Sarunas par Tikumības kodeksu: 2. Es nedaru ļaunu ne cilvēkam, ne dzīvniekam, ne Dabai 20.04.2015
Šis ir otrais Starptautiskās sabiedriskās kustības “PAR TIKUMĪBU!” dalībnieka kodeksa punkts. Nenodarīt ļaunu nozīmē nevienam nesagādāt nekādas ciešanas vai grūtības.
Par ļauna nedarīšanu, par atteikšanos no vardarbības ir runājuši daudzi filozofi, mācību un reliģiju dibinātāji. Un ne tikai runājuši, bet viņi arī ir dzīvojuši saskaņā ar šo principu.
Diženais indietis Mahatma Gandijs nevardarbīgas pretošanās ceļā panāca savas mīļotās valsts atbrīvošanos no Lielbritānijas kolonizācijas. Gandijs bija ahimsas piekritējs. Ahimsa ir seno indiešu filozofijas princips, kura būtība ir atteikšanās no vardarbības: nekad un nekā, ne domās, ne vārdos, ne darbos nenodarīt ļaunu nevienai dzīvai radībai (cilvēkiem, dzīvniekiem, augiem). Tieši tādēļ savas tautas cīņā pret Lielbritānijas kolonizatoriem viņš nevarēja lietot vardarbīgas metodes. Mīlestība pret dzimteni viņam nozīmēja arī mīlestību pret visu cilvēci. Vēlēdamies kalpot Indijai, viņš nedarīja ļaunu ne Anglijai, ne arī citām valstīm. Gandijs rakstīja: “Tie, kas vardarbības jūras vidū atklāja likumu par atteikšanos no vardarbības, bija nesalīdzināmi ģeniālāki nekā Ņūtons. Viņi… mācīja izmocītajai pasaule, ka tās glābiņš ir atteikšanās no vardarbības.”
“Es uzskatu, ka atteikšanās no vardarbības ir nesalīdzināmi augstāka par vardarbību un ka spēja piedot ir cēlsirdīgāka par vēlēšanos sodīt.”
Lielais krievu rakstnieks Ļ. Tolstojs savā daiļradē attīstīja filozofisko mācību par atteikšanos no vardarbības. Ļ. Tolstojs uzskatīja, ka cilvēkam nav jāatbild ar ļaunu uz ļaunu – tikai tas palīdzēs viņam glābt sevi, savu dvēseli no pagrimuma un nāves. “Saprātam un mīlestībai ir pretīga katra vardarbība. Nepiedalies tajā,” – aicināja rakstnieks.
Kristiešu visvairāk godātajā grāmatā Bībelē, Mateja evaņģēlijā ir aprakstīta kāda jauna cilvēka saruna ar Jēzu. “Mācītāj, ko labu man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?” Viņš tam sacīja: “Ko tu Man jautā par to, kas labs; tik viens ir Labais. Bet, ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi baušļus.” Tas saka Viņam: “Kurus?” Un Jēzus sacīja: “Tev nebūs zagt; tev nebūs dot nepatiesu liecību; godā savu tēvu un māti; un tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.” (Mateja ev. 19: 16-18).
Citāts no budistu traktāta: “Kas man jādara, lai iemantotu Bodhi (mūžīgās patiesības zināšanu)”, – skolnieks jautā savam budistu skolotājam. – “Kāds ir ceļš, lai kļūtu par upasaka (gudrā skolnieku)?” – “Ievēro baušļus”. – “Kādi tie ir?” – “Tev visu mūžu jāatturas no nogalināšanas, zagšanas, laulības pārkāpšanas un meliem”, – atbild skolotājs.
Kā redzam, abos avotos akcentēti četri vienādi ļaunuma veidi: meli, zagšana, laulības pārkāpšana un slepkavība.
Šīs pamācības dotas ar 500 gadu laika starpību (aptuveni tik ilgs laika intervāls ir starp Budas un Jēzus dzīves uz Zemes). Taču visi šie četri baušļi joprojām ir aktuāli. Tāpat kā pirms gadu tūkstošiem, ļaudis joprojām krāpjas, zog, pārkāpj laulību un nogalina cits citu.
Džainismā, seno indiešu reliģijā, kas iedibināta sestajā gadsimtā p.m.ē., bija tikai pieci galvenie ētiskie principi – solījumi. Arī tajos ir teikts: nezodz, nepārkāp laulību. Bet pirmajā vietā ir princips nedarīt ļaunu jeb atturēties no vardarbības. Tas nozīmē nedarīt ļaunu un neapvainot nevienu dzīvu būtni, ne tieši, ne arī netieši.
Piemēram, nedrīkst pat iedomāties kādam nodarīt pāri, lai kas tas arī nebūtu, nedrīkst izrunāt neko, kas varētu kādu citu aizvainot. Vajag arī cienīt citu cilvēku uzskatus. Tātad runa ir par to, lai nekādi nenodarītu pāri: ne ar rīcību, ne ar vārdu, ne ar emocijām, ne ar domu – tā ir tā pati ahimsa, ko ievēroja Gandijs pēc pusotra tūkstoša gadiem, 20. gs. no jauna apliecinādams nevardarbības principa iedarbīgumu.
Džainistu attieksme pret jebkuras dzīvības formas saglabāšanu ir ļoti rūpīga – līdz pat vissīkākajam kukainītim. Tāpēc viņi aizklāj muti ar audumu, lai sarunas laikā tur nejauši neielidotu kāds knislis, bet ejot viņi savā priekšā noslauka ar nelielu slotiņu, lai neuzkāptu kādam kukainītim.
