Kāpēc mani atlaida no darba garīgajā skatījumā? 24.03.2023

Roberta jautā: Pirms kāda laika es uzsāku darbu projektu īstenošanas jomā. Vakanci atradu pati. Lai arī šī darbības sfēra man bija jauna, es nolēmu riskēt un nosūtīju pieteikumu. Notika intervija un mani pieņēma strādāt jaunajā amatā.

Kad uzsāku darba gaitas, mani iesaistīja projekta īstenošanā, kurš jau bija sācies un kurā darbojās mani kolēģi. Lai arī manas komandas kolēģi pārsvarā strādāja attālināti, tomēr tajās reizēs, kad viņi bija klātienē darbā, man bija iespēja redzēt viņu strādāšanas stilus. Oficiāli darba diena sākas plkst. 8:00 un beidzas plkst. 17:00, bet kolēģi regulāri sāka darbu plkst. 9:00 un citreiz pat uz plkst. 09:30. Kad kolēģi ieradās birojā uz plkst. 09:00 vai uz plkst. 09:30, viņi vispirms izpļāpājās ar citiem kolēģiem un tad ap plkst. 10:00 viņi sāka strādāt.

Savukārt, es darba dienas sāku plkst. 08:00, lai maksimāli savus darba pienākumus varu iespēt darba laikā un plkst. 17:00 doties mājās. Protams, bija reizes, kad vajadzēja pastrādāt ilgāk un tad arī to darīju, bet man virsstundu darbs nebija kā ierasta norma. Lai arī virsstundas uzņēmums apmaksāja, man nekad šī doma neradīja vēlmi atstāt darbu uz vēlajām vakara stundām, lai saņemtu papildus samaksu. Ja es spēju paveikt darbu darba dienas laikā, es to arī izdarīju. Ja nespēju, tad pasēdēju ilgāk, bet mērķis nekad nebija slaukt uzņēmumu.

Manu operatīvo strādāšanu pamanīja vecākais jeb galvenais komandas kolēģis un izteica piezīmi (ar negatīvu noskaņu), ka es savlaicīgi beidzot darbu, ka es nesēžot virsstundas. Uz piezīmi es teicu, ka man izdodas ar darbu tikt galā darba stundās un tāpēc virsstundas nav nepieciešamas. Savukārt, ja ir kaut kas steidzams un es nespēju iekļauties darba laikā, tad es pastrādāju ilgāk. Šī mana atbilde kolēģim īsti nepatika, lai arī man tas nebija saprotams un joprojām nav saprotams. Bieži vien bija tā, ka es plkst. 17:00 devos mājās, bet kolēģi palika strādājam. Te varētu rasties jautājums, kā es visu šo zinu. Atbilde ir tāda, ka uzņēmums ir kā atvērtā tipa birojs, kur nav nekāda privātuma un visi visu redz.

Pēc kolēģu stāstītā es sapratu, ka šajā darbā norma esot nakts darbs. Piemēram, kolēģi man stāstīja, ka vienā projektā viņi reiz esot 6 dienas pēc kārtas līdz plkst. 05:00 rītā strādājuši, kopumā nostrādājot 120h 6 dienās. Man bija iespēja izlasīt šo „nakts” ziņojumu, kas tika iesniegts klientam. Šajā ziņojumā bija ļoti daudz gramatiskās kļūdas, piemēram, nepareizi vārdi uzrakstīti, iztrūkstoši komati u.tml. Es nezinu, kā reaģēja klients, saņemot šādu nekvalitatīvi nostrādātu ziņojumu. Manuprāt, šis gadījums apstiprina, ka virsstundu darbs neatmaksājas, ja cieš kvalitāte.

Drīz vien mani noņēma no šī projekta, jo, kā mūsu komandas un šī konkrētā projekta vadītāja norādīja – krietni ir pārtērēts projekta budžets un paveiktais darbs esot mērāms mazāk par 10%, tāpēc esot jāsāk taupīt uz resursiem. Tomēr, kā projektu vadītāja minēja – uzņēmums pie tā neesot vainīgs, ka viss esot kārtībā.

