Neko nevajag gaidīt! 09.04.2015

2015.gada Lielajā Piektdienā, kad modos no miega, pamodos ar vārdiem: “Neko nevajag gaidīt!” Esmu ievērojusi, ja es pamostos ar kaut kādiem vārdiem, tas nozīmē, ka esmu atgriezusies no sava Skolotāja svētnīcas, kur miega laikā esmu kaut ko iemācījusies un laiks ir iemācīto nodot tālāk. Tā tas bija arī šoreiz, kad sapratu, ka man jānodod tālāk mācība, ka neko nevajag gaidīt, ne labu, ne sliktu. Pie sevis nodomāju, ka es jau to zinu, ka arī citiem mācu, ka neko nevajag gaidīt un it kā nepievērsu šiem vārdiem uzmanību, bet Lieldienās man šī frāze nedeva mieru (tā Skolotāji skubina tevi izdarīt to, ko esi apņēmies izdarīt) līdz apsēdos pie datora un sāku rakstīt šo rakstu.

Vienkārši jādzīvo šeit un tagad un jāpriecājas par to, kas tev šajā brīdī ir dots. Ja neredzi to, kas tev ir dots, tad pienācis laiks to ieraudzīt. Pilnīgi visiem ik brīdi kaut ko Dievs dod, tikai mēs neprotam to ieraudzīt. Mēs ieraugām slikto, bet neredzam labo. Ja tev Dievs dod slikto, tad blakus ir arī labais, jo Viņš nekad nedod tikai vienu pusi, Viņš vienmēr dod veselumu, ko veido divas pretējas puses gandrīz vienādās proporcijās, labais drusciņ ir vairāk par slikto.

LTV noskatījos sižetu, kur Latvijā dzīvojošas ģimenes uzņēma pie sevis ciemos Ukrainas bērnus. Protams, žēl Ukrainas bērnu, ka viņi ir zaudējuši mājas un vecākus, bet viens Ukrainas zēns teica: “Līdz šim man bija tikai māsa, bet tagad būs 4 brāļi”, domājot par bērniem no Latvijas, kas viņu uzņēma savā ģimenē. Viņš ieraudzīja ieguvumu savās bēdās.

Visbiežāk mūsdienās cilvēkus nodarbina neveiksmīgu partnerattiecību jautājums. Partnerattiecībās bieži partneri viens no otra gaida mīļus vārdus, cieņu, mīlestību, uzmanību, pateicību, jauki kopā pavadītu laiku, pieskārienus, labus vārdus utt. Tā vien šķiet, ka tas taču ir tikai normāli, bet izrādās, ka tā ir nebrīve. Kāpēc?

Mēģiniet sajust kā jūs jūtaties, ja jūs neko negaidāt ne no saviem tuviniekiem, draugiem, radiniekiem, paziņām, darba kolēģiem, kaimiņiem un valdības. Jūs ne no viena neko negaidāt, mēģiniet sajust šo izjūtu… Tā ir brīvības izjūta, tev neviens neko nav parādā. Tā ir liela brīvība, jo tikai domas, ka man pienākas vai domas, kāpēc par mani neatceras, kāpēc man nepiezvanīja, kāpēc neuzaicināja pie sevis, kāpēc nepateica, ka mani mīl, kāpēc nesamaksāja adekvātu atalgojumu, kāpēc neatdeva parādu utt… tas viss rada tikai nebrīvi un ciešanas.

Man ir zināma sieviete, kura cieta savā laulībā, bērnu tēvs viņu ļoti pazemoja un nicināja līdz attiecības pārtrauca. Sieviete ļoti centās būt laba, saprotoša sieva un mīļa māte saviem bērniem, bet viņas labo bērnu tēvs un viņa māte neredzēja, toties redzēja viņas slikto, kas tika nepārtraukti pārmests. Sieviete ļoti pārdzīvoja šo situāciju un bija nelaimīga. Kad teicu sievietei, pārstāj gaidīt, kad tevi novērtēs, kad ieraudzīs tavu labo. Pietiek, ka to redz Dievs. Nevienam citam tas nav obligāti jāredz, svarīgi, lai Dievs to redz, bet Dievam mums nekas nav jāsaka vai jāpierāda, Viņš redz visslēptākās domas mūsu sirdī, Viņš zina kad mēs esam patiesi un kad melojam.

