Viss skaistais, kas ielīksmo sirdi un dvēselē rada prieka gaviles, ir Garīgs.

    — Satja Sai Baba

    Visam, ko mēs darām – vai labu vai sliktu, vai apzināti vai neapzināti – seko rezultāts.Tādēļ darīt labu ir nepieciešamība – lai sekas būtu labas.

    — Satja Sai Baba

    Dzīve nav vienvirziena kustība. Mums jābūt gataviem gan dot, gan ņemt.

    — Satja Sai Baba

    Esiet labi, dariet labu, redziet labu. Tas arī ir ceļš pie Dieva.

    — Satja Sai Baba

    Dievišķo var sasniegt vienīgi, pārstājot izcelt citu un slēpt savas kļūdas.

    — Satja Sai Baba

    Dieva īstās mājas ir cilvēka sirds. Dievam nav dārgāka tempļa par cilvēka sirdi.

    — Satja Sai Baba

    Kad jums parādīsies Mīlestības spēks, jūs iegūsiet visus spēkus!

    — Satja Sai Baba

    Ne jau tas, kas zākā, apvaino, bet gan tas, ko mēs uzskatām par apvainojošu; tāpēc tevi neizaicina nekas cits kā paša uzskati.

    — Epiktēts

    Centies mainīt pasauli, kaut mazliet! Saskati būtisko un palīdzi citiem! Nekaitē! Vienmēr domā, kā vari būt noderīgs!

    — Ričards Brensons

    Mūsu laikmetā ceļš uz svētumu noteikti iet cauri darbības pasaulei.

    — Dags Hammarskjolds

    Ja vēlaties vienmēr būt laimīgi, lūdziet labklājību citiem.

    — Satja Sai Baba

    Ja kādam iespējams palīdzēt, kādēļ lai es par to justos nelaimīgs?Ja kādam nav iespējams palīdzēt, ko līdz būt nelaimīgam?

    — Šantideva

    Neskrien pakaļ pagātnei un nepazaudē sevi nākotnē.Pagātnes vairs nav. Nākotne vēl nav pienākusi. Dzīve rit šeit un tagad.

    — Buda

    Meditācijai un medicīnai ir vienas saknes – tas, kas dziedē, kas tevi padara veselu un pilnīgu, ir medicīna, bet augstākā līmenī – meditācija.

    — Senindiešu gudrība

    Nezinot, cik patiesība tuvu, cilvēki to meklē tālumā – cik žēl! Viņi līdzinās tiem, kuri, ūdens vidū stāvot, kliedz aiz slāpēm.

    — Hakuins

    Nepietiek ar zināšanu, mums tā jālieto praksē. Nepietiek ar gribēšanu, mums ir jārīkojas.

    — J.V. Gēte

    Jo lielāks ir spēks, kas piekritis tev kalpot, jo lielāko godprātību tas prasa no tevis.

    — Sokrats

    Mūsu šaubas ir nodevēji un liek mums pazaudēt labo, ko mēs varētu iegūt, liekot mums baidīties mēģināt.

    — Šekspīrs

    Mēs esam tādēļ, ka Dievs ir.

    — Emānuels Svēdenborgs

    Cilvēka dzīves mērķis un nolūks ir vienojoša zināšana par Dievu.

    — Oldoss Hakslijs

    Jaunais cilvēks būs mistiķis – vai viņa nebūs vispār.

    — Karls Rāners

    Mieru tu iegūsi vienīgi tad, ja pats to sniegsi!

    — Marija fon Ēbnere Ešenbaha

    Katra diena ir laba diena.

    — Budistu sakāmvārds

    Nedzen upi, ļauj tai plūst.

    — Āzijas gudrība

    Tajā acumirklī, kurā tu sapratīsi, kas patiesībā esi, visi šīs pasaules noslēpumi tev būs kā atvērta grāmata.

    — Bhagavadgīta

    Naids nekad nenovērsīs naidu- vienīgi mīlestība var pārvarēt naidu.Tas ir mūžīgs likums.

    — Buda

    Esi mīlošs, esi laipns, ej labestības ceļu.

    — Buda

    Neizglītotie savās likstās parasti vaino citus; iesācēji – paši sevi; pilnīgi izglītotie nevaino nedz kādu citu, nedz arī paši sevi.

    — Epiktēts

    Nav grūti mīlēt labu cilvēku. Grūti mīlēt cilvēku tādu, kāds viņš ir.

