Ilze jautā: Šobrīd saskaros ar atviļņa simptomiem (spiedošs kamols kaklā, viļņveidīgas atraugas, kas ceļas augšā pa barības vadu, jutīgs kuņģis). Šie simptomi parādījās nākamajā dienā pēc 2 situācijām, kuras mani sadusmoja.
Pirmajā situācijā bija tā, ka cilvēks man bija palicis parādā nelielu naudas summu. Viņš solīja, ka naudu atgriezīs, bet tā arī neatgrieza. Tobrīd sajutu sevī dusmas par solījuma neturēšanu, dusmas par bezatbildību, netaisnīguma dusmas un atriebības dusmas. Tagad domājot par šo situāciju, saprotu, ka man šī situācija māca:
Paskatīties uz sevi, vai es vienmēr turu solījumus, kā arī uz priekšdienām pievērst uzmanību, lai es savus dotos solījumus izpildītu.
Paskatīties uz sevi, vai es uzņemos atbildību par visām savām saistībām, kā arī turpmāk sevi pieskatīt, lai es uzņemtos atbildību par savu dzīvi. Vienlaikus atcerēties, ka no atbildības nav iespējams izbēgt. Ja tas izdodas šobrīd, tad nākotnē bezatbildības sekas mani „panāks”.
Apzināties, ka situācija bija taisnīga pret mani, jo iespējams es kādā no iepriekšējām dzīvēm nebiju atdevusi parādu šim cilvēkam un tagad es „pļauju, ko biju iesējusi”.
Atteikties no atriebības, jo tā neko nedos, bet vairāk ielaist mīlestību savā pasaulē. Vienlaikus notikumu atstāt Dieva ziņā, lai Viņš lemj par šo situāciju.
Otrajā situācijā bija tā, ka man bija tālāk jāpārsūta gatavi rēķini, kas saņemti no grāmatvedes. Pamanīju, ka rēķinos ir parādu pozīcijas. Es sazinājos ar grāmatvedi, lai noprecizētu detaļas par parādu pozīcijām.
Diemžēl grāmatvede nebija pretimnākoša un teica, lai es pati skatos detaļas pārskatā, kuru viņa man pēc tam atsūtīja (man nav piekļuves kontiem un maksājumiem). Tas manī izraisīja iekšēju protestu un es „ar sakostiem zobiem” un lielu piespiešanos ķēros klāt šim darbam. Jāsaka, ka no pārskata neko nevarēja saprast, jo tajā nebija ietverti atšifrējumi, kas man palīdzētu saprast. Pēc profesijas es neesmu grāmatvede un finanšu aprēķini nav mana stiprā puse. Šī situācija mani sadusmoja un, lai nesāktu lamāties, es noliku klausuli, normāli nenoslēdzot sarunu ar grāmatvedi. Tagad domājot par situāciju neapgūto mācību kontekstā, es to redzu šādā griezumā, proti, man ir jāsaprot:
Atteikties no vardarbība (manī bija vēlme ar vārdiem ievainot grāmatvedi) un vairāk sevī ielaist mīlestību;
Pašai kļūt pretimnākošākai un atsaucīgākai, kad cilvēki vēršas pie manis;
Apzināties, ka ne vienmēr varam darīt tikai to, kas patīk. Reizēm ir jādara arī kaut kas ārpus mūsu komforta zonas un iemācīties nevis ar piespiešanos, bet ar atvērtu sirdi darīt darbus, kuri nepatīk. Vienlaikus uztvert šādu situāciju kā iespēju uzzināt kaut ko jaunu un pilnveidot savas intelektuālās zināšanas, jo cilvēkam ir jābūt vispusīgi attīstītam;
Apzināties, ka mēs visi kļūdāmies un caur kļūdām kļūstam gudrāki (pēc tam, kad nomierinājos, es sajutu vainas sajūtu par klausules nolikšanu). Nākotnē sarunas vest maigākā gaisotnē, pievēršot uzmanību savam izteiksmes veidam un balss tonim.
Tātad, mans jautājums – vai šīs situācijas varēja izraisīt atviļņa simptomus? Ko māca atviļņa kaite?
Elvita Rudzāte atbild: Ilze ir ļoti labi aprakstījusi, ko viņai māca abas dusmu situācijas. Ja viņa sekos pati saviem vārdiem, tad turpmāk līdzīgas situācijas viņā neradīs dusmas.
Atviļņa simptomu rašanos noteikti ietekmēja Ilzes aprakstītās dusmas, īpaši otrajā gadījumā aprakstītās dusmas par ko liecina Ilzes vārdi: “Tas manī izraisīja iekšēju protestu un es „ar sakostiem zobiem” un lielu piespiešanos ķēros klāt šim darbam.”
Gremošanas trakts simbolizē plāna īstenošanu. Kuņģis simbolizē darba sākumu, kad plāns ir izdomāts. Atvilnis norāda, ka cilvēkam ir plāns, kuru viņš baidās vai nezina kā to īstenot. Tā kā Ilzē bija iekšējs protests veikt darba uzdevumu, tad gremošanas trakta darbība tika traucēta un atvilnis deva signālu Ilzei, ka viņai ir jāmaina attieksme pret darba pienākumu izpildi.
Atviļņa kaite māca pazemību, piedzīvojot grūtības, un drosmi meklēt risinājumus, lai pārvarētu grūtības.