Kā lai strādāju ar iepriekšējo dzīvju situācijām? 12.11.2022
Greisa jautā: Cik vien sevi atminos, es visu laiku esmu jutusies vientuļa. Es šobrīd esmu 35 gadus jauna sieviete. Laikam ejot, ir novēroti uzlabojumi un par tām lietām, par kurām es skumu jaunībā, šobrīd vairs nekreņķējos, piemēram, ja, dodoties kādā darba kolektīva izbraucienā, man nav blakussēdētājs autobusā, es vairs nejūtos vientuļa. Ja kolēģi mani nepaaicina līdzi pusdienās, es vairs nejūtos vientuļa. Ja ir cilvēki, kuri, piemēram, man nezināmu iemeslu dēļ neatbild uz maniem e-pastiem vai jautājumiem, es vairs nejūtos vientuļa u.tml. Šobrīd klusums mani arī vairs nebiedē un nesmacē, kā tas reiz bija, un vairāk vai mazāk es jūtos komfortabli, esot kopā ar sevi. Iepriekš klusums manī radīja vientulības un nospiestības sajūtu.
Neskatoties uz progresu, tomēr kaut kas vēl ir palicis. Kad es sev pajautāju, kas mani biedē vientulības faktā? Atbilde ir tāda, ka es baidos palikt viena. Domājot par situācijām, kuras ir radījušas vientulības izjūtu, jāsaka, ka es neatceros brīdi, kad manī radās šī sajūta. Atminos to, ka jau ļoti agrā bērnībā es jutos vientuļa un šo sajūtu pavadīja raudulīgums, skumjas. Man ir aizdomas, ka šī sajūta radās iepriekšējās dzīvēs.
Es, protams, nezinu, kas notika iepriekš, jo neesmu gājusi un arī neplānoju konsultēties ar regresijas speciālistiem.
Šie ir tikai mani minējumi, kas varēja notikt:
- Es kļuvu bārene (visu mūžu man ir bijušas bailes zaudēt vecākus. Šajā dzīvē esmu augusi abu vecāku paspārnē un dzīvojusi pie viņiem līdz brīdim, kad no mazpilsētas pārcēlos uz Rīgu studiju nolūkos).
- Tiku šķirta no saviem tuviniekiem (ikreiz, kad atgriezos Rīgā pēc vecāku apciemošanas mazpilsētā, es raudāju, mani pārņēma zaudējuma sāpes un skumjas, ka jādodas prom. Skumjas bija tik lielas, ka sirds ļoti smeldza. Šajos brīžos saaktivizējās bailes zaudēt vecākus).
- Es nomiru miegā un vientulībā (bija periodi, kad man bija bailes vienai aiziet gulēt, jo bija bailes, ka miegā es varētu nomirt. Reiz maza būdama es naktī pamodos un uzmodināju mammu, sakot, ka man sirds stājas. Šobrīd šīs bailes ir mazinājušās, bet ik pa laikam tās no jauna mēdz uzpeldēt).
- Tiku atstāta un pamesta pēdējā (neatkarīgi no darba vietām, interešu pulciņiem, kolektīviem, bet, kad tuvojas noslēgumam vai nu darba diena, vai nodarbība, mani pārņem bailes palikt pēdējai un gribas citiem lūgt, lai neatstāj mani pēdējo, lai pagaida mani un lai kopā izejam no ēkas).
- Kaut kādu iemeslu dēļ (apstākļu vai cilvēku dēļ) nebija iespējams būt kopā ar mīļoto cilvēku vai arī bija pāragra atšķirtība (pirmo reizi par savu cilvēku iedomājos 13 gadu vecumā, kad nebija nekāda sajēga par mīlestību pret vīrieti. Toreiz, kad par viņu, lai arī kas viņš būtu, iedomājos, es sajutu vientulību, lielas skumjas un ilgas. Tajā vecumā man nebija nelaimīga pirmā mīlestība, lai izjustu šādas skumjas. Es savu pāra cilvēku tā arī neesmu sastapusi. Šobrīd man savas ģimenes nav un tas skumdina).