Tā es arvien biežāk tiku mētāta no viena projekta pie otra, bet man nedeva iespēju nevienā projektā piedalīties līdz galam. Piebildīšu, ka tas, kādos projektos es varēju piedalīties, bija atkarīgs no projektu vadītājas un citiem vadības cilvēkiem, bet ne no manis. Līdz ar šo mētāšanos manī veidojās haotiska izpratne par projektu īstenošanas cikliem. Pats trakākais bija tas, ka lielie klientam iesniedzamie darbi tika atstāti uz pēdējiem brīžiem un tad tos milzīgā ātrumā rakstīja, lai iekļautos termiņā. Šis radīja stresu un, jo ilgāk strādāju uzņēmumā, jo vairāk sapratu, ka tāda ir strādāšanas pieeja, ka šie gadījumi nav kaut kādi vienreizēji izņēmumi, bet gan norma.

Darba procesā kļuva skaidrs, kādas prasmes man ir jāpilnveido. To es arī darīju (man nodrošināja tiešsaistes apmācības), bet te sākās dīvainākais. Respektīvi, man vairs nedeva darbu. Es tikai pildīju tiešsaistes apmācības. Man nedeva iespējas, kurās es varētu noslīpēt iegūtās iemaņas. Arvien biežākas kļuva dienas, kad manī bija iznīkuma sajūta. Viss beidzās ar to, ka nesen kā man uzteica darbu šajā uzņēmumā. Pēdējā sarunā, kas man bija ar manu projektu vadītāju un vecāko komandas kolēģi, man pateica, manuprāt, neloģiskas lietas. Man pateica, ka es kvalitatīvi strādājot, bet uzņēmumam neesot darba, ko man piedāvāt. Tālākais, ko man pateica, bija tas, ka šobrīd uzņēmumā darba esot ļoti daudz un esot daudz ko darīt. Papildus man teica, ka man neesot padziļinātas Excel iemaņas datu analīzes jomā (piebildīšu, ka vienas no apmācībām, kuras es tobrīd pildīju, bija tieši Excel apmācības).

Nav īsti saprotams, kāpēc man to teica, bet man pateica, ka viņiem esot bijuši kolēģi, kuri šajā darbā esot tikuši pie veģetatīvās distonijas un tāpēc nolēmuši vairs šajā uzņēmumā nestrādāt. Atsaucot atmiņā, viena no manas komandas kolēģēm (tā, kura arī 6 dienas pēc kārtas strādāja līdz plkst. 05:00 rītā) pagājušajā vasarā atzina, ka viņa mokoties ar bezmiegu un trauksmēm. Sarunā man vēl pateica, ka, kamēr es nostrādāšot atlikušo laiku, man atradīšot, ko darīt. Tas, manuprāt, ir savādi, ka pasaka, ka uzņēmumam neesot darba, ko man dot, bet tanī pat laikā man pasaka, ka man atradīšot darbu, kamēr nostrādāšu atlikušo laiku.

Man visu nodarbinātības laiku bija saglabājies šīs vakances sludinājums un, kad es vēlreiz to pārlasīju un atsaucu atmiņā interviju, pēc kuras mani pieņēma darbā, ir skaidrs, ka ne sludinājumā, ne intervijā man netika teikts, ka viņiem no manis vajadzēšot padziļinātas Excel datu analīzes iemaņas. Intervijā teica, ka pietikšot ar pamata Microsoft programmu zināšanām. Līdz ar to man nav saprotams, kāpēc pēkšņi tagad tik ļoti man teica par Excel zināšanām.

Manā strādāšanas laikā uzņēmumā atlaida meiteni, kura bija ļoti zinoša Excel datu analīzē. Viņu atlaida tāpēc, ka viņa strādāja attālināti un izvēlējās nenākt strādāt klātienē. Tas liekas savādi, jo manas komandas kolēģi regulāri strādā attālināti un reti kad parādās klātienē. Tad jau arī manas komandas kolēģus vajadzētu atlaist no darba.

Mums bija vēl 2 kolēģi, kuri bija eksperti Excel datu analīzē, bet šie kolēģi aizgāja no darba (viens kolēģis atgriezās strādāt iepriekšējā darba vietā un otra kolēģe nevēlējās šādu neprognozējamu darbu darīt un atgriezās strādāt savā bijušajā profesionālās darbības nozarē, bet tikai citā uzņēmumā).

