Piedošana mātei 20.06.2015
Viens no brīnišķīgākajiem tēliem, ko radījis Visums, ir mātes tēls. Tas daudzējādi ir aprakstīts, apdziedāts, pārstāstīts, arī slavēts, cildināts un pelts.
Tomēr katram Dievs devis tikai vienu māti. Kā māca garīgā skola, katrs bērns izvēlas savus vecākus, tātad arī māti.
No bērnības mani saistīja patīkamas atmiņas ar savu māti. Viņa mūs ar brāli mīlēja, rūpējās, skoloja, deva pajumti un iztiku. Bet vai mīlestību? Tajā laikā (bērnībā) par to neaizdomājos. Tev bija mamma, kas tevi gaida mājās pēc skolas, dažādiem pasākumiem, vēlāk darba … . Pēc gadiem aizdomājos – vai tās bija rūpes no sirds? Skatoties no šodienas skatupunkta, tā bija nepārtrauktā kontrole, vides un situācijas pārzināšana, sevis apliecināšana.
Gadiem ritot, mainījos es, mainījās arī mamma, dzīves vide, vispārējie uzskati, sabiedrība. Pamazām man mainījās arī jūtas pret mammu. Sākumā nevarēju pieņemt viņas lielo ziņkārību par manu dzīvi un gaitām (biju jau precējusies, dzīvojām šķirti) – kur? ko? cikos? ko dara vīrs? kur ir dēls? Viss, ko viņa teica vai darīja, mani kaitināja. Tomēr savu mammu cienīju, respektēju, vienmēr ar viņu rēķinājos, kaut iekšēji dusmas auga lielumā.
Viņas sabiedrībā jutos arvien sliktāk, tāpēc centos izvairīties no savstarpējām tikšanām. Viņa varēja neteikt ne vārda, bet viņas klātbūtne, viņas elpa un acu skats vien jau mani tracināja. Viņas tuvumā iekšēji uzvilkos, sāku trīcēt, jutu trauksmi. Katram viņas vārdam vai domai gribēju ‘spert pretim’.
Pamazām dusmas auga lielumā. Niknumu un dusmas V.Siņeļņikovs raksturo kā spēcīgas sašutuma jūtas. Tā ir galējā aizkaitinājuma forma (Siņeļņikovs, 2004, 103). Viss viņā mani kaitināja – kā viņa šņaukāja degunu, kā kurpes berzēja pret kājceliņu, kādām kustībām ēda pie galda. Arī viņu uztrauca daudz, ko darīju es, nepārtraukti man aizrādīja, dzēlīgi pamācīja, paredzēja negācijas. Savstarpējās sarunas virzījās tikai vienā virzienā, ka viss ir slikti – valdība un politiķi rūpējās tikai par savu labklājību. Pārdevēji ‘iesmērē’ brāķa preces, lai labās paturētu sev. Dakteriem neinteresē pacientu veselība, tikai izraksta kaut kādas receptes, lai ātrāk tiktu vaļā. Ja pūš vējš, slikti – auksts. Ja spīd saule, slikti – pārāk silti.
Nepatīkamās sajūtas turpināja augt. Aizejot ciemos, nespēju viņu jau apmīļot un sabučot. Viss mans ķermenis atgrūdās. Jutos lielā diskomfortā. Kas tas bija? Ar prātu sapratu, ka viņa bērnībā ir bijusi laba mamma – rūpējusies, audzinājusi. No kurienes tādas izjūtas? A.Svijašs sniedz skaidrojumu, ka cēlonis problēmām attiecībās starp pieaugušajiem bērniem un pavecajiem vecākiem visbiežāk ir bērnu zemapziņā radītā vecāku idealizācija (Svijašs, b.g., 78).
Tomēr pašas domas, kā tracinādamas mani, nepārtraukti vijās atkal pie mammas. Tās nelika man mieru. Tās mani mocīja, izsaucot manī negatīvās sajūtas – iekšējas dusmas, trīci, aizvainojumu. Teorētiski sapratu, ka viņa ir mamma, jāmīl un jāciena, bet ar sirdi to nespēju. Tā bija neparasta situācija, ka bērnībā bijām kā draudzenes (tā savulaik teica kaimiņi), un tagad pat nevaru paskatīties ar pozitīvām sajūtām. Liekas, mūsu starpā bija kas nostājies, mūs šķīra kāda neredzama siena, kas transformēja mūsu enerģijas vibrācijas. Ārēji es valdījos, bet iekšēji „sprāgu”. Manu spriedzi ar māti saprata un redzēja tikai mans vīrs. Viņš centās visus ‘negludumus’ diplomātiski nolīdzināt.
Sapratu, ka tā tas ilgi turpināties nevar. Daudz lasīju dažāda veida literatūru, iepazinu gan zinātnieku, gan praktiķu teiktās atziņas, apmeklēju lekcijas un individuālās konsultācijas. Saskāros ar dažādām, galēji pretējām teorijām un uzskatiem – no „māte ir jāmīl, tā ir svēta, vienīgā!” līdz „māte paņem tavu enerģiju, pārrauj saites ar viņu! Aizmirsti viņu!”.
