Nebrīve no materiālām problēmām 16.04.2015
Pavisam nesen man bija saruna ar pensionāri, kura jau ilgus gadus iet garīgās attīstības ceļu un ļoti strādā ar sevi. Viņai pēdējā laikā ļoti sāp abas rokas. Viņa saprata, ka roku sāpes ir saistītas ar viņas dusmām uz esošo situāciju, ka viņai visu laiku diezgan smagi ir jāstrādā, lai varētu sevi uzturēt. Pensija sedz tikai komunālos maksājumus, bet dzīvošanai viņai ir jānopelna ar darbu. Es viņu mēģināju mierināt, ka viss ir kārtībā, Dievs par viņu parūpējas, dodot viņai papildus nopelnīšanas iespējas un labu veselību. Kāpēc viņa tā ir sadusmojusies uz esošo situāciju? Viņa atbildēja, ka nejūtoties brīva no materiālām problēmām, ka visu laiku domājot par naudas pelnīšanu, un tas viņu ļoti neapmierina, jo vēloties beidzot vecumdienās, padzīvot mierīgi un brīvi, jo nekad neesot šādu brīvību no materiālām problēmām piedzīvojusi. Tad es teicu, lai viņa atstāj savas problēmas Dievam un mierīgi ar mīlestību turpina strādāt, bet mans ieteikums viņu pat sadusmoja. Viņa teica, ka negribot vairāk dzīvot bailēs par materiālām problēmām, ka vēlas no tām tikt vaļā, bet laicīgā dzīve viņu no tām neatbrīvo un viņa neredz nekādu iespēju kā no tām atbrīvoties. Tad es jautāju viņai, vai viņa tic Dievam, ka Tas par viņu parūpēsies? Viņa atbildēja, ka tic Dievam, bet saprot, ka Dievs par viņu nevar parūpēties, ka viņai pašai vien tas būšot jāizdara.
Tajā pašā dienā, kad man notika saruna ar šo pensionāri, ceļot lielu smagumu, pēc ilgiem gadiem atkal sajutu sāpes savas muguras krustu daļā. Jau vairāk kā 10 gadus biju atbrīvojusies no šīs problēmas, bet problēma atkal pie manis atgriezās. Kaut arī zināju, ka ceļot pārlieku lielu smagumu, muguras trauma bija dabiska, tomēr es zināju, ka man nebūtu radusies šī trauma, ja muguras krustu daļā nebūtu uzkrājies stress – bailes no ekonomiskām problēmām. Muguras trauma man skaidri norādīja, ka esmu šo stresu nemanot atkal sevī uzkrājusi. Domāju, kāpēc tā ir noticis? Vairāk kā jebkad agrāk ticu un paļaujos uz Dievu, zinu, ka Viņa ziņā ir visi mani materiālie jautājumi, bet ķermenis nekad nemelo, lai kā ar prātu mēs spējam sevi nomierināt un dažkārt pat sevi piemānīt.
Pie sevis nodomāju, ka man ir līdzīga problēma kā pensionārei, ka abas baidāmies no materiāla rakstura problēmām, tikai atšķirība bija tā, ka pensionāre bija sākusi dusmoties par esošo situāciju. Tā kā abas situācijas bija vienā dienā, tad sapratu, ka Dievs man dod zīmi un pieredzi labāk izprast Materiālisma mācību.
Naktī guļot mugura ļoti sāpēja, tāpēc miegs bija nepilnīgs un man bija laiks padomāt. Vispirms sāku domāt, vai man tiešām ir bailes no materiālām problēmām? Sapratu, ka tās vairāk bija bailes piedzīvot materiāla rakstura problēmas, t.i., bailes no nākotnes par kuru mēs neko nezinām un nevaram zināt. Sapratu, ka cilvēkam patīk dzīvot ar apziņu, ka nākotnē viss būs kārtībā, bet, ja tam nav pierādījumu, piemēram, pietiekami uzkrājumi bankas kontā, tad var rasties bailes, ka nākotnē esošā nauda var izbeigties un nebūs iespēja nopelnīt nepieciešamos līdzekļus.