    — Juris Rubenis

    Viss, kas tev dzīvē ir vajadzīgs, ir tevī. Tu ieklausies savā iekšējā balsī, lai nevajadzētu iztaujāt nevienu citu.

    — Jozefs Kiršners

    Dvēsele vienmēr redz, ar ko slimo miesa. Ķermenis ir dvēseles templis, par ko jārūpējas.

    — Hipokrāts

    Stāvot pie jūras un tikai tajā lūkojoties vien, to pārpeldēt nevar.

    — Rabindranats Tagore

    Labāk ir pieņemt nepareizus lēmumus nekā neizlemt neko, jo no savas rīcības kļūdām tu vari mācīties.

    — Jozefs Kiršners

    Visi šķēršļi un grūtības ir pakāpieni, pa kuriem mēs kāpjam augšā.

    — Fridrihs Nīče

    Iziet cauri pasaulei, nedarot sevi pilnīgāku, ir tas pats, kas iznākt no pirts netīram.

    — Ališers Navoji

    Cilvēks kļūst vesels, neslēpjot savas slimības, nevis izliekoties vesels.

    — Juris Rubenis

    Reizi dzīvē laime klaudzina pie ikviena cilvēka durvīm, taču bieži vien šajā laikā cilvēks sēž tuvējā krodziņā un nedzird tās klauvējienu.

    — Marks Tvens

    Prāts pieder pats sev, un tas spēj pārvērst elli par Debesīm, bet Debesis par elli.

    — Džons Miltons

    Dzīves māksla ir prasme gaidīt. Ar varu atplēsts pumpurs nekad īsti neuzplauks.

    — Zenta Mauriņa

    Lai kāds būtu jūsu darbs, veiciet to kā ziedojumu Dievam.

    — Satja Sai Baba

    Prāts ir vienīgais laimes vai nelaimes, verdzības vai brīvības cēlonis.

    — Satja Sai Baba

    Kad jūs uz kādu norādāt ar pirkstu, tad atcerieties, ka trīs pirksti ir vērsti pret jums pašiem.

    — Satja Sai Baba

    Ja jūs citos atrodat trūkumus, tad ar trīskārt saasinātu uzmanību vērsieties pret saviem trūkumiem.

    — Satja Sai Baba

    Patiess garīgums ir prasme atrast savas kļūdas un tās izlabot.

    — Satja Sai Baba

    Gudrība un citas cēlas īpašības rodas tikai sirdī.

    — Satja Sai Baba

    Mēs varam sasniegt atbrīvošanu, izpildot savus pasaulīgos pienākumus, bet tikai tad, ja mūsu prāts vienmēr paliks iegremdēts Dievišķajā.

    — Satja Sai Baba

    Laime nav mērķis, bet pienākuma pildīšanas dabīgas sekas.

    — Pauls Dāle

    Cilvēka laime – viņa griba.

    — Gēte

    Laime padara priecīgu, nelaime – gudru.

    — Latviešu sakāmvārds

    Pasaules dvēseli baro cilvēku laime. Un arī to nelaime, ļaunums vai skaudība. Īstenot savu Likteni ir cilvēka vienīgais, patiesais uzdevums.

    — Paulu Koelju

    Laimi nes mīlestība, nevis patiesība.

    — Juris Rubenis, Māris Subačs

    Tici un dari, sevi un pasauli. Dari laimi, un būs laime.

    — Rainis

    Augstākā gudrība un laime ir dievišķas kārtības izprašana un piemērošanās tai.

    — Edvarts Virza

    Cilvēks, kas domā tikai par sevi un meklē visur izdevīgumu, nevar būt laimīgs. Gribi dzīvot sev – dzīvo citiem!

    — Seneka

    Nemeklējiet laimi pasaulē, laime ir jūsos pašos, esiet uzticīgi sev.

    — Ērihs Marija Remarks

    Vēlēšanās kalpot vispārības labā jāpadara par dvēseles nepieciešamību, par priekšnoteikumu personiskajai laimei.

    — Antons Čehovs

    Laime ir ar tikumību apvienota labklājība.

    — Aristotelis

    Cilvēks vairo savu laimi par tik, par cik viņš dara laimīgus citus.

    — Bentams

    Labākais veids, kā atbrīvoties no ienaidnieka, ir apzināties, ka viņš nav tavs ienaidnieks.

    — Buda

    Dari to, kas nes svētību, nevis savā labā, bet tādēļ, lai visas Visuma būtnes darītu laimīgas.

