Kā glābt laulību? – pirmais turpinājums 08.03.2023

Kā glābt laulību? – raksta sākums

Cita vīrieša viedoklis: Sajutu nepieciešamību uzrakstīt pieredzi/viedokli, cerībā, ka tas vīrietim palīdzētu.

Pirms vairākiem gadiem biju līdzīgā situācijā. Burtiski tas pats stāsts, izņemot – mums nebija bērni.

Atceros, toreiz daudz pārdzīvoju, ka nezinu kā sadzīvot, mums tik daudz kas nesaskan. Esam tik dažādi. Es vairāk pa mājām, taupīšana, citas intereses, sievai atkal ceļot, pasākumi u.t.t. Bija arī daudz lietas, ko nespēju pieņemt viņā, bija daudz kas neizrunāts, tai skaitā uzkrājušies aizvainojumi.

Paveicās, ka ap to laiku atradu domatajs.lv. Sapratu, ka sieva man ir kā skolotājs un sniedz daudz iespēju augt. Visās sfērās, kur mēs esam pretēji man ir iespēja pamainīt sevi un tuvoties vairāk līdzsvaram. (Piemēram, ja man nesaista ceļošana, tad nedaudz kaut kur paceļot, kaut ko vairāk redzēt, iegūt “nelielu ceļošanas garšu”. )

Atceros, viena no lietām kas man tajā laikā klausoties piedošanas mācības lekcijas youtube iesēdās atmiņā – Jēzus bija jau tādā līmenī, ka spēja no sirds mīlēt un pieņemt pilnīgi visus cilvēkus un radības.  Mums dzīvē ir daudz vienkāršāks uzdevums. Iemācīties pilnībā pieņemt un iemīlēt vienu cilvēku (Savu dzīves biedru).

Laikam ejot un mācoties – sāku saskatīt vēl kaut ko interesantu:

Lai gan ārēji ar sievu esam ļoti dažādi, iekšēji mēs esam ļoti līdzīgi.

Abiem mums ir ļoti grūti pieņemt lēmumus, ļoti bail kļūdīties, ātri iestājas pesimisms un pazūd garastāvoklis, ja kaut kas neizdodas, vai nevar uzreiz atrisināt kādu problēmu. Kaitina līdzīgas lietas. Vienlīdzīgi zems pašnovērtējums, abi vienmēr esam gribējuši izdarīt kaut ko tādu, ar ko varētu lepoties. Un tādas līdzības, laikam ejot parādījās ar vien vairāk un vairāk. Katrā pārmetumā, ko dzirdēju no sievas, saskatīju, ka citā sfērā vai citādi pagriežot, tas pats jau arī attiecas uz viņu. Un otrādi – pats kaut ko pārmetot, vēlāk apdomājoties saprotu, ka es jau esmu tāds pats.

Svarīgi piebilst, ka ja esat bedrē – esat tik ļoti atsvešinājušies, ir tik daudz sakrātas neatrisinātas lietas, un ir tik liela aizvainojuma barjera starp jums, lai sajustu otra mīlestību – tad tas prasīs ilgu laiku, lai visu atrisinātu.

Bet apziņa vien, ka Tu zini, ka Tev jābūt kopā ar šo cilvēku, ka Tu vari augt un mācīties, ar to pietiek, lai būtu ticība, ka viss izdosies.

Manā gadījumā, tas prasīja 3 gadus lai tiktu vismaz līdz sākuma pozīcijai (kad galvenās lietas jau bija izrunātas). No sievas viedokļa tas protams likās ka stāvam uz vietas, vai kāpjam atpakaļ, jo strīdi turpinājās un palika pat biežāki un traģiskāki kā pirms tam. Bet no savas puses es redzēju, ka virzāmies uz priekšu, jo beidzot, pēc katra strīda mēs cenšamies izrunāt un atrast vidusceļu. Mēģinam saprast viens otru, kas īsti trūkst. Cenšamies pieņemt otru. Un bija atklāsmes. Citreiz vajadzēja 3-4x par vienu un to pašu tēmu strīdēties, līdz man beidzot “pieleca” pamata sāpe sievai, un es beidzot spēju pareizi iet pretī.

Vismaz es tā centos no savas puses – jo sievai visas tās garīgās tēmas un mācības pilnīgi nesaistīja un nesaista, un jo vairāk es kaut ko tādu pieminu, tad vēl lielāka pretreakcija.

Bet tas nekas. Tā jau man arī ir kā vēl viena lieta ko pieņemt otrā. Katram savs ceļš. Nav viens pareizais. Un es jau varu ietekmēt tikai sevi. Savu domāšanu, savu attieksmi, savu rīcību un gribot negribot, otrs jau arī ietekmējas.

Ja es strīda beigās priecājos un izdaru secinājumus un pastāstu kā man tas nāks par labu (ka es kaut ko beidzot esmu aptvēris), kad es strīda kulminācijā spēju ar vēsu galvu paskatīties uz pašu problēmas sakni un apzināties, ka pašā pamatā, es jau mīlu to cilvēku un vēlu viņam to labāko un varu taču arī paspert soli pretī, un atvainojos no savas puses par savu rīcību, teikto, darīto, tad gribot negribot, varbūt pēc gadiem, otrs sāk rīkoties līdzīgi.

Nu jau ir pagājuši vēl 3 gadi, kopš pieminētās “sākuma pozīcijas” un esam atrisinājuši ļoti daudz. Es no savas puses esmu tik ļoti atvēries sievai un izjūtu tiešām dziļu cieņu un mīlestību pret viņu, ka pat citreiz var apraudāties no saviļņojuma.

Bet viss jau vēl turpinās. Tālāk jau ar citām problēmām, daudz smalkākām, kas vēl slēpjas un reti atklājas, kas vēl nav atrisinātas. Darbs ar sevi nekad nebeidzas. Pieslīpēšanās otram turpinās.

To arī gribētu novēlēt Tev. Tu esi uz īstā ceļa. Turpini ticēt un strādāt ar sevi un Tev viss izdosies.

P.S.

Attiecībām ieteiktu arī šīs grāmatas, kas man ir ļoti palīdzējušas:

Gatis Līdums: Pāru (ne)būšanas
Marshall B. Rosenberg: Nonviolent Communication