Piebildīšu, ka projektu vadītājai un vecākajam komandas kolēģim, kuri norādīja, ka man neesot Excel datu analīzes zināšanas, pašiem nav šo zināšanu. Pēdējā sarunā man uzdeva jautājumu, kā man pašai liekoties, kā man esot gājis visā strādāšanas periodā. Uz šo jautājumu man bija viegli atbildēt un es tā arī teicu, ka es, manuprāt, strādāju labi un savus darbus veicu pēc labākās sirdsapziņas un biju arī gatava pilnveidot savas prasmes, ko es apstiprināju, iesaistoties uzņēmuma piedāvātajās apmācībās. Kad šo pateicu, man pretī raudzījās tukšas un neko neizsakošas acis.

Intuitīvi radās sajūta, ka šo cilvēku acīs nav nekādas vērtības tam, ka darbinieks strādā pēc labākās sirdsapziņas. Šo es šiem cilvēkiem neteicu, bet savu pēdējo darbu, kuru man palūdza izdarīt un kuru es arī paveicu tieši pirms šīs atlaišanas sarunas, es veltīju Dievam. Es klusībā tā arī teicu – šo darbu es veicu Tev, Kungs!

Atminos, ka intervijā, pēc kuras mani pieņēma darbā, mani mudināja darba procesā uzdot jautājumus, ka tas esot svarīgi viņiem, lai saprastu, vai es esmu sapratusi veicamos darbus. Diemžēl kolēģu vārdi nesaskanēja ar darbiem, jo drīz vien pēc tam, kad es darba procesā uzdevu jautājumus, man norādīja, ka man pašai esot jātiek galā un jāstrādājot autonomi.

Atlaišanas sarunā projektu vadītāja man teica, ka viņa arī bieži vien nezinot, kā rīkoties, bet tāpēc viņa domājot. Piebildīšu, ka projektu vadītāja šajā amatā strādā 14 gadus, bet es tikai 1 gadu. Manuprāt, tas nav adekvāti no cilvēka ar 1 gada pieredzi sagaidīt tādu pašu sniegumu, kādu spēj dot cilvēks ar 14 gadu stāžu.

Atlaišanas sarunā, kad man pateica, ka ar mani vairs neturpinās darba attiecības, man nebija sajūta, ka pret mani bijuši netaisnīgi, bet man bija sajūta, ka man netika dota iespēja augt un pilnveidoties uzņēmumā, kā arī radās bailes par to, vai izdosies atrast citu darbu.

Nenoliegšu, ka dvēsele sāp par darba zaudējumu.

Tāpēc es vēlos vaicāt:

• Kā būtu pareizi skatīties uz notikušo no garīgās prizmas? Ko šī situācija māca? Kas ir pozitīvais tam, kad tiek zaudēts darbs? Acīmredzot es šo situāciju ne līdz galam izprotu, jo nākamajā dienā es pamodos ar smeldzošu labo roku (ne tā, ka sāp, bet smeldz) un spiedošu sajūtu/kamola sajūtu vairogdziedzerī.
• Ja man nākamajās intervijās aicinās pastāstīt par darba pieredzi šajā uzņēmumā, vai būtu saprātīgi stāstīt par to haosu, kas darās šajā uzņēmumā? Vai ir labais tonis teikt, ka man uzteica šo darbu? Pastāv iespējamība, ka maniem vārdiem neticēs, jo šis uzņēmums ir prestižs un labi kotējas cilvēku acīs. Pirms es uzsāku darba gaitas šajā uzņēmumā apstākļi iegrozījās tā, ka man sanāca parunāt ar cilvēku, kurš iepriekš bija strādājis šajā uzņēmumā. Viņš neko labu neteica par šo uzņēmumu un viņam arī uzteica darbu šajā uzņēmumā. Toreiz es biju nepatīkami pārsteigta un vēl nodomāju, vai tiešām tik slikti var būt? Tagad es saprotu, ka šim cilvēkam bija taisnība. Viņš nebija man melojis, bet godīgi pastāstījis, kāds ir šis uzņēmums. Neskatoties uz šī cilvēka slikto pieredzi, es tomēr nolēmu mēģināt strādāt šajā uzņēmumā, jo zināju un zinu, ka ne visiem cilvēkiem vienmēr ir vienāds rezultāts.