Tad es sev uzdevu jautājumu, kāpēc es līdz galam neuzticu savus materiālos jautājumus Dievam, kāpēc manī ir bailes par potenciālām materiālām problēmām? Iegrimu pārdomās, bet es taču ticu Dievam un pilnībā paļaujos uz Viņa gribu, bet kāpēc tomēr manī šis stress bija? Tad es atcerējos savu sarunu ar pensionāri un neparasto situāciju, ka tajā brīdī nez no kurienes manu acu priekšā bija uz galda parādījies liels zirneklis. Nekad tik lielu zirnekli nebiju redzējusi, ar tik lielām divām acīm. Man nav bailes no zirnekļiem, ārā bija slikts laiks, un es zirnekli saudzīgi nolieku papīrgrozā. Ik pa laikam paskatījos, ko viņš tur dara, bet viņš nekustējās no vietas. Kad rakstīju šo rakstu, vēlreiz paskatījos, ko dara zirneklis, bet viņa vairs tur nebija. Bija skaidrs, ka zirneklis man nesa ziņu. Zirneklis simbolizē vēlmi būt par kaut ko, ticību sev, bet šoreiz man likās, ka viņa parādīšanās un nekustēšanās no vietas bija saistīta ar citu simbolisko nozīmi, zirnekļa tīkliem, kuros iekrīt mušas. Es sapratu, ka gan es, gan pensionāre, mēs abas bijām mušas, kuras bija iekritušas materiālisma tīklos. Mēs abas nebijām brīvas, tikai katrai šī nebrīve no materiālām problēmām izpaudās savādāk.
Sāku domāt, kā iegūt šo brīvību, ja Dievs mūs neatbrīvo no laicīgiem pienākumiem – par dzīvošanu ir jāmaksā, kaut kas ir arī jāēd un jāvelk mugurā, kā lai nesatraucas par nākotni, kura ir tik neskaidra. Putni nekad nedomā par savu nākotni, bet Dievs vienmēr tos pabaro. Kā iemācīties būt tik brīvam kā putnam? Atkal atcerējos par zirnekli, kurš teica, ka tikai ar Ticību var izkļūt no bailēm. Ja cilvēkā nav pietiekamas Ticības, tad tās vietā ir bailes.
Tā kā mans analītiskais prāts nedeva man mieru, tad atkal sāku domāt, kas notiktu, ja iestātos sliktākais scenārijs no iespējamiem? Sapratu, ka īstenībā jau nekas īpašs, vienīgi dzīvē notiktu pārmaiņas. Esmu ievērojusi, ja es esmu ērti iekārtojusies un kaut kādus savus uzdevumus nepildu, tad Dievs mani izdzen ārā no komforta zonas, lai es sāktu kustēties ašāk un domāt jaunas idejas. Es sapratu, ka tā arī ir paļāvība uz Dievu – skatīties, kas notiek tavā laicīgajā dzīvē, un kad piemeklē kāda problēma, tad tā ir zīme, ka ir pienācis laiks pārmaiņām, tikai jāsaprot kādām. Svarīgi ir ļauties šīm Dieva dotajām pārmaiņām.
Rakstot šo rakstu, mana mugura palika arvien mierīgāka. Sāpēs vairs praktiski nejūtu, vēl palikusi ir tikai velkoša sajūta. Atkal pierādījums, ka bez zālēm var ātri tikt galā ar veselības problēmu, ja tikai saproti savu neapgūto mācību un maini savu domāšanu. Galvenā atziņa, ko sapratu pēc šī pārbaudījuma bija tā, ka baidoties no materiālām problēmām, mēs liedzam sev pārmaiņu burvību. Pārmaiņas ir nepieciešamas, lai nepārtraukti notiktu attīstība. Stabilitāte un drošība mūs iemidzina un mēs neļaujamies pārmaiņām.
Kā tad mums vajadzētu uztvert dzīvi? Dzīve ir plūsma, kura nevar nevienu mirkli stāvēt uz vietas. Ja mēs mēģinām kādu brīdi to aizturēt, pakavējoties patīkamajās sajūtās, tad mēs kļūstam kūtri un apstājamies attīstībā. Tāpēc tajos brīžos Dievs mūs ar dažādiem notikumiem izkustina mūs no vietas. Ja mēs nebaidītos no pārmaiņām, bet ļautos dzīves plūsmai, tad mēs arī justos līdzīgi kā putni.
Secinājums: nebrīvi no materiālām problēmām rada bailes no pārmaiņām un nevēlēšanās tās piedzīvot. Citiem vārdiem, cilvēks negrib pārmaiņas, jo vēlas justies droši. Bailes no pārmaiņām rada nepietiekama ticība Dievam, ka Viņš par mums parūpēsies, ka viss kas notiek, notiek tikai uz labu. Ja mēs uztversim, ka pārmaiņas vienmēr beidzas ar ieguvumu (bieži ar tādu, ko neesam gaidījuši), tad mums vairs nav par ko baidīties. Mums tikai ir jāatveras labajam, kas mūs gaida un jāizjūt brīvība, ka mums nav par ko satraukties. Dievs ir mums līdzās 24 h diennaktī, Viņš mūs mīl 24 h diennaktī. Kāpēc tad mēs baidāmies? Tāpēc, ka nespējam noticēt, ka visas Dieva dotās pārmaiņas ir uz labu. Ļausimies pārmaiņām, lai cik grūtas pirmajā acu uzmetienā tās mums šķistu, jo mēs taču zinām, ka viss beigsies laimīgi un rezultātā mēs būsim tikai ieguvēji!
Autore: Elvita Rudzāte