmas, jo patiesībā šo jēdzienu neizprot. Žurnāliste patiešām var nebaidīties no sliktas karmas, ja visas savas izvēles izdara saskaņā ar savu sirdsapziņu. Ja tomēr tā nenotiek visos gadījumos, tad arī viņa uzņem savā aurā jeb dvēselē negatīvo enerģiju, kura pievilks kā magnēts kādu nepatīkamu dzīves notikumu – ko sēsi, to pļausi.

Es neticu, ka žurnāliste neizprot cēloņu-seku sakarības, bet viņa tās nesaista ar jēdzienu karma. Jēdziens karma patiešām nāk no austrumiem, bet cēloņu-seku sakarības ir pastāvējušas vienmēr un ir apdziedātas arī Latvju dainās. Tāpēc es žurnālistes teikto varu pārformulēt sekojoši: “Es neticu karmai, kas nav pierādīta pētījumos, bet es ticu sirdsapziņai, kas arī nav pierādīta pētījumos.” Citiem vārdiem sakot, viņa pati pasaka, ka visu nosaka cilvēka TICĪBA un katram cilvēkam ir tiesības ticēt tam, kam viņš vēlas ticēt. Dievs nevienam nav uzlicis par pienākumu ticēt Viņam, jo ir devis visiem cilvēkiem brīvu gribu jeb iespēju izdarīt izvēles, un tieši tāpēc neviens nedrīkst otram uzspiest savu ticību un nosodīt otra ticību.