    — Buda

    Bailes dzīvot un bailes mirt aizver laimei vārtus.

    — Drukpa Rinpoče

    Lietas rodas un atkal izzūd. Laimīgs ir tas, kas to vienkārši mierīgi vēro.

    — Buda

    Ja vēlies zināt savu nākotni, tad aplūko sevi tagadnē, jo tā ir cēlonis tavai nākotnei.

    — Buda

    Ceļš uz prieku ved caur laipnības izrādīšanu, spēcinot sirdi ar līdzcietību.

    — Buda

    Vislaimīgākais cilvēks ir tas, kas dāvā laimi vislielākajam cilvēku daudzumam.

    — Didro

    Laime pati atrod ceļu pie garā stiprajiem.

    — Indiešu sakāmvārds

    Nedzenies pēc laimes: tā vienmēr atrodas tevī pašā.

    — Pitagors

    Kurš ir laimīgs? – Tas, kura miesa ir vesela, gars mierīgs un izkopj savas dotības.

    — Taless

    Dzīve – tas ir ceļš mājup.

    — Melvils

    Lielā māksla dzīvot laimīgi slēpjas spējā dzīvot tagadnē.

    — Pitagors

    Dzīve gūst savu bagātību no pasaules, bet nozīmi no mīlestības.

    — Tagore

    Dzīvot vajag tā, lai nevajadzētu nāves baidīties un arī tās vēlēties.

    — Tolstojs

    Tur kur ir sirds, mīt arī laime.

    — Poļu sakāmvārds

    Īstu jēgu atminam, kad mūsu “es” kalpo mazajam “tu”, tuvcilvēkiem, un lielajam “Tu” – Dievam.

    — Zenta Mauriņa

    Laime ir ceļa redzējums. Laime ir perspektīva. Bet šim ceļam ir jēga tikai tad, ja tas ved uz kopību ar cilvēkiem, un domu un jūtu bagātību.

    — Saulcerīte Viese

    Laime pati atrod ceļu pie garā stiprajiem.

    — Indiešu gudrība

    Runā, ka pilnīgai laimei cilvēkam ir nepieciešamas tikai dažas lietas: kāds, kuru mīlēt, darbs, ko darīt, un kaut kas, uz ko cerēt.

    — Toms Bodets

    Skaistums nav ķermenī, to rada raksturs un šķīstība.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēku bez rakstura nevar nosaukt par cilvēku. Viņš ir tikai dzīvnieks.

    — Satja Sai Baba

    Raksturs ir cilvēka patiesā rota, tā pazaudēšana ir visu viņa ciešanu un bēdu cēlonis.

    — Satja Sai Baba

    Patiess Cilvēks ir tāds, kuram ir stiprs raksturs.

    — Satja Sai Baba

    Īsts humānisms pastāv vienīgi domu, vārdu un rīcības saskaņā.

    — Satja Sai Baba

    Tas, kurš saglabā harmoniju savās domās, vārdos un darbos, ir Patiess Cilvēks.

    — Satja Sai Baba

    To, kurš ir izpratis Dieva vienoto dabu (bez duālisma), var uzskatīt par Patiesu Cilvēcisko būtni.

    — Satja Sai Baba

    Patiess Cilvēks ir tas, kurš apzinās cilvēcei piemītošo Dievišķumu.

    — Satja Sai Baba

    Lai kādu ļaunumu tu otram nodarītu, tu to nodari vispirms sev.

    — Ričards Bahs

    Piepildi dzīvi ar to, ko vienmēr esi sapņojis darīt, un tev vairs neatliks laika justies slikti.

    — Ričards Bahs

    Izvairies no problēmām, un tu nekad tās nepārvarēsi.

    — Ričards Bahs

    Vēlies nākotni bez grūtībām? Kāpēc gan tu parādījies šajā laikā un telpā, ja nevēlies saskarties ar grūtībām?

    — Ričards Bahs

    Tava misija ir soļot pa gaismas taku, lai cik melna nakts valdītu visapkārt.

    — Ričards Bahs

    Tavas iedzimtās īpašības ir atkarīgas no jūtām, kādas tu turi savā sirdī.

    — Satja Sai Baba

    Nekad nerunā nepatiesi vai ar mērķi kādu sāpināt.

    — Satja Sai Baba

    Mūsu raksturs atspoguļojas mūsu vārdos, uzvedībā un ikdienas darbos.

