Kāpēc es nespēju pieņemt palīdzību? 02.05.2015

Maija jautā: Paldies, ka sniedz man atbildes, tas ir ceļš, kas liek man domāt savādāk. Man ilgu laiku ir tāds kā sasāpējis jautājums, kas mīt mana rakstura īpašībā. Lieta tāda, ka nespēju tik viegli pieņemt cita cilvēka palīdzību. No vairums cilvēkiem neko materiālu nevēlos saņemt, jo jūtu, ka cilvēki tādā veidā mēģina iegūt vai nu manu uzticību, vai labestību u.tml., bet man tas nav nepieciešams, jo ja cilvēks būs man tīkams, viņš būs tīkams ar savu sirdi, nevis materiālam lietām. Tāpēc ļoti izvēlos no kā pieņemt palīdzību un no kā atsakos. Bet kāpēc manī varētu būt šī īpašība un vai tā ir pareiza?

Elvita Rudzāte atbild: Ja Maija pieņem palīdzību tad, kad jūt, ka tā tiek sniegta no sirds, tad tas nozīmē, ka viss ir kārtībā – viņa prot izšķirt kurš cilvēks sniedz nesavtīgu palīdzību, un kurš sniedz to savtīgos nolūkos. Ja Maija nespētu pieņemt palīdzību ne no viena cilvēka, tas nozīmētu, ka viņai ir jāatbrīvojas no lepnības un kauna, izprotot to sniegto mācību. Iesaku Maijai padomāt vai viņā nav šīs divas rakstura īpašības. Ja ir, tad vispirms ir jāatbrīvo sava lepnība, kas māca, ka neviens cilvēks uz pasaules nav labāks vai sliktāks par tevi. Visi cilvēki ir unikāli, ar saviem īpašajiem talantiem. Kad cilvēks atbrīvojas no lepnības, vēlmes lepoties ar saviem sasniegumiem, tad kauns aiziet projām pats par sevi, jo lepnība un kauns kopā veido vienu veselumu. Viena puse ir redzama, bet otra ir slēpta. Samazinot lepnību, automātiski tikpat samazinās kauns.