Elvita Rudzāte atbild: Garīgajā skatījumā darbu dod un ņem Dievs. Dievs gribēja, lai Roberta kādu laiku pastrādā šajā uzņēmumā, lai iegūtu sev kādu ļoti svarīgu pieredzi, piemēram, izpratni, cik svarīga ir kultūra.

Robertas problēmas šajā uzņēmumā bija saistītas ar atšķirīgu darba kultūru. Tāpēc viņa neiederējās šajā kolektīvā jeb pareizāk teikt šīs organizācijas izveidotajā kultūrā. Tāpēc kolēģi viņu nepieņēma.

Daudzus gadus atpakaļ man bija saruna ar kādu Ķīnas uzņēmēju, kas darbojās Latvijā. Viņš nespēja izprast mūsu iedzīvotājus (dažādu tautību), kas atteicās strādāt virsstundas, nesaņemot par to atalgojumu, jo Ķīnā neviens darba ņēmējs nevarot iebilst darba devējam, ja tas liek palikt darbā ilgāk. Es toreiz pasmaidīju, jo sapratu, ka runa iet par atšķirīgām kultūrām.

Lai noteiktu Robertas neapgūtās mācības, būtu jāanalizē Robertas izjūtas dažādās darba situācijās. Man pietrūkst informācijas, lai noteiktu neapgūtās mācības, jo to nav tik vienkārši noteikt, jāiet dziļāk un dziļāk līdz nonāc līdz patiesajai būtībai.

Darba zaudēšanas pozitīvā puse ir tā, ka Robertai būs iespēja strādāt citur, iegūt jaunu pieredzi un nonākt kolektīvā, kur viņas darba kultūra saskan ar darba vietas darba kultūru. Tāpat pozitīvi ir tas, ka viņa tagad domā, ko viņa izdarīja nepareizi, ka viņu nepieņēma kolektīvs? Ja cilvēks domā, tad viņš attīstās.

Es ieteiktu Robertai padomāt par viņas spēju būt elastīgai, atjautīgai un degsmi jeb tiekšanos iet uz priekšu. Tie cilvēki, kas stingri pieturas pie noteiktajiem rāmjiem, patiešām tālu netiks. Man, lasot Robertas vēstuli, radās priekšstats (iespējams maldīgs, jo par maz ir informācijas), ka Roberta nav pietiekami elastīga, lai kaut ko jaunu attīstītu, bet vairāk ir izpildītāja, kas izdara labi to, ko viņai liek, bet viņai pietrūkst spēja pašai izdomāt jaunus risinājumus. Mazā pieredze var būt priekšrocība, jo prāts nav piesārņots ar informāciju kā parasti rīkojas šādā situācijā. Roberta domā, ka pieredze palīdz izdomāt risinājumus, bet tas nav saistīts ar pieredzi tik ļoti cik domāšanas plašumu – spēju iziet ārpus rāmjiem. Domāju, ka tieši šī spēja Robertai pietrūkst un to noteikti pamanīja viņas kolēģi.

Nākamajās darba intervijās ir jābūt patiesai. Nav jākritizē bijusī darba vieta, bet jāsaka, ka neiederējies darba vietas kultūrā. Ja prasa paskaidrot, tad paskaidro savu attieksmi pret darbu. Nav jāslēpj fakts, ka esi atlaista no darba, jo nākamais darba devējs augstu novērtēs patiesumu.

Citi darba devēji ļoti labi zina, kas notiek prestižajos uzņēmumos un kāda ir šo darba vietu kultūra. Tā kā Robertai nevajag baidīties par to, ko par viņu padomās, bet uzticēties Dievam, jo Viņš viņu aizvedīs tur, kur viņai būs jāiegūst nākamā pieredze. Galvenais turpināt garīgās izaugsmes ceļu, jo Dievs savus sekotājus NEKAD NEPAMET NELAIMĒ.