    — Satja Sai Baba

    Lai atbrīvotos no ego, ir jākontrolē savas pasaulīgās domas un jūtas.

    — Satja Sai Baba

    Dariet citiem to, ko vēlaties, lai citi darītu jums.

    — Satja Sai Baba

    Līdzjūtība ir patiesa dievlūdzēja raksturīgākā īpašība.

    — Satja Sai Baba

    Galvenā īpašība, kas tiek gaidīta no dievbijīgā, ir iecietība.

    — Satja Sai Baba

    Lepnība un iedomība ir vispeļamākās īpašības.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēkam ir dota Dievišķā gudrība, lai viņš ieraudzītu savu patieso būtību.

    — Satja Sai Baba

    Galva ir slikto domu avots, sirds – cēlo domu avots.

    — Satja Sai Baba

    Nepietiek paziņot, ka jūs esat šķīsti. Tā būs taisnība, ja citi to teiks.

    — Satja Sai Baba

    Domu, vārdu un rīcības vienotība ir Patiesa Cilvēcība.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēks var iekarot visu pasauli, kad viņa domas ir šķīstas.

    — Satja Sai Baba

    Tu neiemantosi cieņu, ja tavas domas būs pretrunā ar taviem vārdiem.

    — Satja Sai Baba

    Nekad savu domu nepārvērt rīcībā steigā.

    — Satja Sai Baba

    Sirdij ir jābūt tik mīkstai kā sviests. Prātam ir jābūt tik vēsam kā mēnesgaisma, un runai ir jābūt tik saldai kā medus.

    — Satja Sai Baba

    Prāta līdzsvars ir Patiesas Cilvēciskās būtnes galvenā pazīme.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēka svētums dara viņu labu.

    — Satja Sai Baba

    Galvenā darbība, kurā cilvēkam jāiesaistās, ir kalpošana citiem cilvēkiem.

    — Satja Sai Baba

Piedošana mātei 20.06.2015

Viens no brīnišķīgākajiem tēliem, ko radījis Visums, ir mātes tēls. Tas daudzējādi ir aprakstīts, apdziedāts, pārstāstīts, arī slavēts, cildināts un pelts.

Tomēr katram Dievs devis tikai vienu māti. Kā māca garīgā skola, katrs bērns izvēlas savus vecākus, tātad arī māti.

No bērnības mani saistīja patīkamas atmiņas ar savu māti. Viņa mūs ar brāli mīlēja, rūpējās, skoloja, deva pajumti un iztiku. Bet vai mīlestību? Tajā laikā (bērnībā) par to neaizdomājos. Tev bija mamma, kas tevi gaida mājās pēc skolas, dažādiem pasākumiem, vēlāk darba … . Pēc gadiem aizdomājos – vai tās bija rūpes no sirds? Skatoties no šodienas skatupunkta, tā bija nepārtrauktā kontrole, vides un situācijas pārzināšana, sevis apliecināšana.

Gadiem ritot, mainījos es, mainījās arī mamma, dzīves vide, vispārējie uzskati, sabiedrība. Pamazām man mainījās arī jūtas pret mammu. Sākumā nevarēju pieņemt viņas lielo ziņkārību par manu dzīvi un gaitām (biju jau precējusies, dzīvojām šķirti) – kur? ko? cikos? ko dara vīrs? kur ir dēls?  Viss, ko viņa teica vai darīja, mani kaitināja. Tomēr savu mammu cienīju, respektēju, vienmēr ar viņu rēķinājos, kaut iekšēji dusmas auga lielumā.

Viņas sabiedrībā jutos arvien sliktāk, tāpēc centos izvairīties no savstarpējām tikšanām. Viņa varēja neteikt ne vārda, bet viņas klātbūtne, viņas elpa un acu skats vien jau mani tracināja. Viņas tuvumā iekšēji uzvilkos, sāku trīcēt, jutu trauksmi. Katram viņas vārdam vai domai gribēju ‘spert pretim’.

Pamazām dusmas auga lielumā. Niknumu un dusmas V.Siņeļņikovs raksturo kā spēcīgas sašutuma jūtas. Tā ir galējā aizkaitinājuma forma (Siņeļņikovs, 2004, 103). Viss viņā mani kaitināja – kā viņa šņaukāja degunu, kā kurpes berzēja pret kājceliņu, kādām kustībām ēda pie galda. Arī viņu uztrauca daudz, ko darīju es, nepārtraukti man aizrādīja, dzēlīgi pamācīja, paredzēja negācijas. Savstarpējās sarunas virzījās tikai vienā virzienā, ka viss ir slikti – valdība un politiķi rūpējās tikai par savu labklājību. Pārdevēji ‘iesmērē’ brāķa preces, lai labās paturētu sev. Dakteriem neinteresē pacientu veselība, tikai izraksta kaut kādas receptes, lai ātrāk tiktu vaļā. Ja pūš vējš, slikti – auksts. Ja spīd saule, slikti – pārāk silti.

