Sarunas par Tikumības kodeksu: 1. Es pret citiem izturos tā, kā gribu, lai citi izturētos pret mani 19.04.2015
Starptautiskā sabiedriskā kustība “PAR TIKUMĪBU!” atgādina plaukstošu ziedu, jaunu un svaigu, ar ziedēšanas sākuma spēcīgo aromātu. Ar gudru ziņu kustība par savu simbolu ir izvēlējusies baltas lilijas ziedu – tīrības un harmonijas simbolu. Balta lilija uz zili baltās lentītes fona, kas ir otrs kustības simbols, liecina par cildenumu un augstiem centieniem, par žēlsirdību un garīgumu. Pēc būtības visas šīs īpašības ietilpst Tikumības jēdzienā.
Katrs cilvēks, kas ir kļuvis par kustības “PAR TIKUMĪBU!” dalībnieku, cenšas būt tikumīgs itin visā. Pašlaik ir 4,5 tūkstoši kustības dalībnieku, un katru dienu jauni cilvēki papildina kustības dalībnieku rindas. Šie cilvēki dzīvo dažādās valstīs: Krievijā un ASV, Vācijā un Ukrainā, Latvijā un Jaunzēlandē – 58 pasaules valstīs (pašlaik). Kustība ir starptautiska, tai nav ne reliģisku, ne politisku, ne jebkādu citu ambīciju. Tās dalībnieki pieder pie dažādām reliģijām, pie dažādām partijām, viņiem ir atšķirīgs dzīves veids, bet galvenais, kas viņus apvieno, ir vēlēšanās dzīvot pēc sirdsapziņas.
Ko nozīmē dzīvot pēc sirdsapziņas? Tas ir pateikts Kustības dalībnieka kodeksā, kurā ir 10 punkti – divdesmit pirmā gadsimta cilvēka 10 “baušļi”, izteikti mūsdienu valodā. Šīs tēzes atgādina senās patiesības, ko savā laikā ir devuši cilvēces gudrie Skolotāji. Tie ir pietiekami vienkārši tikumības likumi, ko ievērojot cilvēks noteikti pats var kļūt labāks un labāku darīt pasauli. Tas tā vienmēr ir bijis: “Ja gribi mainīt pasauli, sāc ar sevi!”
Izlasīsim Kodeksa tēzes.
Starptautiskās sabiedriskās kustības “PAR TIKUMĪBU!” dalībnieka kodekss
1. Es pret citiem izturos tā, kā gribu, lai citi izturētos pret mani.
2. Es nedaru ļaunu ne cilvēkam, ne dzīvniekam, ne Dabai.
3. Es saudzīgi un ar mīlestību izturos pret tuvākajiem un pret dzimtajām mājām – planētu Zeme.
4. Es esmu par darbu Vispārības Labumam.
5. Es izvēlos godīgumu, taisnīgumu un patiesīgumu, tikumisku tīrību, vienkāršību un pieticību sabiedriskajā un personīgajā dzīvē.
6. Es tiecos uz savas apziņas paaugstināšanu un pozitīvu domāšanu.
7. Es piekopju veselīgu dzīves veidu.
8. Es priecājos par citu sasniegumiem tāpat kā par saviem.
9. Es esmu par visu tautu brālību.
10. Es dzīvoju saskaņā ar Sirdsapziņu.
Pieņemdams šos principus, kustības dalībnieks apliecina (vispirms pats sev), ka turpmāk centīsies dzīvot pēc tiem, apņemas kontrolēt savu rīcību, jūtas un domas un apzinīgāk apsvērt katru izvēli savā dzīvē.
Ir pilnīgi acīmredzami, ka Zemes cilvēces vidū ir ļoti maz ideālu un augsti tikumīgu cilvēku. Taču, ja mēs nenospraudīsim sev augstus mērķus, tad arī nepavirzīsimies uz priekšu.
Visi saprot, ka mainīties var tikai pamazām. Sākumā cilvēks apjauš un pieņem tikumības principus. Otrajā posmā mēģina dzīvot tiem atbilstoši (šajā posmā viņš salīdzina savu rīcību ar kodeksa tēzēm, apzinās savas kļūdas, – lūk, kāpēc vajag zināt kodeksu no galvas kā reizesrēķinu). Un beidzot, trešajā posmā tikumības principi ieaug viņa apziņā tiktāl, ka viņš rīkojas tikai tikumīgi un nekā citādi.
