Pasaka par to, kā radās Bumbierāboli un Mežāboli 14.10.2012

Reiz kaimiņos dzīvoja Bumbiera un Ābeles ģimenes. Bumbiera ģimenē auga dēls – Bumbieris, Ābeles ģimenē auga meita – Ābele. Bumbiera ģimene bija nabadzīga, bet Ābeles ģimene bija pietiekami turīga. Bumbiera dēls izauga par skaistu, staltu, spēcīgu, taču visai kautrīgu jaunu vīrieti. Ābeles meita nebija pārāk izskatīga, bet bija pietiekami sabiedriska un aktīva. Kopš bērnības viņa draudzējās ar kaimiņu puisi un klusībā bija viņu iemīlējusi, taču Bumbierim pret Ābeli bija tikai draudzīgas jūtas.

Kādu dienu, kad Bumbieris devās pastaigā pa mežu, viņš ieraudzīja ļoti skaistu meiteni – Mežābeli. Puisis  iemīlējās Mežābelē no pirmā acu skatiena. Viņš devās uz mežu katru dienu, lai tikai satiktu Mežābeli. Kā ierasts, kad Bumbieris atkal devās uz mežu, lai satiktu Mežābeli, viņu sagaidīja Mežābeles māte un pavēstīja: „Tu esi jauks puisis, bet diemžēl pārāk nabadzīgs. Mēs dzīvojam mežā un esam piedzīvojuši daudz grūtu brīžu, tāpēc es nevēlos savai meitai tādu dzīvi, kāda tā bija man. Mana meita precēsies ar Pīlādzi, kurš ir bagāts un pieredzējis vīrs. Lūdzu, nenāc vairs uz mežu, jo manas meitas tev vairs neredzēt.” Bumbieris noskumis devās mājās. Naktī viņš klusībā raudāja par pazaudēto mīlestību, bet nezināja, ko iesākt, lai glābtu situāciju. Viņš nezināja, ka Mežābele negribēja precēties ar Pīlādzi, ka tā bija tikai mātes griba.

Puisis bija pavisam noskumis, strādāja bez prieka un skumdams pavadīja arī brīvos brīžus, līdz viņu uzrunāja Ābele: „Kāpēc tu esi tik noskumis?” Bumbieris ar acīm gluži vai ieurbās zemē, bet neatbildēja. Taču Ābele runāja un runāja, viņa stāstīja par sevi, par savu darbu, par savu hobiju, bet Bumbieris tikai klausījās, brīžiem kautri pasmaidot.  Ābele drauga kautro smaidu uztvēra kā iedrošinājumu uz nopietnākām attiecībām un nodomāja, ka draugs ir tik noskumis tādēļ, ka viņas ģimenes bagātības dēļ nedrīkst viņu bildināt. Vakarā Ābele sāka sarunu ar savu tēvu. Meitene lūdzās tēvam, lai atļauj viņai precēties ar Bumbieri. Ābeles tēvs bija devīgs vīrs un viņu nesatrauca Bumbiera nabadzība, tāpēc viņš devās ciemos pie sava kaimiņa – Bumbiera tēva. Abi pārrunāja, ka ilgus gadus esot abi draudzīgi dzīvojuši kaimiņos, ka nu beidzot varētu attiecības attīstīt citā, nopietnākā pakāpē. Bumbiera tēvs jutās tik lepns par kaimiņa piedāvājumu un, neaprunājoties ar savu dēlu, jau deva piekrišanu laulībām. Vakarā Bumbiera tēvs runāja ar savu dēlu par sarunu ar kaimiņu un priecīgs teica: „Mīļais dēls! Tu esi dzimis laimes krekliņā! Šodien pie manis bija atnācis Ābeles tēvs un teica, ka viņš neiebildīs, ja tu bildināsi viņa meitu. Vai tiešām mēs beidzot tiksim vaļā no nabadzības?” Bumbieris, redzot tēva prieku, neko neteica par savām jūtām pret Mežābeli un atraidījumu no Mežābeles mātes puses. Viņš nodomāja, ka Ābeli pazīst jau kopš bērnības un labāk precēties ar zināmu draugu. Bumbieris kautri tēvam pajautāja, kā bildināt Ābeli, un devās uz Ābeles mājām lūgt Ābeles roku. Ābeles ģimene viņu laipni sagaidīja, un kāzas tika nosvinētas nedēļas laikā. Ziņa par Bumbiera un Ābeles kāzām izplatījās pa visu apkaimi, un par to uzzināja arī Mežābele. Meitene rūgti raudāja, jo bija noticējusi Bumbiera mīlestībai. Mežābele neko nezināja par viņas mātes meliem, ka viņa precēšoties ar Pīlādzi. Meitene bija pārsteigta, ka Bumbieris vairs nenāk viņu apciemot un, saņemdama ziņu par kāzām, nodomāja, ka Bumbieris viņu vienkārši pametis. Tā arī Mežābele piekrita laulībām ar Pīlādzi. Pēc nedēļas tika nosvinētas Mežābeles un Pīlādža kāzas, par kurām runāja visā apkaimē. Bumbieris vēlreiz klusībā norija asaru kamolu un mēģināja Mežābeli aizmirst, pievēršoties savai sievai. Bumbieris iemīlēja savu sievu, jo ikdienas juta sievas patieso mīlestību. Bumbiera un Ābeles ģimenē piedzima skaisti bērni – Bumbierāboli, kurus mēs šodien pazīstam kā ļoti garšīgus ābolus. Savukārt Mežābeles un Pīlādža laulība nebija laimīga, jo Mežābele nespēja iemīlēt savu vīru. Pīlādzis mīlēja savu sievu un dāvināja viņai skaistas dāvanas, laulībā piedzima daudz bērnu – Mežāboli, kurus mēs šodien pazīstam kā rūgtus ābolus, jo tajos ir saglabājies mātes rūgtums par nelaimīgo laulības dzīvi.

Pasaka mums māca, ka arī aprēķina laulība var būt laimīga, ja partneri viens otru iemīl, un šādā laulībā bērni ir veseli (simboliski – garšīgi bumbierāboli). Savukārt, ja laulība nav laimīga, tad laimīgi nav arī bērni. Parasti nelaimīgu laulību ģimenēs bērniem ir veselības problēmas (simboliski – rūgti āboli).

Autore: Elvita Rudzāte