Lai arī kas būtu noticis iepriekšējās dzīvēs, precīzi es to nezinu, bet mans jautājums ir šāds: Kā lai strādāju ar iepriekšējo dzīvju situācijām, ja nav zināms, kādi apstākļi/cilvēki radīja šo pamestības un vientulības sajūtu? Kā man runāt ar šīm situācijām, lai nonāktu pie piedošanas? Visbeidzot, kas būtu jāsaprot, jāmācās no situācijām, kuru rezultāts ir pamestība un vientulība?
Elvita Rudzāte atbild: Ja Dievs cilvēkam Pats neparāda, kas ir bijis iepriekšējās dzīvēs, tad tas nozīmē, ka cilvēkam nav nekas par iepriekšējām dzīvēm jāzina un speciāli ar tām nav jāstrādā, bet jāstrādā ar to, kas traucē būt laimīgai šajā dzīvē. Greisai ir jāpasaka pašai sev: “Lai kas ir bijis iepriekšējās dzīvēs, lai kurš mani ir sāpinājis, es piedodu, jo vēlos iet uz priekšu, neatskatoties atpakaļ.” Tad, kad Dievs gribēs, lai Greisa atskatās uz kādu pagātnē pieļauto kļūdu, tad Viņš dos skaidras zīmes un Pats parādīs Greisai to, kas viņai jāredz tādā veidā kā Viņš to vēlēsies.
Ja Greisa jūtas vientuļa, tas nozīmē, ka viņa vēl ir tālu no Dieva, jo Augstākie Spēki ir kopā ar cilvēku 24 stundas dienā un katru dienu. Kad cilvēks apzināti tuvojas Dievam, tad Viņš dažādās dzīves epizodēs sajūt Augstāko Spēku klātesamību caur saņemto palīdzību šķietami bezcerīgās vai ļoti grūtās dzīves situācijās. Es nezinu, kas ir bijis Greisas iepriekšējās dzīvēs, bet es zinu tikai to, ka viņa nav apguvusi vientulības mācību.
Greisai ir jāiemācās būt laimīgai pašai savā sirdī, neieliekot savu laimi “citiem klēpī”, t.i., neuzskatot, ka laimīgu cilvēku dara ārpasaule. Cilvēks, kas iet garīgās attīstības ceļu, sasniedzot noteiktu apziņas līmeni, vairs pats īpaši nevēlas komunicēt ar cilvēkiem, kuri nav līdzīgā apziņas līmenī. Viņu neinteresē tukšas sarunas par bērniem, darbu, kaimiņiem u.tml. Viņš vairāk vēlas komunicēt ar līdzīgi domājošiem, pārrunājot jautājumus par Dievu, Smalko plāno, dzīvi utt. Ja viņam šāda iespēja nav, viņš tāpēc nejūtas nelaimīgs. Viņš jūtas laimīgs no iespējas arvien vairāk tuvoties Dievam, kalpojot cilvēcei un visai citai dzīvai radībai. Kalpošanas procesā nav iespējams palikt vienam, vienmēr būs kāds, kas tevi atbalstīs, ar ko varēsi pārrunāt svarīgus jautājumus un saņemt padomus.
Vientulība māca, ka tu pat teorētiski nevari būt viens, ja tikai tu zinātu cik daudz dzīvības tev ir apkārt neredzamajā pasaulē, bet tas gan nenozīmē, ka tev ir jāmēģina komunicēt ar Smalkajā plānā esošajām būtnēm, jo pastāv ļoti augsts risks, ka kontakts būs nevis ar eņģeli, bet gan ar kādu astrāli, kurš uzdosies par eņģeli. Kad cilvēks to apzinās, tad viņš vairs nejūtas vientuļš un sāk kaut ko darīt, lai neuzņemtu uz sevis bezdarbības karmu, attīstoties Garā.
Citiem vārdiem sakot, iesaku Greisai iesaistīties kādā labdarības kustībā vai attīstīt pašai savu labdarības kustību, darbu veltot Dievam, tad viņa nekad nejutīsies vientuļa un pamesta.