Kā es varu glābt savu dvēseli? – pirmais turpinājums 17.11.2022
Kā es varu glābt savu dvēseli? – raksta sākums
Justīne jautā: Ko Jūs domājāt ar atbildības uzņemšanos? Bieži vien cilvēki, kuri ir pārmēru atbildīgi, cieš no vainas izjūtas. Zinu sievieti, kura lasa Siņeļņikovu, visu laiku izvērtē katru situāciju, kas nav slikti, bet slikti ir tas, ka viņas vēlme būt perfektai visos sīkumos noved pie migrēnas. Zinu cilvēkus, kuri neveido attiecības tikai tāpēc, ka domā, ka nespēs visu laiku partnerim dot mīlestību, jo pašam ir personiskas problēmas. Kā lai cilvēks dzīvo atbildīgi bez vainas izjūtas “man taču tas jādara, tas ir mans pienākums”?
Elvita Rudzāte atbild: Atbildība un pienākums ir divi dažādi jēdzieni. Atbildība ir apņemšanās par kaut ko rūpēties. Piemēram, vecākiem ir jābūt atbildīgiem par saviem bērniem, jo viņi izdarīja izvēli radīt bērnus. Tas nozīmē, ka vecākiem ir jārūpējas par saviem bērniem tā, lai tie justos labi un attīstītos. Cilvēkiem jāuzņemas atbildība par dabu, lai tā netiktu izpostīta, jo cilvēka attieksme pret dabu ietekmē tās pastāvēšanu nākotnē. Ģimenē partneriem ir jāuzņemas atbildība vienam par otru, lai ģimene būtu stipra un neizjuktu pie pirmajām nesaskaņām. Skolā bērniem jāuzņemas atbildība par savām sekmēm, jo no tām būs atkarīgas viņa turpmākās izglītošanās iespējas augstskolā. Slimnīcā ārstiem jāuzņemas atbildība par slimniekiem. Politiķiem jāuzņemas atbildība par politiskiem lēmumiem. Valdībai jāuzņemas atbildība par valsts attīstību. Un tā varētu uzskaitīt daudz situāciju, kur kādam ir jāuzņemas atbildība.
Mēs uzņemamies atbildību par pilnīgi visām izvēlēm, kuras esam izdarījuši. Ja kādam izdodas izvairīties no alimentu maksāšanas, tad parāds būs jāatdod vēlāk, ja ne šajā dzīvē, tad nākamajās. Ja kāds aizbēg no atbildības, piemēram, pametot ģimeni, tad atbildība būs jāuzņemas vēlāk, piedzīvojot ciešanas, kad bumerangs atgriezīsies atpakaļ šajā vai nākamajās dzīvēs.
Mūsdienās ir ļoti attīstījusies juridiskā joma, kad advokāti spēj aizstāvēt pat acīm redzami izdarītu noziegumu un noziedznieks izbēg no soda. Bet vai viņš tiešām izbēg no atbildības par izdarīto noziegumu? Tā ir tikai ilūzija, ka var izbēgt no atbildības par pieļautu kļūdu. Par visu dzīvē ir jāmaksā. Par izvairīšanos no atbildības ir jāmaksā ar ciešanām. Jo lielāka kļūda, jo lielākas ciešanas.
Neviens nevar izvairīties no atbildības. Jo ātrāk cilvēki to sapratīs, jo vairāk sevi pasargās no ciešanām nākotnē.
Rakstā minētā sieviete nebija uzņēmusies atbildību par savu bērnu un nevēlējās to uzņemties par drauga bērniem.
Pienākums ir konkrēts uzdevums. Atbildība ietver sevī visus pienākumus, lai nodrošinātu atbildību. Piemēram, vecāki ir atbildīgi par savu bērnu, lai tas izglītotos skolā, bet pienākumi vecākiem ir ļoti dažādi. Tēvam var būt pienākums aizvest bērnu uz skolu, bet mātei sagatavot skolai apģērbu. Bērnam ir pienākums mācīties.
Vainas izjūta patiešām var rasties, ja nespēj pietiekami labi izpildīt kādu no pienākumiem, bet tas nenozīmē, ka tev ir jājūtas vainīgam. Ja kaut ko nespēj izdarīt pietiekami labi, tad meklē risinājumu kā citādā veidā to izdarīt, lūdzot kādam palīdzību.
Piemēram, ja vīrietis zina, ka nespēs ģimeni nodrošināt materiāli, tad viņam tas ir godīgi jāpasaka partnerim, jo iespējams partnerim piemīt kvalitātes, lai no savas puses palīdzētu nodrošināt ģimenei materiālās vajadzības. Respektīvi vienmēr pēc nepieciešamības pastāv iespēja atbildību dalīt ar kādu, ja domā, ka pats nespēsi paveikt kādus pienākumus. Tāpēc nav jāatsakās no ģimenes veidošanas, bet veidojot ģimeni jābūt skaidrībai starp partneriem kā tiek ģimenē sadalīta atbildība un pienākumi. Tie, kuri atsakās no ģimenes veidošanas aiz nevēlēšanās uzņemties par ģimeni atbildību, tie patiesībā bēg no grūtībām un apstājas garīgajā izaugsmē, jo cilvēks garīgi attīstās tikai tad, ja viņš pārvar grūtības.
Tāpēc katrs cilvēks ir atbildīgs par savu evolūciju. Ja vēlies attīstīties, tad uzņemies atbildību, pildi nepieciešamos pienākumus, lai nodrošinātu atbildību un pārvari grūtības ar kurām sastapsies. Ja nevēlies attīstīties, tad dari ko gribi, uzņemoties atbildību par savas izvēles sekām – ko sēsi, to pļausi. Tikai nevaino citus par savu grūto dzīvi, jo pats vien esi atbildīgs par to, ko piedzīvo.
Kā lai cilvēks dzīvo atbildīgi bez vainas izjūtas? Pārstājot sevi sodīt, bet pildot pienākumus tik labi cik spēj, neizvirzot prasības kā tie būtu jāpilda. Galvenais, ko Dievs gaida, lai ikviens pienākums tiktu veikts ar mīlestību. Piemēram, es atceros, kā skolā darbmācības stundās mammai šuvu adatām spilventiņu. Man tas sanāca šķībs un greizs, bet mamma bija tik ļoti priecīga par šo spilventiņu, jo zināja, ka es to esmu šuvusi pati tik labi cik spēju. Šo spilventiņu mamma glabāja un es to izmantoju adatām vēl joprojām.