Katram Dieva radījumam ir savs uzdevums, ko mēs savas tumsonības dēļ varam nezināt. Bet, ja mēs paplašinām savu zināšanu loku, savu apziņu, tad mainās mūsu attieksme pret pasauli, un pasaule mums sāk pārvērsties.
Pamēģināsim saprast, kā var mainīt attieksmi pret cilvēku, kas ir jūs aizvainojis vai kā citādi nodarījis jums ļaunu.
Pirmais variants. Vispirms pajautājiet sev: bet, ja nu jūs kādreiz “sākāt pirmais”? Un tagad šis cilvēks jums atmaksā ar to pašu, t.i. izturas pret jums tā, kā kādreiz jūs pret viņu. Bet kādam taču ir jāapstājas pirmajam. Jo kā gan citādi lai pārrauj šo ļaunuma vairošanas ķēdi?
Pat tad, ja jūs agrāk neesat neko ļaunu nodarījis šim konkrētajam cilvēkam, tad katrā ziņā ir daudzi citi, pret kuriem jūs ne vienmēr esat labi izturējies. Tātad, ja jūs savam pāridarītājam neatbildat ar to pašu, tad jūs varat viņa personā atdot savus parādus, kas jums uzkrājušies attiecībā pret citiem cilvēkiem, kurus jūs kādreiz esat apvainojis, pazemojis vai citādi nodarījis ļaunu.
Otrais variants. Nevajag pāridarītāju uztvert kā savu personīgo ienaidnieku. Pamēģiniet izturēties pret viņu kā pret savu skolotāju vai individuālo treneri, kas palielinājis slodzi jūsu dzīves “trenažierī”. Iedomājieties, ka jūs esat atnācis uz trenažieru zāli, izvēlējies skrejceliņu un vairākas dienas trenējies uz tā sev komfortablā ātrumā. Bet atnāk jūsu treneris un ieslēdz lielāku ātrumu. Kā gan vēl var uztrenēt kāju muskuļus, ja netrenējas ar palielinātu slodzi?
Lūk, kāpēc jebkurš cilvēks, kas nodara mums ļaunu, ir treneris, nevis ienaidnieks. Kā gan citādi var uztrenēt “garīgos muskuļus”, ja ne grūtā situācijā? Mēs varam šādā situācijā iemācīties pacietību, pazemību, saglabāt labvēlību.
Tas nenozīmē, ka mums nevajag aizstāvēt savu cieņu, savu ģimeni, piemēram, vēršoties varas iestādēs un struktūrās, kuru uzdevums ir risināt strīdus un konfliktus. Tomēr mums ir jāiemācās neizjust pret saviem ienaidniekiem (tagad jau mūsu dvēseļu treneriem) nekādas negatīvas jūtas. Cilvēki, kas dara ļaunu, apvaino, pazemo, uzbrūk citiem, pēc būtības ir nelaimīgi. Jo viņi nezina, ko dara.
Bet mēs zinām. Mēs esam apņēmušies “nedarīt ļaunu ne cilvēkam, ne dzīvniekam, ne Dabai”. Mēs esam atbildīgi tikai par sevi, par savām reakcijām. Tāpēc, lai cik netaisnīga arī mums nešķistu citu cilvēku izturēšanās pret mums, mums vajag vienkārši piedot viņiem. Protams, tas no mums prasa milzīgu garīgu piepūli. Tas arī ir mūsu garīgo muskuļu treniņš.
Atcerēsimies, kā Jēzus mācīja izturēties pret ienaidniekiem: “… mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst. (Lūkas ev. 6:27) “Kas tevi sit vienā vaigā, tam pagriez arī otru.” (Lūkas ev. 6:29) Jēzus ne tikai mācīja atturēties no vardarbības, viņš tā arī dzīvoja un pazemīgi pieņēma krusta nāvi, ar to parādīdams vienu no galvenajiem aspektiem savā mācībā par Mīlestību un atteikšanos no vardarbības.
Patiesībā mums nav ienaidnieku, ienaidnieks mums ir tikai viens. Austrumos mēdz teikt: ja jūs gribat redzēt savu īsto ienaidnieku, pieejiet pie spoguļa. Tas ir jūsu īstais ienaidnieks ar viņa miesīgajām vēlmēm, egoismu, augstprātību un tumsonību.
Nevajag lamāt un vainot nevienu, ne kaimiņu, ne priekšnieku, ne valdību. Vajag nodarboties ar sevi un tikai ar sevi! Pārtraukt iztēloties negatīvus scenārijus savā prātā. Attīstīt pozitīvu skatījumu uz pasauli, mācīties parādīt labākās jūtas un īpašības. Atteikties no jebkādas vardarbības vispirms savā apziņā.
Tikai tā var izvairīties no pasaules kariem un citām globālām katastrofām. Mūsu nabaga planēta vairs nespēj izturēt nevienu globālu karu. Tikai vispārēja atteikšanās no vardarbības var viņu glābt.
Protams, būs vajadzīgas vairākas cilvēku paaudzes,x pirms cilvēce spēs atteikties no vardarbības un cīņas jūtām. Bet kādam taču ir jāsāk! Sāksim mēs, kustības “Par tikumību!” dalībnieki! Mācīsimies nenodarīt ļaunu nevienam, ne cilvēkam, ne dzīvniekam, ne Dabai!
Tatjana Mikušina
Jeļena Iļjina
Sarunas par Tikumības kodeksu: 1. Es pret citiem izturos tā, kā gribu, lai citi izturētos pret mani
sending...