Nepatīkamās sajūtas turpināja augt. Aizejot ciemos, nespēju viņu jau apmīļot un sabučot. Viss mans ķermenis atgrūdās. Jutos lielā diskomfortā. Kas tas bija? Ar prātu sapratu, ka viņa bērnībā ir bijusi laba mamma – rūpējusies, audzinājusi. No kurienes tādas izjūtas? A.Svijašs sniedz skaidrojumu, ka cēlonis problēmām attiecībās starp pieaugušajiem bērniem un pavecajiem vecākiem visbiežāk ir bērnu zemapziņā radītā vecāku idealizācija (Svijašs, b.g., 78).

Tomēr pašas domas, kā tracinādamas mani, nepārtraukti vijās atkal pie mammas. Tās nelika man mieru. Tās mani mocīja, izsaucot manī negatīvās sajūtas – iekšējas dusmas, trīci, aizvainojumu. Teorētiski sapratu, ka viņa ir mamma, jāmīl un jāciena, bet ar sirdi to nespēju. Tā bija neparasta situācija, ka bērnībā bijām kā draudzenes (tā savulaik teica kaimiņi), un tagad pat nevaru paskatīties ar pozitīvām sajūtām. Liekas, mūsu starpā bija kas nostājies, mūs šķīra kāda neredzama siena, kas transformēja mūsu enerģijas vibrācijas. Ārēji es valdījos, bet iekšēji „sprāgu”. Manu spriedzi ar māti saprata un redzēja tikai mans vīrs. Viņš centās visus ‘negludumus’ diplomātiski nolīdzināt.

Sapratu, ka tā tas ilgi turpināties nevar. Daudz lasīju dažāda veida literatūru, iepazinu gan zinātnieku, gan praktiķu teiktās atziņas, apmeklēju lekcijas un individuālās konsultācijas. Saskāros ar dažādām, galēji pretējām teorijām un uzskatiem – no „māte ir jāmīl, tā ir svēta, vienīgā!” līdz „māte paņem tavu enerģiju, pārrauj saites ar viņu! Aizmirsti viņu!”.

Lai gan biju pazīstama ar Piedošanas mācības būtību, individuālā konsultācija ar Elvitu un studijas Sokrata tautskolā, man pavēra tam jaunu skatījumu. Sekoju Sai Babas norādījumam: „Patiesībā jums nevajag lasīt pārāk daudz grāmatu. Nevajag apgūt pārāk daudz. Ja jūs skaidri un dziļi sapratīsiet kaut ko vienu, ar to pietiks. Ja kaut ko īstenosiet praksē, tad būs pietiekami. Nav vajadzības daudz ko apgūt, bet neko nepielietot darbībā” (pēc Rudzāte, 2010, 83). Sākās mans Piedošanas ceļš mammai! „Piedošana – visaugstākais atbrīvojošais spēks”, skaidro V.Lūle (Lūle, 1999, 263). Pamazām izpratu mammas rīcību, savas sajūtas, ieraudzīju arī savus skolotājus šai sakarā. L.Heija mūs aicina vairāk uzzināt tieši par savu vecāku bērnību: „Vairāk uzzinot par saviem vecākiem, mēs sākam saprast, kādi uzvedības modeļi ietekmēja viņu attīstību un attieksmi pret mums. Iemācījušies līdzcietību, mēs savus vecākus ieraudzīsim citā gaismā un iemīlēsim viņus stiprāk. Tā varat iesākt jaunu posmu jūsu savstarpējās attiecībās, kurās būs sapratne, mīla, cieņa un abpusēja uzticība” (Heija, 2001, 131). Mamma kā skolotājs manī atklāja aizvainojumu, bailes, dusmas, lepnību, kaunu, spītību utml., ar kuru galā ir jātiek man.

