Manas pārdomas šoreiz būs par to, ka ir paralēlā pasaule, ir eņģeli un ir dzīve tur augšā, kas sazinās ar mums un sniedz informāciju. Protams, ka ne vienmēr mēs to sadzirdam un ja arī sadzirdam ne vienmēr uzklausām.
Man būs viens stāsts par to, kā paralēlā pasaule man sniedz informāciju par to, ka tuvs cilvēks aizies viņsaulē.
Pirms vairākiem gadiem man atnāca šī informācija par manu vecmammu. Mums ar viņu bija labas attiecības, bet ciemošanās bija vairāk nekā reta. Kad atnāca šī informācija zināju, ka viņai r problēmas ar veselību. Nolēmu doties ciemos, jo ātrāk jo labāk, atrādīt mazbērnus un aizvest Lūles grāmatas. To arī izdarīju, bijām ciemos, izrunājamies, iedevu grāmatas un izstāstīju par viņām. Pēc dažām dienām viņa nomira, gultā guļot un rokās turot Lūles grāmatu. Iespējams, ka es uzzināju šo informāciju, lai palīdzētu viņai nomirt mierīgi, jo es ceru, ka lasot grāmatas viņa daudz saprata. Viņai bija aknu ciroze laikam tā sauc to slimību, un pēdējā laikā viņa dikti mocījās ar veselību.
Pēc tā atgadījuma man bieži nāca informācija, kuru citreiz uztvēru, citreiz likās, ka tās tik muļķības.
Bet pēdējās dienas man atkal atnāca informācija par manu tēti. Viņš bija jauns cilvēks 55 gadi, dzīvot gribošs dikti mīlēja mani un manus bērnus. Bet viņam bija niķis ik pa laikam uzkāpt uz “korķa”. To viņš darīja regulāri reizi 1-2 gados, un tas jau bija pierasts. Bet šajā reizē man atnāca informācija, ka tētis mirs. Es to uztvēru, jo tētim pēdējā laikā bija pasliktinājusies veselība, plaušās krājās ūdens un bija sirds mazspēja.
Es to uzvērtu un uzklausīju. Zināju, ka tētis dikti gribēja izrunāties ar manu mammu, kas dzīvo Vācijā un viņi jau bija pašķīrušies, kad es biju mammai puncī. Bet tētis dikti mammu mīlēja, un katru reizi, kad dzēra, par to runāja. Tā kā šoreiz man bija informācija, ka viņš nomirs, es iedevu tētim mammas telefonu, lai visu izrunā. Viņi stundām, lai neteiktu vairāk, runāja pa telefonu. Tētis bija dikti priecīgs par to. Un es zinu, ka viņš juta, ka viņš mirs. Viņš zvanīja visiem, lai izrunātos. Man viņš neko neteica, tikai katru reizi kad zvanīja, teica, ka mīl mani un manus bērnus. Neviens no draugiem un apkārtējiem pat nenojauta, ka tētim ir slikti un, ka viņš zemapziņā gribēja aiziet. Es domāju, ka to zināju tikai es un viņš.
Pagāja dažas dienas un tētim uzkāpa asinsspiediens, un ātrie viņu aizveda uz slimnīcu. Viņš savā ikdienā neatzina ārstus un gāja pie viņiem tikai tad, ja tā bija galējā nepieciešamība. Šoreiz viņš piekrita doties uz slimnīcu, jo laikam cerēja, ka varbūt palīdzēs. Dažas stundas viņš nogulēja intensīvajā terapijā, no rīta uztaisīja analīzes un viss bija labi. Pārveda viņu uz nodaļu un pēc dažām minūtēm viņš nomira.
Kad man to pateica, es biju tam gatava, jo kāds man no paralēlās pasaules to bija pateicis.
Tā kā man nav citu radinieku tad visa tālākā organizācija bija jākārto man un, pateicoties tam, ka es tam biju gatava, tas palīdzēja man to izdarīt.
Man tik sirdī ir jautājums, ja man nāk šī informācija vai tikai tāpēc, lai palīdzētu aizgājējiem aiziet? Vai arī man vajadzēja ko darīt, lai tētis izdzīvotu?
Ko darīt ar šo informāciju un vai es rīkojos pareizi es nezinu. Bet zinu, ka paralēlā pasaule, kas ir ar mums ik brīdi, mēģina mums palīdzēt, bet mums ir jāmācas, to saprast.
Autore: Evita
Elvitas Rudzātes komentārs: Evita visu izdarīja pareizi. Viņa nevarēja glābt savu tēvu, jo viņas tēvs patiešām zemapziņā un es domāju, ka arī apziņā gribēja no dzīves aiziet. Viņa palīdzēja aizgājējiem aiziet ar mierīgu sirdi, nokārtojot šīs zemes parādus, t.i., nožēlojot savas kļūdas. Man pašai dzīvē ir bijušas 5 spilgtas situācijas, kad sapratu, ka es jau pirms cilvēka aiziešanas esmu zinājusi, ka viņš aizies uz Smalko plānu (tās visas bija pēkšņas nāves). Man šķiet, ka informāciju es saņēmu no paša aizgājēja Gara, kas zināja, ka drīzumā pametīs fizisko ķermeni un tāpēc no manis atvadījās. Es sajutu šo atvadīšanos ar sirdi, bet grūti bija tai noticēt.
sending...
