Kāpēc mani atmet atpakaļ sliktajās sajūtās? 15.04.2023

Sieviete jautā: Pēc praktiskajām nodarbībām, nonācu punktā, ka tātad laimi visu laiku meklēju ārpusē, citos tāpat arī atbildību un vainu bija daudz vieglāk uzlikt citiem, jā tagad to saprotu, bet līdz ar to es it kā esmu nomesta vietā, kur man pašai ar to savu dzīvi jātiek galā, kur izradās mana laime ir atkarīga no manis, kur izradās neviens cits nav vainīgs un tad es satiekos ar sevi, aci pret aci un mana neapmierinātība nu ir augstākajā pakāpē, jo es taču sev nepatīku, nepieņemu sevi, iekšēji pārmetu, kritizēju sevi. Nav brīnums, ka dusmu izvirdumi nāk. Es jau varu izlikties, ka viss ir kārtībā, tēlot, lai citiem no malas šķiet, ka viss ir kārtībā, bet nav….es iekšēji jutos slikti, ne sevi atradusi, ne pieņēmusi, ne laimīga….es tikai cenšos sev melot iestāstīt, jo tā taču nedrīkst, jābūt pateicīgai utt. Bet es jau nevaru paslaucīt zem paklāja to visu, es nezinu kā tagad izstrādāt, pārveidot to, kā esmu dzīvojusi, jutusies. Tas, ka saprotu, ka jāatbrīvojas no vēlmēm, neiztīra to sakrāto sajūtu manī.

Es pat tagad saprotu, kāpēc varētu justies vēl sliktāk, jo ja iepriekš šķita, ka man jāiet prom no vīra, ka arī psiholoģe piekrīt, ka šajās attiecībās es emocionāli neko nesaņemu, viņa gan apgalvo, ka to var mainīt, nav tā, ka ieteiktu iet prom. Tāpat apkārt no cilvēkiem vai internetā to vien saka, ka ja neesi laimīga ej prom, ja tavam partnerim ir vienalga par to, ka raudi, vai jūties slikti, ej prom. Ja tavs partneris gribētu vai viņam būtu svarīgi, tad viņš interesētos, tad varētu arī palūgt piedošanu utt. Ja to nedara tātad negrib/ viņam nerūp utt. Bet jūsu teorija to visu apgāž, it kā pasaka- nē viss ir pareizi, tev ir jācieš, tev ir jādzīvo emocionālā badā utt. Un loģiski, ka tagad man šķiet tas viss mani met vel dziļāk depresijā? It kā es nevarētu tur neko izmainīt, tikai ciest. Es it kā saprotu visu, ko sakāt, man jāmaina mana uztvere utt. Tāda sajūta, ka kāpu ārā no bedres pa vienu ceļu, bet esmu atmesta atpakaļ, tāpēc jau arī spēka nav un izrādās es nemāku citādi, tas man kaut kā jāmācas no jauna, skaidrs, ka tas nervozē.

Elvita Rudzāte atbild: Tas ir labi, ka sieviete domā, jo domāšanas procesa laikā notiek apziņas līmeņa paplašināšanās. Sieviete domā, ka izprotot savas kļūdas, viņa it kā krīt atpakaļ depresijas bedrē, bet patiesībā tas ir sākumpunkts, lai no bedres sāktu rāpties laukā.

Piemēram, es ļoti labi atceros to pārsteiguma izjūtu 2000. gadā, kad es sapratu, cik daudz pagātnē kļūdu esmu pieļāvusi un cik esmu nepareizi raudzījusies uz dzīvi. Tomēr mani no sevis sodīšanas paglāba doma, ka man ir iespēja mainīties. Es sapratu, ka nevaru izmainīt pagātni, bet es varēju mainīt tagadni. Solīti pa solītim, lēnām apgūstot Lielo Skolotāju doto Mācību, mana neapmierinātība ar sevi un citiem lēnām sāka samazināties, bet tas patiešām nebija ātrs process. Vēl tagad, kad jau ir 2023. gads, tātad pēc 23 gadiem, es mēdzu sevi pieķert neapmierinātībā, bet tagad tiklīdz tas notiek, tā es koncentrējos uz savām neapgūtajām mācībām un dvēselē iestājas miers.

Sievietei ir jābūt pacietīgai. Ja viņa gaidīs ātrus rezultātus, tad tos nesagaidīs. Dievs mums sūta dažādus pārbaudījumus, lai pārliecinātos, ka mēs patiešām esam sapratuši savas mācības ne tikai teorētiski, bet arī praktiski – spējam zināšanas pielietot praksē. Es redzu, ka sievietes gars patiešām aug. Tāpēc mans ieteikums sievietei neizvirzīt pret sevi prasību būt ideālai, jo šo prasību cilvēks spēj izpildīt tikai tad, kad notiek pilnīga savienošanās ar Dievu, kas ir ļoti augsts apziņas līmenis pirms iziešanas no reinkarnācijas jeb pārdzimšanas rata. Iesaku sievietei lēnām sākt mācīties priecāties par katru sīkumu, ko Dievs dienā dāvā. Koncentrēt savu uzmanību uz saviem mazajiem sasniegumiem un nepieprasīt sev lielus sasniegumus.