Vai kādas reliģijas uzskati nav pretrunā ar citas, vai nenotiek konflikti? 03.12.2022

Aivars jautā: Man kā jaunam “domātājam” rada interesi un saista Jūsu domnīca un tajā paustās idejas, viedokļi un ieteikumi. Saskatu tajos saprātīgu pamatojumu, ja tā var teikt. Tādu pretreakciju nedaudz rada apstāklis, ka šeit tiek apkopots un atbildēts izmantojot visu populārāko reliģiju (ja tā var teikt) kopsavilkumu. Kā Jūs skaidrotu šo – vai kādas reliģijas uzskati nav pretrunā ar citas, vai nenotiek konflikti? Vai neiestājas sakāmvārda situācija- “kas der visam – tas neder nekam”? Ceru, ka uzķērāt domu…Paldies!

Elvita Rudzāte atbild: Visas labu cilvēcei vēlošas reliģijas ir ceļi pie Dieva. Avots ir Viens. Tāpēc reliģijās paustajam nevajadzētu atšķirties, tomēr varu piekrist Aivaram, ka ir jautājumi, kuri mūsdienās dažādās reliģijās tiek interpretēti atšķirīgi.

Piemēram, mūsdienu Kristietība noliedz reinkarnāciju jeb pārdzimšanu, bet tas tā ir tikai mūsdienās. Reinkarnācija no Bībeles tika izņemta laukā 553. gadā pēc Kristus Otrā Konstantinopoles Koncila laikā. Savukārt Budisms mūsdienās atzīst reinkarnāciju, bet nedaudz apraksta to savādāk nekā Dzīvās Ētikas Mācība vai Gudrības Vārda Mācība.

Tāpat Kristietība noliedz Karmas likumu, bet Bībelē minētie vārdi: “…aci pret aci un zobu pret zobu…” daļa kristiešu izprot kā atļauju atriebībai, bet Dzīvās Ētikas Mācībā šie vārdi tiek skaidroti kā Karmas likums – ko sēsi, to pļausi.

Tieši tāpēc, ka cilvēki saņemto informāciju no Dieva dažādi interpretē, reliģijās ir vērojamas atšķirības. Nav jēgas cīnīties par to, kuram ir taisnība. Manā skatījumā gan Kristietība, gan Budisms palīdz cilvēcei kļūt labākai un tas arī ir galvenais. Ja kāds kristietis nevēlas ticēt reinkarnācijai un karmai, tās ir viņa tiesības. Lai Dievs lemj, kā cilvēkam atklāt patiesību.

Sakāmvārds “kas der visam – tas neder nekam” manā skatījumā brīdina par cilvēku vēlmi atrast vienu brīnumlīdzekli, piemēram, vienu reliģiju, lai risinātu visas problēmas, bet tāds brīnumlīdzeklis nepastāv. Piemēram, nav universālu zāļu, kas ārstētu visas slimības. Nav universālas Mācības, kuru pieņemtu visi cilvēki, jo cilvēki ir dažādi, ar dažādu apziņas līmeni. Kas der vienam, neder citam.

Arī Domātājs.lv nelasa visi latvieši. Katrs pats atrod avotu, kur smelties sev nepieciešamās zināšanas.

Es personīgi neesmu pievienojusies nevienai no reliģiskajām konfesijām, jo es esmu izvēlējusies iet Mīlestības ceļu. Iepazīstot dažādas Lielo Skolotāju dotās Mācības, esmu nonākusi pie secinājuma, ka nevar akli uzticēties visai informācijai, kuru ir teicis tavs skolotājs, jo arī viņi var pieslēgties avotam, kas var sniegt maldinošu informāciju. Tāpēc piekrītu viedoklim, cik svarīgi ir domāt līdzi pašam ar savu galvu un sajust ar savu sirdi.

Tie brīži, kad nespēj piekrist skolotājam, jo ar prātu saproti un sirdi jūti, ka Patiesība ir cita, ir grūti brīži, jo tik ļoti gribētos kādam uzticēties pilnībā. Bet, ja būtu tāds skolotājs, kam varētu uzticēties pilnībā, vai cilvēki vispār domātu? Domāju, ka domāšanas process tiktu traucēts, jo varētu vienkārši akli sekot skolotājam, neizprotot skolotāja teikto vārdu dziļāko būtību.

Par laimi es neesmu skolotāja ar lielo burtu, un Domātājs.lv lasītāji to zina, tāpēc viņi manis teikto pārdomā – vai tiešām Elvitai ir taisnība? Nav pat svarīgi vai man ir vai nav taisnība, pats svarīgākais ir tas, ka cilvēki domā. Ja cilvēki domā, tas nozīmē, ka viņi attīstās un pat ja kādā brīdī pieļaus kļūdu, tad pēc laika viņi to sapratīs, kas būs brīdis, kad viņi pakāpsies jaunā garīgās izaugsmes pakāpē.

Mūsdienās daudzi runā par to, cik svarīgi ir attīstīt kritisko domāšanu, bet tajā pašā laikā šie cilvēki negrib domāt, kāpēc citi domā savādāk, piemēram, kāpēc citi cilvēki tic reinkarnācijai? Visu nevar pierādīt ar zinātnes palīdzību, jo zinātne tieši tāpat kā cilvēki tikai attīstās. Tāpēc tik svarīgi ir nenoliegt to, ko neizproti, bet mēģināt izprast savu spēju robežās.

Man patika vārdi, ko reiz teica viens no maniem skolniekiem: “Ja es nepiekrītu kāda viedoklim, tad es sev pasaku, ka laikam es visu nezinu par šo jautājumu…”. Tā ir pareiza pieeja. Ne velti Sokrats teica: “Es zinu tikai to, ka es neko nezinu.” Jo tālāk es eju garīgajā izaugsmes ceļā, jo vairāk apzinos, ka ļoti daudz ko nezinu un tik daudz kas vēl jāmācās, bet šī apziņa man dod prieku dzīvot un pildīt man uzticētos uzdevumus.