Vairākkārt piedevu viņai par viņas konkrētām rīcībām no bērnības (cik atceros) līdz šodienai, viņas vecākiem un vecvecākiem, kara radītai situācijai, savam brālim, tēvam, vecvecākiem, savam vīram, dēlam. V.Lūle norāda, ka piedot var arī emocijām: sāpēm, bailēm, sarūgtinājumam, vainas izjūtai, briesmu izjūtai, sliktām priekšnojautām utt. Piedot iespējams vissliktāko rakstura īpašību (Lūle, 1999, 25-26). Viņa aicina: „Piedodiet savai mātei un vecmāmiņai viņu kļūdas. Arī tēvam piedodiet viņa kļūdas. Ja jūs to neizdarīsiet, cietīsiet paši, jo tēvs ir jūsu gars, bet māte – dvēsele. Ja tie abi jūsos strīdas, jūs dzīvē neizvirzīsieties uz priekšu un neradīsiet dvēseles mieru. Sieviete, kas prot pareizi domāt, izlabo kļūdas, ko pieļāvusi viņas māte un vīramāte ” (Lūle, 1995, 21).

Pozitīvās jūtas pret mammu atgriezās pamazām, nemanāmi, pa mazai izjūtu lāsītei, niansētam domu plaisnājumam trīs gadu garumā. Vispirms atkāpās iekšējais saspringums, trīce, trauksme domājot par viņu. Tad negatīvās sajūtas redzot un pieskaroties viņai. Pastiprinājās ilgas un interese pēc viņas. Sarunas pa telefonu vairs nav nepatīkamas, bet gaidošas. Varu sabučot un ar mīlestību samīļot viņu. Šobrīd mani vairs neuztrauc viņas valoda, uzskati, rīcība.

Bija sācies arī mans garīgās izaugsmes ceļš. Sāku izprast mammas rakstura īpašības, viņas personību. Saskatīju līdzības ar sevi, savas neapgūtās mācību stundas. E.Rudzāte norāda: „Visas problēmas, ar kurām mēs sastopamies uz zemes, ir mūsu mācību stundas. Mums šīs mācību stundas ir nepieciešamas, lai mēs attīstītos garā” (Rudzāte, 2008, 19). „Piedodot es atveru sevi labajam, ticu labā esamībai un ļauju sevi sargājošajiem gariem man palīdzēt”, uzsver V.Lūle (Lūle, 1999, 27).

Mamma kā skolotājs deva iespēju paraudzīties arī uz sevi no cita skatupunkta.

Caur Piedošanu manas izjūtas pret mammu ir mainījušās. Vairs nav manī iekšēja protesta, riebuma, dusmas, bet labsirdība, sapratne un iekšējs miers, līdzcietība. Mūsu attiecības ir harmonizējušās. „Mīliet pati un atveriet sevi, lai arī jūs varētu iemīlēt”, saka V.Lūle (Lūle, 1999, 202). Caur Piedošanu esmu mainījusies es un mainījusies arī mamma. Nav vairs pārmetumu, negāciju, vairāk priecājās par šodienu, nesūrojās. Lai viņai laba veselība! „Vienīgais atbrīvojošais spēks Visumā ir piedošana, un to iemācīt mums atnāca Kristus”, akcentē V.Lūle (Lūle, 1999, 223).

Ja arī jūs jūtat disharmoniju pret savu māti, ejiet Piedošanas ceļu! Tas var būt īsāks vai garāks, līdzenāks vai grumbuļaināks, bet noteikti vīsies uz iekšējo brīvību, harmoniju. Lai jums izdodas!

Savu Piedošanas ceļu mātei atklāja        Iveta

Bibliogrāfija:

  1. Heija L. (2001.) Tavs enerģijas spēks. Rīga, Aplis, 230 lpp.
  2. Lūle V. (1995.) Piedodu sev II daļa. Rīga, Kantri Nams, 247 lpp.
  3. Lūle V. (1999.) Debesis cilvēkā jeb dzīves mācība. Rīga, Kantri Nams, 270 lpp.
  4. Rudzāte E. (2008.) Dievišķās pasaules izzināšana sirdsmieram. Rīga, Sokrata tautskola, 174 lpp.
  5. Rudzāte E. (2010.) Dievišķās pasaules izzināšana sirdsmieram. Rīga, Sokrata tautskola, 166 lpp.
  6. Siņeļņikovs V. (2004.) Izproti savu slimību. Rīga, Solvita, 358 lpp.
  7. Svijašs A.(b.g.) Kā tīrīt savu „Karmas trauku”. Rīga, Vieda, Latvijas Ekoloģiskās izglītības apgāds, 251 lpp.