Atcerēsimies stāstiņu par tauriņu, kas mēģināja izkļūt no kokona.
Tauriņš stipri nopūlējās, lai padarītu plašāku spraudziņu kokonā. Garāmejošajam cilvēkam kļuva tauriņa žēl. Viņš sameklēja kabatas nazīti un pārgrieza kokonu. Tauriņš tūlīt tika brīvībā. Taču viņa ķermenītis bija tik vārgs, ka viņš tā arī nespēja palidot.
Tauriņa spārni galu galā būtu kļuvuši pietiekami stipri, ja viņš būtu ilgāku laiku pats pūlējies tikt brīvībā. Gudrā dzīve lika tauriņam ar lielām pūlēm tikt ārā no kokona, lai viņš varētu augt un attīstīties.
Tieši tāds pats princips ir apziņas mainīšanas pamatā. Tikai atšķirībā no tauriņa mēs mainām savu apziņu nepārtraukti, visa mūža garumā. Galvenais ir zināt, uz ko mums jātiecas, un tiekties uz to katru dienu.
Beigu beigās mēs izkļūsim no mūsu apziņas ierobežojumu kokoniem un iemācīsimies lidot.
Šajās sarunās mēs sīkāk aplūkosim katru kodeksa tēzi, nepretendējot uz patiesību pēdējā instancē. Aicināsim palīgā lielo cilvēces skolotāju – filozofu, mācību un reliģiju pamatlicēju gudrību un arī mūsu sirdis un veselo saprātu.
Pirmā saruna
Es pret citiem izturos tā, kā gribu, lai citi izturētos pret mani
Šajā pirmajā Starptautiskās sabiedriskās kustības dalībnieka kodeksa punktā atspoguļojas tikumības Zelta likums, kas ir sastopams katrā kultūrā: hinduismā, budismā, jūdaismā, kristietībā, islāmā, konfuciānismā, antīko filozofu darbos.
Šis fundamentālais likums atspoguļo tikumības prasību: (ne)izturies pret citiem tā, kā tu (ne)gribētu, lai citi izturas pret tevi. Tas radies pirmās tūkstošgades vidū pirms mūsu ēras, turklāt tas parādījies vienlaikus un savstarpēji nesaistīti dažādās austrumu un rietumu kultūrās, acīmredzot tajā visspilgtāk izpaužas tai laikā notiekošais humānistiskais apvērsums. Savu nosaukumu “Zelta” šis likums ieguva XVIII gadsimtā Rietumeiropas garīgajā tradīcijā.
Dažādos formulējumos tas sastopams “Mahābhāratā”, Budas domu graudos.
Konfūcija atbilde uz skolnieka jautājumu, vai var visu mūžu par vadošo pieņemt vienu vārdu, bija: “Šis vārds ir savstarpība jeb pretmīlestība. Nedari citiem to, ko negribi sev.”
No sengrieķu avotiem jāmin Homēra “Odiseja” un Hērodota “Vēsture”, tikumības Zelta likums tai vai citā formā sastopams arī Talesa no Milētas, Hesioda, Sokrāta, Platona, Aristoteļa un Senekas darbos.
Bībelē tas minēts Kalna sprediķī šādā formulējumā: “Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem.” (Mateja ev. 7:12). Šo likumu vairākkārt atkārtoja arī Jēzus Kristus apustuļi (mācekļi).
Korānā Zelta likums nav fiksēts, bet tas sastopams “Sunnā” kā viens no Muhameda izteikumiem, kurš augstāko ticības principu mācīja šādi: “Dariet visiem cilvēkiem to, ko jūs vēlētos, lai cilvēki darītu jums, un nedariet citiem to, ko jūs nevēlētos sev.”
Vienreiz radies, tikumības Zelta likums ir paliekoši iegājis kultūrā un masu apziņā, iestrādājies kā sakāmvārdi. Piemēram, krievu sakāmvārds saka: “Kas tev citos nepatīk, to nedari arī pats.”