Sieviete it kā mani saprata, bet turpināja ciest un viņas veselības stāvoklis pasliktinājās. Sieviete turpināja izkalpoties mīlestību, bet neviens to nenovērtēja, jo mīlestību nevajag izkalpoties. Ja mīlestību cenšas izkalpoties, tad tā nav brīva mīlestība, bet savtīgi dota mīlestība, lai saņemtu atpakaļ kādu labumu. Dievs redz šo savtīgumu pat, ja cilvēki to neredz, tāpēc Viņš neatalgo šo savtīgo mīlestību ar pretmīlestību. Tikai Dieva rokās ir rezultāts, tā ir ārkārtīgi svarīga patiesība, kuru nepieciešams mums saprast pilnīgi visās jomās, ieskaitot attiecības ģimenē un darba rezultātus.

Nevajag gaidīt labus rezultātus, vajag ļauties procesam un skatīties kādi būs rezultāti. Arī slikti rezultāti kaut ko vēsta un ne vienmēr tie vēsta kaut ko sliktu, bet iespējams tie dod jaunu iespēju. Es ļoti vēroju savus darba rezultātus un cenšos saprast, ko Dievs no manis gaida. Ja man kaut kas nesanāk, un patiesībā esmu piedzīvojusi daudz neveiksmes, tas nenozīmē, ka tāpēc es sevi šaustu, ka esmu slikti strādājusi. Nē, es uz savām neveiksmēm raugos pavisam ar citu skatienu – es cenšos saprast ko Dievs no manis gaida, lai es darītu citādi? Dievs man neko nesaka balsī dari tā vai citādi. Viņš ļauj man rīkoties brīvi kā es uzskatu par pareizu, bet mani darba rezultāti man gan skaidri norāda kurā virzienā iet vai neiet. Dzīve ir kā spēle “Aklās vistiņas”, kad tu taustīdamies ej un kāds tev saka: “Silts, karsts, vēsāks, auksts, ledains, siltāks…” Vai jums bērnībā nepatika spēlēt šo spēli? Patika. Kāpēc tagad nevēlaties spēlēt šo dzīves spēli, bet gribat saņemt skaidras norādes kā viss pareizi būtu jādara?

Bieži ir tā, ka tu neko negaidi, bet no tevis gaida un tu to jūti. Kā rīkoties? Ja vēlies no sirds iepriecināt, kāpēc gan nedot tiem, kas gaida kaut ko no tevis, bet, ja tevī nav vēlēšanās dot, tad labāk paliec saskaņā ar sevi nekā dari kaut ko pret savu gribu. Ja tu dod no sirds, tad tu esi brīvs un neko atpakaļ negaidi. Ja tu dod tāpēc, lai būtu labs, tad tavu doto visdrīzāk nenovērtēs tādā veidā kā tu gaidi un tu izjutīsi vilšanās izjūtu. Ja tu dod no sirds un negaidi pat paldies, tad vilšanās nav iespējama, jo tu neko negaidi.

Vai tagad saprotat cik svarīgi ir visās jomās neko negaidīt, bet tikai dot no sirds! Došana no sirds tevi atbrīvo no vēlmes saņemt. Nekā negaidīšana tevi atbrīvo no vēlmes saņemt. Tātad vēlme saņemt ir tā, kas mūs sasien tīklos un rada nebrīves izjūtu. Tātad tikai atbrīvojoties no vēlmes saņemt mēs jūtamies brīvi kā putni, kas lido un no augšas uz visu noraugās it kā uz viņiem tas neattiektos. Kāpēc jūs nevēlaties izbaudīt šo putna brīvības izjūtu, paraudzīties uz visu no malas, nekam nepieķeroties, ļaujoties lidojumam?

Izbaudiet nekā negaidīšanas brīvību! Tas tā dīvaini izklausās, bet tieši tā tas ir – JA VĒLIES BŪT LAIMĪGS, NEKO NEVAJAG GAIDĪT!

Autore: Elvita Rudzāte