Lai gan biju pazīstama ar Piedošanas mācības būtību, individuālā konsultācija ar Elvitu un studijas Sokrata tautskolā, man pavēra tam jaunu skatījumu. Sekoju Sai Babas norādījumam: „Patiesībā jums nevajag lasīt pārāk daudz grāmatu. Nevajag apgūt pārāk daudz. Ja jūs skaidri un dziļi sapratīsiet kaut ko vienu, ar to pietiks. Ja kaut ko īstenosiet praksē, tad būs pietiekami. Nav vajadzības daudz ko apgūt, bet neko nepielietot darbībā” (pēc Rudzāte, 2010, 83). Sākās mans Piedošanas ceļš mammai! „Piedošana – visaugstākais atbrīvojošais spēks”, skaidro V.Lūle (Lūle, 1999, 263). Pamazām izpratu mammas rīcību, savas sajūtas, ieraudzīju arī savus skolotājus šai sakarā. L.Heija mūs aicina vairāk uzzināt tieši par savu vecāku bērnību: „Vairāk uzzinot par saviem vecākiem, mēs sākam saprast, kādi uzvedības modeļi ietekmēja viņu attīstību un attieksmi pret mums. Iemācījušies līdzcietību, mēs savus vecākus ieraudzīsim citā gaismā un iemīlēsim viņus stiprāk. Tā varat iesākt jaunu posmu jūsu savstarpējās attiecībās, kurās būs sapratne, mīla, cieņa un abpusēja uzticība” (Heija, 2001, 131). Mamma kā skolotājs manī atklāja aizvainojumu, bailes, dusmas, lepnību, kaunu, spītību utml., ar kuru galā ir jātiek man.
Vairākkārt piedevu viņai par viņas konkrētām rīcībām no bērnības (cik atceros) līdz šodienai, viņas vecākiem un vecvecākiem, kara radītai situācijai, savam brālim, tēvam, vecvecākiem, savam vīram, dēlam. V.Lūle norāda, ka piedot var arī emocijām: sāpēm, bailēm, sarūgtinājumam, vainas izjūtai, briesmu izjūtai, sliktām priekšnojautām utt. Piedot iespējams vissliktāko rakstura īpašību (Lūle, 1999, 25-26). Viņa aicina: „Piedodiet savai mātei un vecmāmiņai viņu kļūdas. Arī tēvam piedodiet viņa kļūdas. Ja jūs to neizdarīsiet, cietīsiet paši, jo tēvs ir jūsu gars, bet māte – dvēsele. Ja tie abi jūsos strīdas, jūs dzīvē neizvirzīsieties uz priekšu un neradīsiet dvēseles mieru. Sieviete, kas prot pareizi domāt, izlabo kļūdas, ko pieļāvusi viņas māte un vīramāte ” (Lūle, 1995, 21).
Pozitīvās jūtas pret mammu atgriezās pamazām, nemanāmi, pa mazai izjūtu lāsītei, niansētam domu plaisnājumam trīs gadu garumā. Vispirms atkāpās iekšējais saspringums, trīce, trauksme domājot par viņu. Tad negatīvās sajūtas redzot un pieskaroties viņai. Pastiprinājās ilgas un interese pēc viņas. Sarunas pa telefonu vairs nav nepatīkamas, bet gaidošas. Varu sabučot un ar mīlestību samīļot viņu. Šobrīd mani vairs neuztrauc viņas valoda, uzskati, rīcība.
Bija sācies arī mans garīgās izaugsmes ceļš. Sāku izprast mammas rakstura īpašības, viņas personību. Saskatīju līdzības ar sevi, savas neapgūtās mācību stundas. E.Rudzāte norāda: „Visas problēmas, ar kurām mēs sastopamies uz zemes, ir mūsu mācību stundas. Mums šīs mācību stundas ir nepieciešamas, lai mēs attīstītos garā” (Rudzāte, 2008, 19). „Piedodot es atveru sevi labajam, ticu labā esamībai un ļauju sevi sargājošajiem gariem man palīdzēt”, uzsver V.Lūle (Lūle, 1999, 27).
Mamma kā skolotājs deva iespēju paraudzīties arī uz sevi no cita skatupunkta.
Caur Piedošanu manas izjūtas pret mammu ir mainījušās. Vairs nav manī iekšēja protesta, riebuma, dusmas, bet labsirdība, sapratne un iekšējs miers, līdzcietība. Mūsu attiecības ir harmonizējušās. „Mīliet pati un atveriet sevi, lai arī jūs varētu iemīlēt”, saka V.Lūle (Lūle, 1999, 202). Caur Piedošanu esmu mainījusies es un mainījusies arī mamma. Nav vairs pārmetumu, negāciju, vairāk priecājās par šodienu, nesūrojās. Lai viņai laba veselība! „Vienīgais atbrīvojošais spēks Visumā ir piedošana, un to iemācīt mums atnāca Kristus”, akcentē V.Lūle (Lūle, 1999, 223).
Ja arī jūs jūtat disharmoniju pret savu māti, ejiet Piedošanas ceļu! Tas var būt īsāks vai garāks, līdzenāks vai grumbuļaināks, bet noteikti vīsies uz iekšējo brīvību, harmoniju. Lai jums izdodas!
Savu Piedošanas ceļu mātei atklāja Iveta
Bibliogrāfija:
- Heija L. (2001.) Tavs enerģijas spēks. Rīga, Aplis, 230 lpp.
- Lūle V. (1995.) Piedodu sev II daļa. Rīga, Kantri Nams, 247 lpp.
- Lūle V. (1999.) Debesis cilvēkā jeb dzīves mācība. Rīga, Kantri Nams, 270 lpp.
- Rudzāte E. (2008.) Dievišķās pasaules izzināšana sirdsmieram. Rīga, Sokrata tautskola, 174 lpp.
- Rudzāte E. (2010.) Dievišķās pasaules izzināšana sirdsmieram. Rīga, Sokrata tautskola, 166 lpp.
- Siņeļņikovs V. (2004.) Izproti savu slimību. Rīga, Solvita, 358 lpp.
- Svijašs A.(b.g.) Kā tīrīt savu „Karmas trauku”. Rīga, Vieda, Latvijas Ekoloģiskās izglītības apgāds, 251 lpp.