Šis likums visbiežāk tika saprasts kā svarīgākā morālā pamatpatiesība, centrālā praktiskā gudrība un bija viens no pastāvīgajiem ētisko pārdomu priekšmetiem.
Padomāsim arī mēs.
Varētu šķist, ka viss ir saprotams: nedari citiem to, ko negribi, lai citi darītu tev.
Ja es negribu, ka citi mani apvaino (apkrāpj, nogalina u.t.t.), tad es neapvainošu (neapkrāpšu, nenogalināšu u.t.t.) citus.
Ja es gribu, lai pret mani izturētos ar sapratni un labvēlību, tad arī es pats būšu labvēlīgs, iemācīšos sadzirdēt un centīšos saprast citus.
Tātad es dodu pasaulei to, ko pats gaidu no pasaules.
Lūk, no šejienes arī izriet: ja es gribu saņemt prieku, pateicību, rūpes, mīlestību, tad vispirms man pašam jāiemācās priecāties, būt pateicīgam, rūpēties, mīlēt – īsāk sakot, kļūt par tādu, ieaudzināt sevī šīs brīnišķīgās īpašības.
Bet ko mēs darām katru dienu? Kliedzam uz bērniem par nepaklausību, izrādām neapmierinātību un spiežam savus tuviniekus pieņemt mūsu uzskatus, lamājam ierēdņus, valdību un savu valsti. Kur tajā visā ir pozitīvais, pateicība un rūpes?
Padomāsim: ja mēs nemitīgi savās domās iztēlosimies drūmas savas ģimenes vai mūsu valsts nākotnes ainas, vai tad varam sagaidīt kaut jel kādas pozitīvas pārmaiņas mūsu valstī?
Tāpēc ir steidzami jāiemācās radīt sevī pozitīvu noskaņojumu par apkārtējo realitāti. Sapņosim par skaistu nākotni, radīsim brīnišķīgu priekšstatu par to, kādu mēs vēlamies redzēt savu ģimeni, savu valsti. Jo detalizētāk un biežāk mēs radīsim brīnišķās ainas, jo ātrāk tās sāks īstenoties.
Tātad, pirmais, kas cilvēkam ir jāsaprot, – nepieciešamība mainīt savu apziņu.
Otrais – iegūt priekšstatu, kas viņam šajā virzienā ir jādara.
Turpmākais ir tikai tehnika. Un iecerētā īstenošana notiks automātiski, neizbēgami, tiklīdz cilvēka galvā stingri nostiprināsies tas tēls, uz ko viņam jātiecas.
Algoritms ir vienkāršs. Piemēram:
– Es gribu, lai pret mani izturētos ar labvēlību un laipnību.
– Tātad man pašam jākļūst labvēlīgam un laipnam.
– Es sāku iztēloties, ka tieši tāds es esmu.
– Es varu patrenēties pie spoguļa, varu sākumam sagatavot laipnas frāzes, varu iepriekš noskaņoties uz cilvēku, saprast, kas varētu viņu iepriecināt.
– Es sāku sajust un attīstīt savā sirdī labvēlību, eju un dāvāju pretimnākošajiem cilvēkiem savu smaidu, laipni sasveicinos ar kaimiņiem, pārdevējiem, pasta vai poliklīnikas darbiniekiem u. tml.
– Es zinu, ka ne visi cilvēki ir nolēmuši būt labvēlīgi, un tāpēc esmu noskaņots saglabāt labvēlību jebkurā gadījumā, lai vai kā viņi reaģētu.
– Es priecājos, ka cilvēki smaida par atbildi man. Es sāku ievērot, ka viņi uzsmaida man agrāk nekā es izrādu savu laipnību.
– Es redzu, kādi jauki cilvēki ir man visapkārt! Visa pasaule ir kļuvusi laipnāka, viss ir pārmainījies!
Arhimēds ir teicis: “Dodiet man atbalsta punktu, un es pacelšu visu zemeslodi!” Kur gan ir šis atbalsta punkts? Mēs ar pārliecību varam teikt: tas ir pašā cilvēkā, viņa apziņā, viņa uzskatos par pasauli.
Maini savu apziņu, – un mainīsies visa pasaule!
Tatjana Mikušina
Jeļena Iļjina
sending...
